Pirms Sāra ir paspējusi atkāpties, Kristofers viņu cieši apskauj. „Man arī žēl, Sāra. Ej un sadod viņiem, un drīz tiksimies.”
„Es atgriezīšos.”
Viņi abi ielūkojas viens otram acīs, un tad Sāra, atpakaļ neskatīdamās, dodas pakaļ Hago.
„Es tevi mīlu,” Kristofers pie sevis nosaka. „Es tevi mīlu.”
CIJOKO TAKEDA
Stonhendža
Šī ir Beigu spēle.
Čijoko noliek disku. Paskatās debesīs. Pār Angliju un pasauli karājas zemi mākoņi. Pāri zaļajiem pakalniem veļas migla. Zvaigznes, skaidrās debesis ir pazudušas. Zemi ieskauj mākoņi.
Viņa skatās uz disku, kas novietots tik tikko saskatāmā iedobē uz Altārakmens. Neviens pirms Čijoko nezināja, kāpēc tur ir tāda iedobe. Disks tajā iegulst, taču ne ideāli. Viņa pastiepj roku un ļauj pirkstiem slīdēt pār to, smaida, zina, ka šis ir pēdējais solis, lai iegūtu Zemes atslēgu. Viņa uzliek abas rokas uz diska un spiež.
Spiež.
Spiež.
Viņa paceļ abas plaukstas virs diska rievotās virsmas, sakopo pirkstu galos či; Altārakmens viegli nodreb.
Zeme rīb.
Viņai sāk trīcēt kājas.
Tālumā iekliedzas irbe.
Viņa domā par Aņu.
Izmocīto Aņu.
Klāt neesošo Aņu.
Tev vajadzētu būt kopā ar mani. Dzīve nav tas pats, kas nāve. Tev vajadzētu redzēt.
Šī ir Beigu spēle.
KRISTOFERS VANDERKAMPS, ANS LIU
Eivonas upe, Rietumeimsberija, Viltšīra, Anglija
Kristofers sēž vadītāja vietā un nervozi bungo pa stūri. Kāja lēkā. Viņš izspiež un atlaiž sajūgu, izspiež un atlaiž. Viņš ieliek ātrumkloķi visos ātrumos pēc kārtas. Gaidpilni lūkojas debesīs.
Viņš tik tikko spēj to izturēt.
Pagājušas 23 minūtes, kopš Sāra aizgāja.
Kopā ar viņu.
Kristofers ļauj vaļu iztēlei. Viņš nezina, ko darīt. Grib doties viņus meklēt. Izkāpj no mašīnas. Apiet tai apkārt. Iesēžas atpakaļ. Piesprādzējas. Ieliek atslēgu aizdedzē un gatavojas pagriezt. Nepagriež. Ja viņš smēķētu, tad tagad to darītu.
Viņš atver logu. Debesis ir mazdruscītiņ gaišākas, taču joprojām tumšas. Rītausma būs drūma. Atbilstoša notiekošajam.
Viņš jūtas pelēks.
Viņš gaida, aptver ar plaukstām stūres augšdaļu, saspiež, slidina plaukstas pār to.
„Pie velna.”
Viņš satver atslēgu, bet brīdī, kad grasās to pagriezt, sajūt deniņos iespiežamies aukstu, apaļu metāla priekšmetu.
„Nedari to,” ar akcentu saka jauna vīrieša balss.
Kristofera skatiens pārmetas uz sānu spoguli. Tajā vīd saplacis kārna puiša torss melnā kombinezonā, kas sajozts ar siksnām un apkārts ar visādiem niekiem un granātām, un konteineriem. Šo zēnu Kristofers uzveiktu dažu sekunžu laikā.
Tikai šim kārnajam ir šaujamierocis.
„Rokas uz stūres,” Aņs Liu saka samocītā angļu valodā.
Kā viņš man pielavījās? Ak, pareizi, vēl viens draņķa Spēlētājs. Kristofers paklausa. Aņs atkāpjas no mašīnas.
„Atvērt durvis. Rādīt rokas. Kāpt laukā. Pārāk ātri es šaut. Nerādīt rokas, es šaut. Klusinātājs. Saprati? Saki jā.”
Jā.”
„Labi. Tagad dari.”
Kristofers paklausa. Viņš izkāpj no mašīnas un pagriežas ar seju pret Aņu, turēdams rokas tā, lai puisis tās redz. Kristofers brīnās, ka gandrīz nemaz nav uztraucies. Šis ir ceturtais Beigu spēles dalībnieks, ar kuru viņš sastopas, neskaitot Sāru un Mago, un ceturtais, kurš viņu nolaupa. Un šis arī izskatās visvārgākais.
„Ķer.” Aņs Kristoferam kaut ko pasviež, un viņš to instinktīvi noķer.
Tā ir granāta.
„Aktivēta. Tu palaid vaļā, sprāgt.”
Kristofers uzmanīgi pagriež granātu plaukstā. „Tu arī iesi bojā.”
„Nē. Es uztaisīt īpašu. Mazs sprādziens. Ķert tavas rokas, vēderu, varbūt sirdi un plaušas. Es palikt droši. Tikai nosmērēties. Pretīgi, jā. Bet es nemirt. Tu saproti, saki jā.”
„Jā.”
„Labi. Pagriezies. Neskaties.”
Tagad Kristofera sirds sitas straujāk. Viņš prāto, vai šie Beigu spēles dalībnieki prot kontrolēt sirdsdarbību. Vajadzētu pajautāt Sārai. Viņš pagriežas pret mašīnu, un absolūti bez skaņas Aņs pieiet klāt un uzmet viņam kaklā cilpu, cieši to savelkot, viņš atkāpjas no sava laupījuma un atritina pavadu. Virve ir deviņas pēdas gara.
„Es taisīt bumbas. īpašas bumbas. Šī virve īpaša. Ap tavu kaklu ir bumba. Man ir sprūds. Es nospiežu, tu zaudē galvu. Man ir otrs sprūds. Biometriskais. Es mirstu, tu zaudē galvu. Tas ir aktivēts. Saproti, saki jā.”
„Jā,” Kristofers izmoka. Pavada ir nostiepta, plaukstas svīst, sirds dauzās.
Vajadzēja klausīt Sāru, viņš atkal domā. Man nevajadzētu šeit būt. „Tagad var nomest granātu.”
„Tā nesprāgs?”
„Nē. Es melot. Bet par virvi nemelot. Tu pārbaudi mani, tu zaudē galvu. Saprati, saki…”
„Jā.”
Aņs smaida. Kristofers nomet viltus granātu.
Vajadzēja klaustīt.
„Labi. Tagad ej. Ej uz Stonhendžu. Mēs iet. Mēs iet pie saviem draugiem.”
.
SĀRA ELOPEJA, HAGO TLALOKS, ČIJOKO TAKEDA, AŅS LIU, KRISTOFERS VANDERKAMPS
Stonbendža
Altārakmens nodreb.
Čijoko uzlādētie pirkstu gali kņud.
Ceļi trīc.
Taču drebēšana mitējas.
Viņa atkāpjas un velta akmenim samulsušu skatienu.
Disks nedarbojas.
Ko? Kāpēc ?
Pārdomas pārtrauc balss.
„Tu dari nepareizi.”
Čijoko apcērtas otrādi. No rokām izlido divi piedurknēs paslēpti „šurikeni”. Sāra sašūpojas un noķer džinkstošos metāla asmeņus starp abu plaukstu īkšķiem un rādītājpirkstiem. Sāra smaida. „Tu neesi vienīgā, kurai ir īpašas prasmes, mu.”
Čijoko paceļ plaukstas kā miera zīmi. Sāra sper soli uz priekšu. „Brīnies, mani redzot?” Čijoko skatiens pauž nožēlu. Viņa vienreiz sasit plaukstas, kas nozīmē jā, un atvainojoties paklanās. Meitene norāda uz Sāru, paceļ gaisā divus pirkstus, piešķiebj galvu. Viņa jautā, kur ir pārējie.
„Šeit,” Hago saka, iznākdams no vistālāk uz dienvidiem esošā trilitona aizsega, kurā iegrebts duncis. Viņa pistole ir notēmēta uz Čijoko galvu. Čijoko stāv pilnīgi nekustīgi, bet acis šaudās no Hago pie diska un tad pie Sāras. Sāra skatās uz. viņu. „Sarunāsim tā. Mēs paņemsim disku un iegūsim Zemes atslēgu. Tev nav izvēles. Ļauj mums mierīgi paņemt atslēgu un doties prom. Vai arī izdari vienu nepareizu kustību, un Hago tev sašķaidīs galvu.”
„Ar lielāko prieku,” Hago piebilst. „Šoreiz es esmu nomodā,pūta?2 " Čijoko tiešām nav pārāk lielas izvēles. Viņa nevar atdot šiem abiem disku, nevar pieļaut, ka viņi iegūst Zemes atslēgu. Disks pieder viņas cilti j, viņas ļaudīm. Tā tas ir bijis un tā vienmēr paliks. Čijoko joprojām rāda nekustīgas rokas un cenšas nomierināt elpu. Viņas či tagad ir pārvietojies vēderā, saritinājies un gatavs. Viņa dzird, kā saspiežas atspere Hago pistolē.
Puisis saka: „Tu pārāk ilgi vilcinies.”
Čijoko šķietami apjukusi norāda uz disku un altāri. Viņa iepleš rokas un parausta plecus, lūdzošā žestā saņem kopā plaukstas.
„Nekusties,” Hago brīdina.
„Gribi zināt, kā tas darbojas?” Sāra jautā. „Pareizi?”
Čijoko nogaidoši skatās uz Hago, tad pamāj ar galvu.