Vīrietis atkal viņam iebaksta. „Kā, vai tā?”
Makabī jau grasās atbildēt, kad uzrodas stjuarte un poliski jautā: „Vai jūs kaut kas neapmierina?”
,,Ā, vēl viena,” vīrietis saka, kārām acīm nomērīdams stjuarti. Viņa arī ir skaista. „Jā, mani tik tiešām kaut kas neapmierina.” Vīrietis demonstratīvi atloka galdiņu un uzsit pa to. „Es vēl neesmu saņēmis savu dzērienu.”
Stjuarte saliek rokas. „Ko jūs vēlētos, Dūdas kungs?”
Sieviete otrpus ejai iespurdzas, dzirdot, cik atbilstošs ir viņa uzvārds tas nozīmē „lempis” -, bet Duda nedzird.
„Divus šampaniešus un divas Stoļičnajas. Neatskrūvētās pudelītēs. Divas glāzes. Ledu nevajag.”
Stjuartei nenoraustās ne vaibsts. Viņa strādā Aeroflot un redzējusi ne vienu vien dzērāju. Viņa pamāj ar galvu Makabī. „Un jums, Adlaja kungs?”
„Apelsīnu sulu, lūdzu. Glāzē ar ledu.”
„Adlajs, ko? Ebrejs?” vīrietis poliski jautā.
„Savā ziņā jā,” Makabī atbild, pagriezdamies savā vietā.
„Skaidrs, kāpēc tik smalks.” Duda pārlaiž šaudīgu skatienu Makabī kreklam. „Un skaidrs, kāpēc tu tā smaržo.” Duda turpina poļu valodā, droši vien tā paša iemesla dēļ, kāpēc Makabī ir izvēlējies angļu valodu. Stjuarte atgriežas un noliecas pie viņiem ar paplāti rokā, gravitācijas un elastīgā auduma dēļ viņas blūze paveras.
Makabī paņem savu apelsīnu sulu, bet Duda piemiedz ar aci, paķer savus dzērienus un nočukst: „Nākamreiz noliecies vēl mazliet, un es tev iedošu smuku dzeramnaudu.”
Stjuarte pasmaida un izslējās. „Mēs nepieņemam dzeramnaudas, Dūdas kungs.”
„Žēl,” Duda saka, atskrūvē abas degvīna pudelītes un ielej katru savā glāzē.
Viņa pagriežas un aiziet.
Duda paliecas uz priekšu un pāri Makabī. „Un ko tu teiksi?” viņš jautā sievietei otrā ejas pusē. „Vai tu pieņemtu no manis dzeramnaudu apmaiņā pret dažiem pakalpojumiem?”
„Nu jau pietiks,” Makabī saka, viņa sirds sāk sisties straujāk, no rāmā 41 sitiena minūtē sirdsdarbība paātrinās līdz 77 sitieniem. „Ja vēl kaut ko teiksiet, jūs to nožēlosiet.”
Duda vienā rāvienā izdzer degvīnu un pasaka tik klusi, ka to dzird tikai viņi abi: „Ak, puisīt, tu esi ģērbies kā vīrietis, bet man tu acis neaizmālēsi.”
Makabī dziļi ievelk elpu un palēnina sirdsdarbību, kā mācīts.
Nogalināt, ja tas būs nepieciešams, labāk mierīgi, ar līganām, vieglām kustībām. Pirmoreiz viņš to izdarīja desmit gadu vecumā un kopš tā laika ir atkārtojis vēl 44 reizes.
Vīrietis atlaižas krēslā, izdzer otru degvīnu un abus šampaniešus. Viņš pagriežas pret logu un aizver acis.
Lidmašīna izbrauc uz skrejceļa, paceļas, sasniedz lidojuma augstumu. Skaistā sieviete domā savas domas. Un Makabī kādu brīdi arī.
Taču apmēram pēc pusstundas viņš pārliecas pāri ejai un angliski saka: „Es ļoti atvainojos par to, kas notika, jaunkundz…”
Viņa smaida. „Pavlekas jaunkundze.” Viņš redz, ka viņa domā, ka viņam ir vismaz 22 vai 23 gadi. Tā domā vairums cilvēku, sevišķi jaunas sievietes.
„Pavlekas jaunkundze.”
„Kāpēc jums jāatvainojas? Jūs izturējāties nevainojami.”
„Es gribēju viņam iesist.”
„Mēs esam lidmašīnā. To nedrīkst.”
Viņi sāk pļāpāt. Makabī drīz vien saprot, ka viņai apnicis runāt par meteorītu, kas nodarījis postījumus Varšavā, vai par 11 pārējiem, kas satricinājuši pasauli. Jau nedēļu neviens ne par ko citu nespēj ne runāt, ne domāt, tāpēc viņš to vairs nepiemin.
Tā vietā Makabī ar viņu trenējas neuzkrītošā nopratināšanā. Viņam ir mācīts izvilināt no cilvēkiem būtisku informāciju tā, ka viņi paši to nemaz neapjauš. Viņa ir no Goleņovas, viduslaiku pilsētas netālu no Vācijas robežas. Viņa strādā interneta investīciju firmā. Maskavā jātiekas ar klientu. Māte mirusi. Brālis strādā Krakovā par grāmatvedi. Viņai patīk itāļu opera, un katru gadu televīzijā skatās Tour de France. Viņa ir atpūtusies slēpošanas kūrortā L 'Alpe d'Huez. Vienreiz bijusi iemīlējusies, 19 gadu vecumā, un cer, viņa smaidīdama saka, kādreiz atkal iemīlēties.
Makabī nepasaka neko patiesu par sevi, tikai to, ka brauc komandējumā un ka ceļš vedīs līdz pašai Pekinai. Pavlekas jaunkundze tur nekad nav bijusi. Kādudien viņa gribētu turp aizbraukt.
Viņi pasūta dzērienus, Makabī izvēlas ingveralu. Saskandinot glāzes, abi nepamana, ka Duda ir pamodies un viņus vēro.
„Ej pa manis iestaigāto taciņu, ko?” viņš noburkšķ, nepaceldams galvu no spilvena. Duda rāda ar pirkstu uz Pavlekas jaunkundzi. „Liec puiku mierā. Tādām sievietēm kā tu vajadzīgs īsts vīrietis.”
„Jūs esat cūka,” viņa nicīgi atbild.
„Vēlāk tu dziedāsi citu dziesmu,” Duda smaidīdams saka.
Lidmašīna noraustās. Tā lido 31 565 pēdu augstumā. Ziemeļu, ziemeļrietumu vējš pūš ar ātrumu 221 jūdze stundā. Iedegas norāde „Aizsprādzējiet drošības jostu”. Lidmašīna kratās tā, ka 167 no 176 pasažieriem satver elkoņu balstus, 140, meklējot mierinājumu, paskatās uz blakussēdētāju. Astoņpadsmit sāk klusi lūgt Dievu. Meteorīta dēļ visiem prātā ir šaušalīga, pēkšņa nāve.
Makabī neuztrauc gaisa bedres. Citējot vienu no viņa mīļākajām grāmatām: „Bailes ir prāta slepkava.” Viņš ir trenējies uzveikt bailes atkal un atkal, un atkal. Viņš ir trenējies, lai būtu aukstasinīgs, nosvērts un prasmīgs. Lai gan būtībā Duda ir nekaitīgs, nekad nav par ļaunu patrenēties vēl.
Viņš pieliecas tuvāk Dudam, piespiež podziņu mazā pirkstiņa gredzena plaukstas pusē, un akmens zieda centrā parādās īsa sudraba adatiņa.
„Ja jūs vēlreiz runāsiet ar mani vai kādu citu šajā lidmašīnā…” Lidmašīna atkal palecas. Vējš ir pastiprinājies līdz 231 jūdzei stundā. Vēl vairāk pasažieru bailēs iesmilkstas; vēl vairāk sāk lūgt Dievu. „Nedraudi man, sīkais…” Duda saka, bet Makabī, kura sirdsdarbība atkal ir palēninājusies līdz 41 sitienam minūtē, tik ātri, ka neviens to nepamana, iedur Dudam kaklā adatiņu.
„Ko tu…” Duda iesāk teikt.
„Vajadzēja klausīt,” klusi, vēsi, ar smaidu saka Makabī. Duda saprot, kas ir noticis, bet nav īsti drošs, vai viņam tuvojas miegs vai nāve. Duda nevar parunāt, lai pajautātu.
Duda vairs nespēj pakustēties.
Dūdas acīs parādās apjukums un šausmas.
Lidmašīna stipri zvārojas no vienas puses uz otru. Vēja brāzmas ir pieņēmušās spēkā. Cilvēki jau vairs neskaita lūgšanas tikai pie sevis. Viņi skaļi piesauc Dievu. Makabī ļauj sirdsdarbībai paātrināties. Ekonomiskajā klasē sāk raudāt zīdainis.
Dūdas acis pārgriežas, jauneklis iestutē pie loga spilvenu un atbalsta pret to vīrieša galvu. Viņš pārlaiž pirkstus Dūdas plakstiņiem. Viņš saliek tā plaukstas klēpī vienu virs otras.
Makabī iekārtojas atpakaļ savā krēslā. Viņš savā mūžā ir redzējis tik daudz dīvainu cilvēku. Puisis prāto, ko gan satiks, ierodoties Ķīnā.
Pēc sešām minūtēm turbulence beidzas. Pavlekas jaunkundze paskatās uz viņu, pasmaida. Viņai uz pieres izspiedušies uztraukuma sviedri, vaigi ir pietvīkuši. Makabī patīk, kā viņa tobrīd izskatās: atvieglojums mijas ar vēl ko citu.
Pavlekas jaunkundze pamāj ar galvu uz Dūdas pusi. „Kas notika ar mūsu draugu?”
„Aizvēra acis un aizmiga,” Makabī atbild. „Ir cilvēki, kas spēj gulēt jebkuros apstākļos.”
Viņa pamāj ar galvu. Zaļās acu varavīksnenes ir valdzinošas. „Diezgan pamatīgi kratīja, vai ne?”
Makabī novēršas no viņas un raugās priekšā esošā sēdekļa atzveltnē. „Jā, tik tiešām. Bet nu viss ir beidzies.”
52.294X88, 20.950928“”' 7459 bojāgājušie; zaudējumi 1,342 miljardi dolāru 26.297592, 73.019128"x,ii 15 321 bojāgājušais;