Viņš mainīs savu Spēles stratēģiju.
Kad būs viņu atradis, paliks tās tuvumā, un iestāsies miers.
SĀRA ELOPEJA, HAGO TLALOKS, KRISTOFERS VANDERKAMPS
Malpensas starptautiskā lidosta, Milāna, Itālija
Viens Eilinas šāviņš aizķēra lidmašīnas degvielas padeves vadu, un viņiem vajadzēja veikt piespiedu nolaišanos citā ezerā, 17 km uz rietumiem. Viņi pameta lidaparātu un kājām devās uz Bondiones miestiņu, kur nozaga vecu fiatu. Pēc nosēšanās ezerā pagāja piecas stundas un 17 minūtes, līdz viņi sasniedza lidostu. Pārāk ilgi.
Sāra iestūrē fiatu slēgtajā autostāvvietā uz ziemeļiem no lidostas un uzbrauc pa rampu. Visi trīs klusē. Viņi ir satriekti, pārguruši, netīri.
Viņi brauc garām mašīnām citai pēc citas. Tās pieder dažādiem cilvēkiem. Cilvēkiem, kas ceļo. Cilvēkiem, kas strādā. Cilvēkiem atvaļinājuma. Cilvēkiem, kas dzīvo savu dzīvi.
Viņi nedomā, ka tas viss beigsies.
Sāra spēji nobremzē.
„Nolādēts!”
„Kas ir?” Hago salecas un jau meklē snaiperi.
Viņa rāda ar pirkstu.
„Pežo!”
Sāra iebrauc brīvā vietā blakus viņu vecajai mašīnai. Šķiet, ka lielā puķe uz motora pārsega ņirgājas par viņiem. Sāra saka: „Vismaz mēs zinām, ka Čijoko šeit bijusi.”
„Un mēs zinām, ka viņa ir pamatīgi izrāvusies priekšā,” Hago piebilst. Atceroties aviokatastrofu, ko viņš ar Kalu piedzīvoja, un avārijas nolaišanos ar hidroplānu, Kristofers saka: „Varbūt tā ir zīme, ka mums jābrauc ar mašīnu.”
Sara izslēdz dzinēju. „Nē. Tas nozīmē, ka mums jālido. Mums viņa jāpanāk.”
„Viņa pievāks Zemes atslēgu, tiklīdz varēs,” llago piebilst. „Un mums tajā brīdī jābūt klāt.”
Kristofers sakrusto rokas. „Labi,” viņš vīlies novelk.
Hago pagriežas pret viņu. „Tu vari braukt ar mašīnu. Tiksimies tur.” Sāta neviļus ieķiķinās. Kristofers sarauc pieri, bet pūlas neapvainoties. Viņš ir nolēmis pieciest Hago, līdz Sārai viņš apniks. Viņš ir pārliecināts, ka agri vai vēlu I lago viņai apniks.
,,Fj ieskrieties, Tlalok,” Kristofers saka. „Vēl neesmu jūs pametis un arī negrasos.”
Hago atver savā pusē durvis.„,Žēl.”
Viņi izkāpj un apskata pežo, un izķeksē no slepenā nodalījuma aiz aizmugurējā bampera rezerves atslēgu. Viss ir vietā. Ieroči, datori, apģērbs, personīgās mantas. Daudzās pases un vīzas, rezerves kredītkartes. Aptieciņa ar piecām jau sagatavotām kortizona šļircēm. Sāra divas injicē Kristofera traumētajā celī. Viņš viebjas, bet jau uzreiz jūtas labāk. Otru kruķi viņš atstāj mašīnā, izvēlēdamies tikai vienu.
Viņi sakopjas, sakravā rokas bagāžas somas.
„Ko darīsim ar ieročiem?” Sāra jautā.
„Lidmašīnā tos nevar ienest,” Kristofers saka.
„Saprati pats bez priekšā teikšanas?” Hago ironizē.
„Ej ieskrieties.”
„Es jokoju, amigo." Hago atver čemodānu un izņem mazu pusautomātisko pistoli, Kristofers tādu redz pirmoreiz. Tā ir balta ar matētu apdari. „Šīs mēs varam ienest lidmašīnā,” Hago lepni paziņo. ,,A, pavisam biju par tām aizmirsusi,” Sāra godbijīgi nosaka.
„Kas, velns parāvis, tās tādas?” Kristofers grib zināt.
„Keramikas un grafena polimēra plastmasas pistoles,” Hago paskaidro, pagrozīdams vienu rokā. „Nekas, pat munīcija, nav no metāla. Skenēšanas iekārtas tās neuztver.”
„Ko? Un jūs tās grasāties tā vienkārši ienest salonā?” Kristofers ir pārsteigts.
„Nē, nodosim bagāžā.”
„Labi,” Sāra lēni saka. Viņa paņem otru pistoli, ieliek aptveri un paņem vēl vienu rezervei, ilago rīkojas tāpat, llago paskatās uz Kristoferu. „Tu arī gribi?”
Kristofers papurina galvu. „Paldies, nevajag, vecīt.”
Hago nicīgi nošņaukājas. „Labi. Mums ir tikai divas.”
Sāra pieskaras viņa rokai. „Esi gatavs?”
„Pie velna, jā.”
Diemžēl pārējie ieroči un melnajā tirgū dabūtā elektronika jāatstāj mašīnā. Hago iesviež bagāžniekā arī Čijoko zobenu. Aizver to un aizslēdz mašīnu.
„Es pēc tevis atgriezīšos, mazulīt,” Hago saka, mīļi papliķēdams pa motora pārsegu.
Viņi pa ietvi dodas uz termināli. Sāra aiz ieraduma saskaita bruņotos cilvēkus. Piecpadsmit virsnieku melnās formās ar Beretta ARX 160. Divas kinologu vienības ar lieliem Austrumeiropas aitu suņiem. Divi slepenie aģenti civilapģērbā smēķē cigaretes, bet zem sporta žaketēm padusē izspiežas ieroču makstis. Visi neuzkrītoši vēro pūli.
Kristofers seko Sāras skatienam un arī pamana policistus. „Varbūt jāpajautā kādam, vai nav manījuši japāņu kramplauzi?”
„Pat nemēģini jokot,” Sāra saka, skatīdamās taisni uz priekšu. „Mēs nedrīkstam kavēties.”
Kristofers klibo dažus soļus aiz Sāras un Hago. Viņš saprot, ka krietni kavē abus pārējos. Bet cenšas turēties līdzi. Viņi iestājas rindā pie British Airways stenda. Pacietīgi gaida. Nerada nekādas aizdomas. Pārvietojas kopā ar visu rindu. Nesarunājas. Blenž viedtālruņos, tieši tāpat kā visi citi. Viņi nemaz neizskatās pēc tādiem, kas varētu piedalīties Spēlē, lai izšķirtu pasaules likteni.
Viņi neizskatās pēc tādiem, kas būtu ienesuši lidostā vismodernākās pistoles.
kvanti!2 '" aģente pie letes uzsauc.
Sāra un llago iebāž telefonus kabatā un pieiet pie letes, viņi neizskatās aizdomīgāki par jebkuru noputējušu, ceļojumā izvārgušu jaunieti brīvajā gadā. Kristofers atspiežas pret leti viņiem blakus. Viņš iedod savu īsto pasi. Sāra un llago izmanto Renco izgatavotās viltotās pases. Jaunas identitātes. Viņi nopērk biļetes uz Hītrovu. Tuvākais reiss ir pēc divām stundām. Neviens neko nejautā, un čemodāns ar pistolēm pazūd uz konveijera lentes. Hago ieķiķinās, kad viņi atkāpjas no letes. „Starp citu, draugs,” viņš saka Kristoferam. „Māsu bagāža reģistrēta uz tava vārda.”
Kristofers iepleš acis. „Tu, maita.”
„Nekas,” Sāra saka, nomierinādama Kristoferu un nikni paskatīdamās uz Hago. Patiesībā viņa domā, ka tas ir pareizs gājiens. Ja nu pēkšņi ieroči tomēr tiktu atklāti, tad pratinās Kristoferu. Viņa ar Hago varēs aizšmaukt prom un turpināt ceļu. Tikuši galā ar Čijoko, viņi atgrieztos pēc Kristofera.
Ejot pa tuneli uz izeju, Sāra un Hago atkal ir ātrāki par Kristoferu.
Vēl vakar Sāra pavadīja nakti kopā ar viņu, bet tagad tas ir aizmirsies. Izņemot reizi, kad viņa hidroplānā ļāva puisim uzlikt roku sev uz kājas, viņi gandrīz nemaz nav pieskārušies viens otram, un tagad viņa jūtas tuvāka llago. Abi Spēlētāji ir koncentrējušies, bet arī uzvilkušies, viņos kūsā enerģija, kuru Kristofers nespēj saprast.
Viņš nav nekādā sajūsmā par ceļojumu uz Stonhendžu. Viņam nerūp ne Zemes atslēga, ne Notikums, ne Debesu ļaudis. Viņam rūp vienīgi Sāra. Kristoferam ir bail.
Bail par viņu un bail pašam par sevi.
Bail, jo viņš nespēj nedomāt, ka viens no abiem Spēlētājiem mirs.
MAKABI ADLAJS, BAITSAHANS
Svētā Gabriela slimnīca, Adisabeba, Etiopija
Baitsahans ir zaudējis divus brālēnus, vienu brāli un tagad arī vienu roku. Taču viņam joprojām ir Makabī Adlajs. Viņi ir privātā Adisabcbas slimnīcā, par ko maksā Makabī. Baitsahans sēž gultā un strēbj caur salmiņu ledus ūdeni. Steidzamajā dzīvības glābšanas operācijā viņš saņēma 12 pintes asiņu, divas ziedoja Makabī universālais donors. „Vispirms aksūmietis, tad harapiete," Baitsahans saka, jau domādams par rēķinu kārtošanu.