Hago ielec ūdenī un brien uz krastu, sekodams GPS. Viņš ieiet mežā. Sāra ielec ūdenī, dodas viņam pakaļ. Kristofers izliecas pa durvīm.
„Es gaidīšu tepat. Tas slīpums manam celim ir pārāk stāvs.”
„Mēs drīz atgriezīsimies,” Sāra atbild. „Tu labi lidoji.”
Kristofers pamāj ar galvu un cenšas apspiest smaidu. Vērodams, kā Sāra un Hago risina to skaitļu murgu kuru Kristofers joprojām nesaprot un droši vien nekad arī nesapratīs -, viņš jutās bezpalīdzīgs. Bet, šķiet, viņš tomēr var būt kaut kā noderīgs. Hago jau ir iegājis mežā. Sāra pasmaida un seko viņam, skriedama augšup pa stāvo nogāzi.
Eilina dodas ieņemt pozīciju. Šautene ir smaga, sistēmas karabīnes šķind. Nolaišanās plāksne ir cieši savilkta. Viņai jātiek vietā, kur varētu labi saskatīt viesus.
Spēlētājus.
Opaps viņai mācīja vispirms šaut un pēc tam uzdot jautājumus. Tā viņa grasījās Spēlēt Beigu spēli. Taču, aplūkojusi zīmējumus, Eilina ir pārdomājusi savu rīcību. Viņa brāžas cauri mežam, lec pāri baļķiem un bedrēm.
Varbūt viņi ir draudzīgi noskaņoti? Varbūt no tā var izvairīties?
Viņa satver ciešāk šauteni.
Varbūt viņi tādi nav un varbūt nevar?
Augstāk, augstāk, augstāk.
Ātrāk un ātrāk. Sāra izraujas priekšā, traukdamās kā stirna, llago tur līdzi, taču tas nav viegli. Sāra apstājas, llago arī. Viņa notupstas. Rāda. Hago redz. Pāri stirnu takai novilkta tumši zaļa aukla ar mazu cilpiņu. Medību cilpa, llago nosmīkņā. „Šeit ir Spēlētājs.”
Sāra pamāj ar galvu, izvelk pistoli. „Čijoko tā nav. Viņai nav iemesla likt slazdu, jo viņa aizgāja tikai šorīt.”
„Piekrītu.” Viņš ieskatās pozicionēšanas iekārtā. „Mēs esam tuvu. Apmēram simt metru attālumā.”
Izņemot pistoli, viņu vienīgie ieroči ir pašu ķermeņi un Čijoko zobens. Pārējais aprīkojums palika pežo.
Sāra izkrikšķina kaklu. „Ejam.”
Eilina spēji apstājas uz klints augstu virs alas ieejas. Viņa satver virvi, pārbauda enkurus, izvelk no futrāļa pie sāna mazu, bet ļoti jaudīgu binokli. Skatās lejā gar kalna nogāzi: nekā. Pakar binokli kaklā un izver virvi cauri nolaišanās plāksnei, pārliek šautenes siksnu pār krūtīm.
Viņa uzgriež muguru ezeram, uzstāda bremzi, plati iepleš kājas un lec, izbiedēdama tuvumā esošu vanagu, kurš uzspurdz gaisā.
Sāra un Hago ir sasnieguši meža klajumiņa malu. kad gaisā pēkšņi uzspurdz vanags. Kaut kas vai kāds to ir izbiedējis. Viņi abi prāto: kas? Visur ir pēdu nospiedumi.
Tie nepieder lielākajiem Spēlētājiem. Ne Alisei, ne Makabī vai Hilalam. Bet meitenei.
Blakus plaisai klintī sakrauta žagaru kaudzīte. Ala. Neizrunādami ne vārda, viņi abi vienojas, ka iekšā ir tas, pie kā viņus atvedusi norāde. Sāra paceļ trīs pirkstus.
Divus.
Vienu.
Dūri.
Viņi metas pāri klajumiņam. Iekliedzas vanags, skaņa atbalsojas plašajā Alpu ielejā.
Vanags ieķērcās. Eilina nobremzē un pagriežas par 1X0 grādiem. Skatās binoklī. Nometne joprojām ir tukša, bet viņa to nav vērojusi vismaz 46 sekundes. Viņa pakarājas vēl minūti, gaidīdama kādu zīmi, bet neviens neparādās. Pagriežas un turpina laisties lejā.
Sāra ieslēdz lukturīti un pārlaiž skatienu telpai. Matracis. Pie sienas pieslieta mugursoma. Ugunskura vieta. Malkas kaudzīte. Dzīvnieku kaulu čupiņa. Ogles zīmējumi un piezīmes uz visādi citādi tukšas sienas.
„Nekā,” Hago saka.
„Vismaz Čijoko šeit nav.”
„Viņai paveicies.” Hago šķērso telpu, spīdinādams lukturīti. „Paskaties,” viņš lēnām nočukst.
Viņi stāv pie senā zīmējuma, kuru gandrīz nedēļu pētījusi Eilina.
„Tie esam mēs,” Sāra ir izbrīnīta. „Visi divpadsmit.”
„Vai arī kādi mums līdzīgi,” Hago piekrīt.
„Monolīti… Stonhendža.”
„Un te ir arī viens no keplera 22b senajiem brālēniem.”
Hago iebāž GPS ierīci bikšu kabatā un izvelk viedtālruni. Viņš nofotografē zīmējumu.
Sāra pārvelk pār to plaukstu. „Šai figūrai ir disks. Izskatās… izskatās, ka viņa to liek uz akmens.” Viņa piedur pirkstu akmenim, uz kura uzzīmēts duncis.
Hago nolaiž telefonu. „Vai arī liek to akmenī iekšā."
Viņi klusēdami skatās.
Šis ir viņu stāsts, viņu nākotne, viņu pagātne.
Viss un nekas.
Visu laiku.
Šeit un šeit, un šeit.
„Vai tu domā…” Sāra nepabeidz teikumu.
„Tas jādara ar disku, lai iegūtu Zemes atslēgu…”
„Acīmredzot,” meitene godbijīgi čukst.
Hago uzņem attēla tuvplānus.
Sāra norāda uz sarkano lodi virs ainiņas. „Kas tas ir?”
„Saule? Mēness? Keplera 22b mājas?”
Sāra purina galvu. „Viens no meteorītiem. Droši vien. Šis ir mūsu stāsts vai tā daļa.”
„Laikam gan.”
Sāra satver Hago roku. „Esmu redzējusi pietiekami, Feo. Iesim prom.” Hago pamāj ar galvu, viņa seja ir drūma. „Mums jāatgūst disks.”
Otru zīmējumu viņi nemaz nepamana. Zīmējumu, kurā attēlota sieviete, kas viena peld okeānā, kad Beigu spēle ir galā.
Šī atklāsme viņiem iet secen.
Atšķirībā no Eilinas.
Eilina apstājas uz šauras karnīzes virs nometnes un atkal paskatās.
Tur jau viņi ir.
Divi.
Negaidīti.
Viņa noņem no pleca šauteni. Atvāž tēmēkļa vāciņu, noņem aizslēgu, izpūš gaisu, nomierinās. Kustības ir pilnīgi dabiskas, viņa to ir darījusi neskaitāmas reizes, viņa jūtas ērti, nogalinot no attāluma. Taču šoreiz Eilina nenogalinās. Vēl ne. Meitene noņem pirkstu no mēlītes. Viņa grib tos labāk apskatīt, pirms izlemj, kas būs tālāk.
Dzīvība vai nāve?
Meiteni šajā leņķī nav iespējams saskatīt, bet viņa redz zēnu. Viens no kārnajiem. Hago Tlaloks? Vai šans? Grūti saprast. Ja tas ir olmeks, tad viņš nešķita pārāk ļauns. Atšķirībā no šana Hago Aicinājumā nevienu neuzspridzināja. Savukārt šans ir pelnījis nāvi. Viņa pieskaras gailim, juzdama, kā zem pirksta nospriegojas atspere. Eilina samiedz acis. „Nu taču,” viņa murmina. „Pagriezies. Parādi savu skaisto seju…”
Sāra iznāk no alas aiz Hago. Viņa paskatās pār plecu uz klinti, kas slejas aiz kokiem. Spīdums klints lejasdaļā tēmēklis.
„Skrien!” Sāra iekliedzas. „Skrien uz mežu!”
Hago nav jājautā, kāpēc, viņš uzticas Sārai un nekavējoties metas
skriet. Arī Sara skrien, tēmēdama ar pistoli par plecu un šaudama uz klints pusi.
Blakus Eilinas plecam atšķeļas klints gabals. Viņa saraujas. Aizseguguns, lai nelūgtie viesi tiktu meža drošībā. Vajadzēja šos abus likvidēt, kad bija iespēja. Ja vien…
Kā es reaģētu, ja redzētu, ka uz mani tēmē snaiperis? Eilina prāto.
Viss notiek cikliski, viņa dzird tēva vārdus. Tas nozīmē, ka loku varbūt var pārraut.
Eilina izšauj gaisā. Meitene grib pievērst viņu uzmanību. Viņa nolaiž šauteni.
„Es esmu Eilina Kopa, trešās cilts latēniete. Lai kas jūs būtu, klausieties!”
Sāra un Hago sakņūp aiz resna koka. Viņi snaiksta galvas, cenšoties saskatīt uzbrucēju, taču klints siena vairs nav redzama.
„Viņa mūs neredz,” Hago saka.