„Es atrisināju savu mīklu. Tā mani aizveda līdz atbildēm. Ja tu uzkavētos, varbūt mēs tajās būtu dalījušies ar tevi.”
„Bet tagad ej ellē,” Hago saka.
Čijoko iekšēji vārās.
Es pārsteidzos. Muļķe. Es nebiju pacietīga.
Viņa sper soli atpakaļ. Hago nospiež gaili, tas ir 0,7 mm no izšaušanas. Čijoko noliec galvu, atzīstot sakāvi, pamāj ar roku uz disku. Sāra iet uz priekšu. „Pareizs lēmums.”
llago pamāj ar pistoli. „Nostājies tur, mu. Lēnām un mierīgi.” Čijoko skatās uz puiša pistoli, novērtēdama attālumu, cenzdamās izdomāt, kā viņu atbruņot. Hago notur viņas skatienu par bažām. „Neuztraucies. Es nešaušu. Atšķirībā no tevis es turu doto vārdu.”
Čijoko paklausa, bet Sāra aizbāž „šurikenu” aiz jostas un pieiet pie Altārakmens. Viņa saliek plaukstas ap disku. Jūt tā spēku, bet zina, ka tas nav īstajā vietā.
Viņa ceļ to augšā un čukst: „Lūk, tā.”
Taču pirms viņa paspēj pagriezt disku, pašpārliecināta balss ar ķīniešu akcentu saka: „Nē, kehokiete. Vēl ne.”
.
VISI SPĒLĒTĀJI
Anglija. Indija. Itālija. Ķīna. Turcija. Etiopija. Austrālija
Sāra apcērtas, izrauj ieroci, notēmē. Ilago tēmē uz Čijoko. Čijoko tikai pakustina acis, bet Hago redz tajās emocijas. Skumjas un atvieglojumu. Skatienā ir arī ziņkāre.
No akmeņu grupas aizsega vistālāk ārējā loka ziemeļu daļā iznāk Kristofers. Viņa sejas izteiksme ir apbrīnojami rāma. Viņam ap kaklu ir melnas virves cilpa.
Sāras pistole seko un gaida. Pēc 2,3 sekundēm parādās Aņs Liu. Puiša piere ir tieši viņas pistoles tēmēklī. Viņa sāk lēnām spiest mēlīti.
„Nevajag,” Aņs saka. „Virvē ir bumba. Tā nogalina zēnu, ja es mirstu. Biometriskais slēdzis. Man ir arī sprūds. Tu darīt, ko es saku, vai zēns mirst. Zaudē galvu. Bum. Saprati?”
Hago jautā: „Velns parāvis, ko tu te dari? Vai viņš ir kopā ar tevi, Čijoko?”
„Čijoko man palīdzēt Ķīnā,” Aņs paskaidro. „Es palīdzu viņai tagad. Jūs dot viņai to, ko vajag, lai dabū Zemes atslēgu. Darīt tagad, vai zēns mirst.”
„Nošauj to ērmu, Sāra,” Kristofers saka, viņa balss ir cieta un griezīga. „Viņš blefo.”
Aņs parauj pavadu. „Klusu. Neblefo. Nedari muļķības.”
Sāra piespiež mēlīti vēl stiprāk. Viņa pazīst Kristoferu tik labi kā neviens uz Zemes. Viņa zina, ka viņš melo viņš netic, ka Aņs blefo. Kristofers grib, lai Sāra nošauj Aņu, jo baidās, kas varētu notikt, ja viņa to neizdarīs. Viņš baidās, ka viņa neuzvarēs. Kristofers lūdzoši skatās uz viņu. Sāra ar grūtībām norij siekalas.
Čijoko uzstājīgi sasit plaukstas. Aņs paskatās uz viņu. Mu rāda nomierinošu žestu un groza galvu. Dzīve nav tāda pati kā nāve, viņa domās saka, vēlēdamās, lai Aņs to sadzird. Aņs saprot, ka viņa negrib, lai tas notiek. Šādi ne.
Bet Aņs Liu domā citādi.
Čijoko nekad mūžā nav gribējusi runāt tik ļoti kā šobrīd.
Hago izšauj vienu reizi Čijoko virs galvas. Viņa jūt, kā lode aizskar paspūrušu matu. „Es teicu nekusties.”
Čijoko sastingst.
Kristofera balss aizlūst, kad viņš saka: „Nošauj viņu. Viņš blefo.” „Neblefo.”
„Nošauj viņu.”
Sāra cieši skatās uz Aņu Liu. Disks ir viņai aiz muguras. Dunča akmens ir tieši pa labi. Viņai vajadzīgs tikai viens mirklis.
„Nošauj viņu. Rīkojies.”
Aņs ieslīd mazliet vairāk Kristofera aizsegā. Sārai vairs nav tieša trāpījuma. „Nedari to. Viņš mirs.”
„Nekusties!” Sāra pavēl.
Aņs apstājas. Viņa redz tikai mazu daļu sejas, viņa ausi.
„Viņš muld, Sāra. Nošauj viņu. Tūliņ pat.”
„Es netrāpīšu.”
„Trāpīsi gan,” Kristofers saka. „Tu esi Sāra Elopeja. Tu vienmēr trāpi. Šauj.”
Sārai pēkšņi kļūst nelabi. Viņa vēro Aņu. Hago vēro Čijoko. Čijoko vēro Aņu. Aņs vēro visus, viņa skatiens šaudās starp visiem. Kristofera skatiens ir piekalts Sārai Elopejai. Viņa skatās uz savu vidusskolas puisi. Savu skaisto, pārgalvīgo, stūrgalvīgo vidusskolas puisi, kuram nevajadzētu šeit būt. Viņa atceras Hago vārdus, ka mīlestība nedara vāju. Tā dara stipru. Tā dara viņu cilvēcīgu.
Bet šī ir Beigu spēle.
Viņa vairs nevar atļauties cilvēcību. Viņa vairs nekad nebūs normāla. Viņai ir jākļūst par kaut ko citu. Par kaut ko vairāk. Par kaut ko mazāk. Viņa ir Spēlētāja, kehokiete, kas cīnās par savu cilti.
Cīnās par savu ģimeni.
Cīnās par savu nākotni.
Cīnās par vienīgo nākotni.
„Es tevi mīlu, Kristofer,” viņa klusi saka.
Viņš pamāj ar galvu. „Es arī tevi mīlu, Sāra.” „Dod Čijoko disku, vai viņš mirs!" Aņs kliedz.
„Esmu tevi mīlējusi, kopš ieraudzīju, un vienmēr mīlēšu.”
„Es arī. Vienmēr esmu mīlējis un vienmēr mīlēšu. Un tagad novāc to mēslu.”
„Dod Čijoko disku, vai viņš mirs!” Aņs atkal iekliedzas.
Viņa skumji un maigi pasmaida. „Vajadzēja mani klausīt, Kristofer. Tam nebija jābeidzas tā.” •
Kristofera sejā atspoguļojas bailes un samierināšanās ar likteni. „Es zinu. Man žēl.”
Sāras smaids apdziest, sejas izteiksme mainās. Kristofers redz, kā viņa mīļotā meitene izgaist, pārtopot par kaut ko gluži citu. Par kādu, kuru viņš nepazīst. Par cietu, prasmīgu un nežēlīgu cilvēku. Par tādu cilvēku, no kura viņam ir bail. Viņš negrib dzīvot tādā pasaulē, kur viņa mīlētās Sāras Elopejas vietā stājas šī būtne. Kehokiete cieši skatās uz viņu, ierocis notēmēts, skatiens stingrs, smaids pazudis. Viņi vienmēr zināja, ko otrs domā, pat bez vārdiem. Tas viņiem vienam otrā patika visvairāk. Viņi vienmēr zināja, ko otrs darīs, pirms tas bija noticis. Un tagad Kristofers zina, ka viņa to izdarīs. Viņa šaus. Viņa izdarīs vienīgo iespējamo šāvienu, vienīgo, kas var nogalināt Aņu.
„Tu allaž runāji par izvēli, Sāra. Tu teici, ka mēs visi izvēlamies, kas esam un ko darīsim. Bet tu maldījies. Tev nav izvēles. Tev tās nekad nav bijis. Tu esi dzimusi šim, tas ir tavs liktenis, un tev tas ir jādara.” Viņa cieši skatās uz viņu.
„Tad dari to. Es tev piedodu un atvainojos, ka esi šādā situācijā manis dēļ,” viņš saka, balss ir tik tikko skaļāka par čukstu. „Izdari to un uzvari. Uzvari manis dēļ.”
Sāra pamāj ar galvu un ļoti klusi saka: „Labi.”
Kristofers aizver acis. Sāra nospiež gaili. Lode izšaujas no stobra, lido pa gaisu un trāpa Kristoferam Džeimsam Vanderkampam tieši pierē, izurbjas cauri ādai, galvaskausam un smadzenēm, acumirklī viņu nogalinot. Lode turpina ce|u, sasniedz Aņu un trāpa viņam tieši pierē. Sana galva atsprāgst atpakaļ, un viņš tiek nogāzts zemē.
Tajā mirklī atskan sprādziens, Kristofers Vanderkamps vai precīzāk nu jau viņa līķis eksplodē. Puf, un viņa vairs nav. Sasprādzis sarkanā miglā.
Aņs neblefoja.
Laiks apstājas.
Visi, izņemot Sāru, sastingst.
Viņa apcērtas pret Altārakmeni, paķer disku un lēcienā metas pie akmens, kurā iegravēts mazais duncis. Viņa pārvelk diska centru pār grebumu. Notiek gluži tas pats, kas zīmējumā Itālijas alā, tikai atslēgu neiegūst mu, to iegūst kehokiete.
Viņa ievieto disku vietā, bet pēc brīža saprot, ka to nemaz nevajadzēja. Milzīgais, zilais smilšakmens apņem disku, it kā būtu no dzīvsudraba. Disks sāk strauji griezties, un no tā atdalās centrs, maza, ar hieroglifiem aprakstīta lode, kas iekrīt Sārai plaukstā. Diska ārējo apvalku aprij milzīgais, zilais smilšakmens, un pār Anglijas laukiem aizveļas spēcīgs būkšķis.