Čijoko skrien pie Aņa. Hago cenšas paturēt Čijoko uz grauda. Zeme dreb, viss vibrē. Gaisu piestrāvo elektrība, un, lai gan jau ir rīts, debesis satumst. Zeme līgojas tik mežonīgi, ka viņiem ir grūti nostāvēt kājās. Čijoko sniedzas pēc Aņa un noslīgst viņam blakus ceļos. Viņa ar roku atspiežas pret tuvāko akmeni.
Taču tas nav drošs.
Tas kustas.
Augšup, laukā no zemes.
Zem kājām paveras plaisas, taču tās nav taisnas kā zemestrīces laikā. Tās atveras apļos. Apļi tuvojas cits citam, kā milzīgas mašīnas zobrati. Viss apkārt pārbīdās, jo no zemes dzīlēm paceļas kaut kas ilgi slēpts un saplosa Stonhendžu.
Sara atrodas iekšējā aplī. Viņa ir nokritusi ceļos, raud, šņukst, krūtis cilājas, seju klāj asaras. Viņai ir atslēga. Zemes atslēga.
Viena no trim. Un viņa tikko ir uzvarējusi pirmajā Beigu spēles kārtā. Pirmajā Spēles kārtā, kas noteiks visu viņai zināmo un mīļo cilvēku, viņas draugu un ģimenes nākotni. Viņai ir iespēja izglābt visus. Visus, izņemot vienu. Vienīgo, kuru viņa mīlēja visvairāk. Kristoferu. Trako, stūrgalvīgo, skaisto Kristoferu. Sāra zina, ka brīdināja draugu, lai neseko viņai, lūdza, lai pārstāj un brauc mājās, teica, ka Beigu spēle ir bīstama un ka viņš var iet bojā. Un viņa zina, ka Aņs tik un tā būtu viņu nogalinājis neatkarīgi no tā, ko Sāra darītu. Bet tik un tā. Tik un tā. Trakais, stūrgalvīgais, skaistais Kristofers. Miris. No lodes galvā. No viņas izšautas lodes. Viņš tāpat būtu gājis bojā, tāpēc viņa nolēma pati izdzēst viņa dzīvību. Mīlestības vārdā. Lai gan viņas sirds lūst, Sāra zina, ka viņš saprata. Viņa to redzēja Kristofera sejā un dzirdēja pēdējos vārdus: „Izdari to un uzvari. Uzvari manis dēļ.”
Tāpēc viņa to izdarīs. Viņa sažņaudz saujā Zemes atslēgu un šņukst, un zvēr sev, ka godās viņa piemiņu un godās viņu mīlestību, un godās viņa pēdējos vārdus. Viņa uzvarēs. Izdarīs to viņa dēļ. Kamēr akmens ceļ viņu augstāk, Sāra zvēr pie savas sirds, savas ģimenes un savas cilts, ka uzvarēs, un uzvarēs viņa dēļ.
Hago, Čijoko un Aņs atrodas otrajā aplī, viņi arī ceļas augšā, bet ne tik augstu. Čijoko pūlas noturēties stāvus, glāsta Aņa seju, meklē kādas dzīvības zīmes. Viņai šķiet, ka jūt dziestošu pulsu. Pēdējā dzīvība atstāj viņa izmocīto dvēseli. Viņa priecājas, ka Aņs viņu uzmeklēja, bet kāpēc? Kāpēc tam bija jānotiek? Kāpēc viņš nespēja saprast? Kāpēc viņš nevarēja Spēlēt par dzīvību?
Šajā brīdī Čijoko ienīst Beigu spēli. Dzīvē, kurā ir tikai treniņi un nāve, naids pret savu nastu un likteni, viņa ienīst to vairāk par visu pasaulē. Čijoko noliecas un noskūpsta Aņa vaigus. Tagad jau zeme kratās pavisam mežonīgi. Aņs izskatās mierīgs. Nekas viņu nemoka. Un viņi vismaz ir kopā. Viņi vismaz ir kopā.
Dzīve nav tas pats, kas nāve, viņa domā.
Čijoko kustina lūpas. Viņa mēģina runāt. Acīs sariešas asaras.
„Man tagad jāiet,” viņa grib teikt. „Man ir jāiet, mīļotais.”
Viņa pieceļas kājās un pagriežas. Zeme trako. Piemineklis, kas ceļas augšup zem viņu kājām, ir briesmīgs. Viņa jau gatavojas padodoties pacelt rokas un tuvoties Hago, kad debesis aiz muguras satumst. „Uzmanies!” Hago kliedz, viņa stāvs ir tikai trīcošs plankums 20 pēdu attālumā.
Čijoko apcērtas. Sejā iesitas vēsa gaisa vilnis, un tad viņai virsū uzkrīt 21 tonnu smags akmens bluķis, sadragājot ķermeņa lejasdaļu.
Viņa sabrūk blakus Aņam, senais akmens nav skāris viņa nekustīgo ķermeni.
Čijoko pastiepj roku un satver viņa plaukstu.
Satver viņa plaukstu un aiziet no šīs dzīves.
Hago skatās, kā Čijoko mirst. Par spīti sev, par spīti Beigu spēlei, par spīti apmācībai un viņas nodevībai, Hago meitenes ir žēl. Taču nav laika ļaut vaļu jūtām. Nav īstais brīdis.
Hago pūlas atrast Sāru starp rotējošajiem Stonhendžas akmeņiem un pamana viņu apļa centrā, ap viņu kā būra restes slejas zilie pakavveida smilšakmens bluķi.
Sāra pieiet pie malas, sirds dauzās, acīs ir asaras, viņa domā par Kristoferu, domā par šo atslēgu un par nākamajām. Akmeņiem rotējot, viņa vēro zemi, redz to, kas bijis paslēpts pazemē. Tā ir masīva, jauna, neskarta Stonhendža. Pārpasaulīga būve, kuru nav veidojis cilvēks; to ir radījuši dievi, Anunaki, Debesu ļaudis lai kas viņi būtu, sauciet kā gribat. To radījuši tie, kas radījuši mūs. Un tas nav akmens, bet metāls, stikls un zelts, nezināmi materiāli, kas tapuši nezināmos procesos. Kamēr monuments turpina celties laukā no zemes teleskopiskos apļos, akmeņi zemes līmenī gāžas kā daudztonnīgi domino kauliņi; ikreiz, kad kāds atkal iespiežas zemē, atskan milzīgs būkšķis. Šajā haosā Sāra ievēro, ka akmeņi krīt noteiktā secībā, norādīdami uz neskarto Papēžakmeni 256 pēdu attālumā.
Aiz tā ir pelēkā ceļa lente, autostāvvieta, lauki, Anglija, Eiropa, pārējā pasaule. Pasaule, kas nekad nebūs tāda pati kā agrāk, kas drīz ieslīgs
nenovēršamā haosā, kas nemūžam nesapratīs, kāpēc šis vājprāts ir izlauzies no pazemes, nemūžam neticēs, kurš ir par to atbildīgs.
„Sāra!” Hago kliedz, bet balsi noslāpē milzenīgais skaņas triecienvilnis. Debesis iegaismojas, un viņi abi tiek nosviesti zemē.
Sārai ausīs zvana, un viņa ir apdullusi, taču pamanās pieslieties kājās. Papēžakmens vietā palicis ideāls caurums 15 pēdu diametrā. Tas ceļas augšup, laukā no zemes, tas šaujas kā raķete uz balta gaismas stara, izlaužas caur spraugu mākoņu segā, rēkdams traucas pretī debesīm. Dažu sekunžu laikā Papēžakmens ir pazudis.
Bet gaisma, gaisma paliek. Staru kūlis, kas tiecas kosmosā. Sāra atceras staru, kas izšāvās no Lielās baltās piramīdas virsotnes Ķīnā. Šī gaisma viņu pievelk, viņa nespēj novērsties. Kaut kas viņu tajā sauc. Tiklīdz viņa sakustas, zvanīšana ausīs kļūst skaļāka, gandrīz apdullinoša. Viņa apstājas uz stara robežas, sniedzas pēc tā.
Jā.
Jā.
Jā.
Balss galvā.
Jā.
Hago kliedz viņas vārdu, bet Sāra nedzird. Viņa saklausa vienīgi zvanīšanu, balsi galvā, kas saka Jā, jā. jā. Meitene sabrūk zemē, gaisma viņu velk. Viņa sniedzas pēc tās, roka šķērso robežu. Gaisma ir sveloša un auksta un dzeļ ādu, un sauc Jā, jā, jā. Sāra ieiet gaismas starā Jā, jā, jā un viņu tūliņ paceļ 30 pēdas gaisā. Acu priekšā ir baltums žilbinošs, šausminošs, nospiedošs baltums un gara acīm viņa redz: Markuss pūžņo, maitu lijas un tārpi rij viņa miesu.
Kala pūst, pussadegusi zelta kambarī.
Alise guļ, pie kājām saritinājies plankumains suns.
Hilals raud, viss ķermenis apsaitēts, viņu pieskata vecs vīrs.
Eilina slīd cauri mežam, uzglūn briedim, rokā šautene.
Baitsahans, dusmās kūsādams, sien pie rokas tērauda āķi.
Makabī kā hipnotizēts cieši skatās līdz baltkvēlei nokaitētā gaismas lodē, kuru tur rokā.
Hago, nometies ceļos blakus Kristofera ķermenim, bijīgi noskatās. Čijoko, mirusi, ar vienu roku joprojām turot Aņu, otra ir izstiepta, un pirksts norāda uz 175°21’37”.
Sari gatavo ēdienu, viņu aiz biksēm rausta maza meitenīte.
Viņa redz kepleru 22b starp citiem tādiem kā viņš, viņa, tas, būtne smaida, aplaudē.
Un viņa redz gaismu, bezgalīgu un nebeidzamu, kas ceļo cauri kosmosam, cauri miljoniem kilometru, miljardiem kilometru izplatījuma.
Viņai rokā ir atslēga.
Viņa ir izrāvusies vadībā.
Ja pārējie grib uzvarēt, viņiem būs jācīnās ar viņu.
Un viņa būs gatava.
Sāra Elopeja, Putnu Ķēniņa un Debesu Ķēniņienes meita, 233. cilts 4240. Spēlētāja, būs gatava.
Viņa jūt atslēgu savā rokā.