Makabī sēž koka krēslā viņam blakus un rūpīgi pēta lodi, ko tur rokās. „Es nezinu.”
„Asinis pret asinīm, brāl. Asinis pret asinīm.”
Makabī purina galvu. „Nē. Mums jāmaina taktika. Atriebība nevar būt galvenais.”
Baitsahans paberzē marlē ievīstīto stumbeni. „Kāpēc ne? Ja nogalināsim viņus visus, tad viens no mums uzvarēs. Neskaitot mūs, palikuši tikai astoņi. Varbūt vēl mazāk.”
Lodē sāk spīdēt blāva gaisma. „Nē, Baitsahan. Tu neklausījies, ko teica keplers 22b. Viens var uzvarēt, ja visi pārējie būs miruši, taču nekas nav garantēts. Tik un tā jāatrod atslēgas. Tik un tā jāapmierina Radītāji.”
Baitsahans nospļaujas uz grīdas. „Viena atslēga mums jau ir. Uzticies, brāl. Mana stratēģija darbosies.”
Makabī klusē. Lode sāk spīdēt, taču gaisma nav spoža.
Baitsahans ir tā pārņemts ar savām slepkavnieciskajām fantāzijām, ka to neievēro. Tumšajā lodē uzzibsnī attēli. Robaina, balta kalna virsotne. Nokaltis koks. Plašs uguns lauks. Pagalmā spēlējas maza meitenīte,
pāvs, cilvēks kliedz. Primitīvs akmens aplis. Kviešu laukā izpļauts labirints. īpatnēja kompozīcija no trim akmeņiem.
Stonhendža.
Stonhendžas attēls paliek, kļūst lielāks, parādās cilvēka stāvs, tas iet cauri Stonhendžai. Tā ir mu, Čijoko Takeda.
Makabī noklakšķina mēli. Atklāsme. „Šī nav Zemes atslēga, Baitsahan.”
„Ko?”
„Šī nav atslēga.” Makabī degošām acīm skatās pāriniekā. „Tas ir raidītājs.”
„Raidītājs?”
„Jā.” «
„Ko tas raida?”
Makabī atkal ieskatās lodē. Lūpas savelkas ļaunā smaidā, redzot, kā mu virzās cauri Stonhendžai. „Lode rāda Beigu spēli. Tā nav domāta mums. Tā ir domāta… viņiem, kepleriem.”
Baitsahana acis nozibsnī. Beidzot arī viņam pielec. „Tātad tā ir…” Makabī dedzīgi paliecas uz priekšu. „Jā. Labāka nekā atslēga. Daudz, daudz labāka.” Viņš pieceļas kājās. Tur lodi virs Baitsahana klēpja. Viņi to vēro kopā.
Vēro beigu sākumu.
Labi, paskaties šeit un ieraugi gulbi un to, kas dzīvo viņpus viņas puses.
SARA ELOPEJA, HAGO TLALOKS, KRISTOFERS VANDERKAMPS
Eivonas upe, Rietumeimsberija, Viltšīra, Anglija
Viņi ierodas 4:53 no rīta. Sara sēž pie īrētās mašīnas stūres. Starmeši ir izslēgti. Priekšā slejas monolīti, draudīgas ēnas, tumšs un tukšs. Stonhendža.
Seni akmens sargi.
Noslēpumu glabātāji.
Laika uzraudzītāji.
Kristofers ieliecas starp priekšējiem sēdekļiem. „Tātad to cēluši Debesu ļaudis?”
Ilago purina galvu. „To cēluši cilvēki. Radītāji tikai parādīja, kā un kāpēc.”
Kristofers joprojām nesaprot. „Tātad… kā un kāpēc?”
Sāra cieši palūkojas uz viņu. „Drīz uzzināsim.”
Ilago skatās binoklī, ko viņi nopirka lidostas suvenīru veikalā. Tas nav īpaši labs, taču nāksies iztikt.
Viņš samiedz acis. Vēro apkārtni. „Nekā.” Nolaiž binokli. Visi trīs skatās, kā no rietumiem tuvojas zems mākoņu vāls, mala aizsedz zvaigznes. „Varbūt te neviena nav,” Ilago saka.
„Vismaz tāda, kuru varētu saskatīt šajā putnu vērotāju štruntā,” Sāra atbild.
„Vai tas nav dīvaini?” Kristofers jautā.
„Kas?”
„Šis ir diezgan svarīgs tūrisma objekts, vai ne? Vai šeit nav jābūt apsardzei?”
„Tā gan, vajadzētu būt,” Hago piekrīt.
„Beigu spēle,” Sāra nopūšas, un viņi zina, ka meitenei taisnība. Objekts
ir atbrīvots no cilvēkiem, gatavojoties tam, ka ieradīsies viņi, tāpat kā Lielā Meža Zoss pagoda. Neiesvaidītajiem nebūs lemts redzēt to, kas šeit notiks. Taču Viņi vēros. Kepleri. Viņi fiksēs rezultātu.
Ilago atkal pieliek pie acīm binokli. „Varbūt esam viņu apsteiguši…” Kristofers rāda ar pirkstu. „Tur!”
Aiz viena monolīta parādās tumšs stāvs, tas nostājas akmens staba priekšā. Cilvēks pagriežas. Tam rokā ir kaut kas apaļš un smags. „Bingo!” Sāra iesaucas.
„Fjam paņemt mūsu atslēgu,” Hago mudina.
No ārpuses uz vidu:
1 Papēžakmcns 56 bedres 4 stūrakmeņi
29 bedres
30 bedres
30 smilšakmens bluķi 60 zilie jeb kristāliskā bazalta akmeņi 5 smilšakmens trilīti 19 zilie akmeņi I smilšakmens altārakmens Stonhendža
ANS LIU
Šoseja A344, Eimsberija, Vilt šīm, Anglija
Motocikls kauc starp Aņa Liu kājām, tas grauž asfaltu un spirgto Dienvidanglijas lauku nakts gaisu. Viņš pats atlidoja ar savu privāto lidmašīnu no Ķīnas, apstādamies tikai vienreiz, lai uzpildītu degvielu mazā lidlaukā Rumānijā. Viņš nevarēja gaidīt. Un, kopš nolēma negaidīt, tiki ir mitējušies.
Čijoko.
Tik tuvu. Es gandrīz esmu klāt, mīļotā. Gandrīz.
Viņš apstājas divus kilometrus no senā monumenta. Novieto motociklu sānce[ā un no seglu somas paņem mantas, kas varētu noderēt dažas rotaļlietas, ko slepus ieveda savā lidmašīnā. Aņs uzkāpj neliela paugura virsotnē. Vēro apkārtni ar spēcīgu tālskati, kas aprīkots ar nakts redzamības iekārtu. Viņš redz akmeņus. Čijoko nav manāma. Vēl nav. Bet viņš zina, ka viņa tur ir. Aņs viņu jūt. Tā ir kā viņam vien radīta saule, kad dod gaismu un siltumu, dod viņam dzīvību. Viņš skatās vēl. Vēl. Šeit un šeit, un šeit. Un tur.
Neliela mašīna. Novietota ieplakā ceļa malā apmēram kilometru no objekta. Trīs cilvēki. Divi ar šaujamieročiem.
Viņš pietuvina attēlu.
Divus pazīst.
Spēlētāji.
Kehokiete.
Olmeks.
Viņš vēro, kā viņi sarunājas un gatavojas; viņš vēro.
Nolaiž tālskati.
Viņš priecājas, ka paņēmis līdzi rotaļlietas.
SARA ELOPEJA, HAGO TLALOKS, KRISTOFERS VANDERKAMPS
Eivonas upe, Rietumeimsberija, Viltšīra, Anglija
Hago ieliek savā keramikas un polimēra pistolē aptveri. Piestiprina maksti pie jostas. Sāra piesprādzē pistoli pie augšstilba, sasien matus zirgastē, ieliek rezerves aptveri savu vienīgo rezerves aptveri aizmugurējā kabatā-. Kristofers staigā šurpu turpu. Viņam uzticēts bēgšanas šofera pienākums. Viņš par to nepriecājas, taču saprot, ka tā vajag. Sāra pagriežas pret viņu. „Bum-bum… bum.
Divi šāvieni un pēc sekundes trešais. Tas ir signāls. Ja dzirdi, tad brauc mums pakaļ.”
„Sapratu.”
Hago skatās uz Sāru. „Esi gatava?”
„Jā.”
Ilago izkāpj no ieplakas un pārlaiž skatienu Stonhendžas apkārtnei. Sāra saņem Kristofera roku. Saspiež. „Gaidi mašīnā.”
„Labi.”
„Turi acis vaļā.”
„Ja tu nedod zīmi, cik ilgi man jāgaida, pirms doties tev pakaļ?”
Sāra purina galvu. „Ja signāla nav, mēs esam miruši, un tu vari braukt prom. Tev jābrauc, saprati? Šeit nebūs droši. Nenāc mūs meklēt. Mana Beigu spēle būs galā.”
Viņš drūmi pamāj ar galvu. „Tu taču mani tagad nepametīsi, ko? Tu varētu paņemt to, pēc kā esi nākusi, un aizbēgt, un es pat nezinātu.” Viņas skatiens ir stingrs, godīgs. „Nepametīšu. Es apsolu.” Viņa apklust, nodur skatienu. „Klausies. Tas, kas notika viesnīcā…” „Parunāsim par to vēlāk,” Kristofers saka, juzdams, ka tuvojas jauns baiļu vilnis. Vēlāk, viņš domā. Ja vispār būs vēlāk.
Hago iesvilpjas. Viņi pagriežas. Viņš ir pacēlis virs galvas pirkstu. Sāra paliecas uz priekšu un iedod Kristoferam buču. „Man jāiet. Piedod, ka viss ir tā. Es to ne gribēju, ne gaidīju.”