zaudējumi 2,12 miljardi dolāru 40.714411, -73.864689™" 4416 bojāgājušie;
zaudējumi 748,884 miljoni dolāru 9.022736, 38.746799"xv 18 888 bojāgājušie;
zaudējami 1,33 miljardi dolāru -15.49918, -70.135223xxxvi 10 589 bojāgājušie;
zaudējumi 1,45 miljardi dolāru 40.987608, 29.036951"”" 39 728 bojāgājušie; zaudējumi 999,24 miljoni dolāru -34.602976, 135.42778"""' 14 bojāgājušie;
zaudējumi 124,39 miljoni dolāru 34.239666, 108.941631'““ 3598 bojāgājušie; zaudējumi 348,39 miljoni dolāru 24.175582, 55.737065'1 432 bojāgājušie;
zaudējumi 228,33 miljoni dolāru 41.265679, -96.431637'H 408 bojāgājušie;
zaudējumi 89,23 miljoni dolāru 26.226295, 127.674179'"' 1473 bojāgājušie; zaudējumi 584,03 miljoni dolāru 46.008409, 107.836304 1 0 bojāgājušo; zaudējumi 0 dolāru
SARA ELOPEJA
Kafejnīca un konditoreja Grečenas gardumi, Frontier Airlines uzgaidāmā zāle, Eplijas lidlauks, Omaha, Nebraska, Savienotās Valstis
Sāra un Kristofers sēž pie maza plastmasas galdiņa, starp viņiem stāv neaiztikts melleņu kēkss. Viņi ir sadevušies rokās, ceļi saskaras, un viņi cenšas izlikties, ka šī nav visdīvainākā diena viņu mūžā. Sāras vecāki sēž 30 pēdu attālumā pie cita galdiņa un bažīgi skatās uz meitu. Viņi uztraucas par to, ko viņa varētu pateikt Kristoferam un ko zēns zēns, pret kuru viņi allaž izturējušies kā pret dēlu varētu darīt. Viņu īstais dēls, Sāras brālis Teits ir kapličā, gaida kremēšanu. Visi saka, ka Tcitu vēl paspēs apraudāt vēlāk, taču var izrādīties, ka tā nav taisnība.
Pēc 57 minūtēm Sāra sēdīsies lidmašīnā, kas aizvedīs viņu no Omahas uz Denveru, no Denveras uz Sanfrancisko, no Sanfrancisko uz Seulu, no Seulas uz Pekinu. Viņai nav atpakaļbiletes.
„Tātad tev jābrauc prom, lai piedalītos spēlē?” Sārai šķiet, ka Kristofers to jautā jau septiņpadsmito reizi.
Sāra ir pacietīga. Nav viegli saprast viņas slepeno dzīvi. Viņa jau sen sapņoja izstāstīt Kristoferam par Beigu spēli, tikai nebija domājusi, ka tas tiešām būs jādara. Tagad meitene jūt atvieglojumu, jo beidzot var būt pret viņu atklāta. Tāpēc nav svarīgi, ka viņš atkal un atkal uzdod vienu un to pašu jautājumu. Šie ir viņas pēdējie brīži kopā ar viņu, un viņai tie būs dārgi, pat ja viņš tiepjas.
„Jā,” Sāra apstiprina. „Beigu spēlē. Pasaule nedrīkst zināt ne par to, ne par tādiem cilvēkiem kā es.”
„Par Spēlētājiem.”
„Jā, par Spēlētājiem. Padomēm. Slepenajām cilvēku ciltīm…” Viņas balss noklust.
„Kāpēc pasaule to nedrīkst zināt?”
„Tāpēc, ka neviens nespētu dzīvot normālu dzīvi, zinot par Beigu spēles draudiem,” Sāra atbild, un viņu pārņem skumjas, ka pirms dažām dienām viņas „normālā dzīve” izkūpēja gaisā.
„Tev ir normāla dzīve,” Kristofers nepiekāpjas.
„Nē, nav.”
„Jā. pareizi,” Kristofers nobola acis. „Tu esi nogalinājusi vilkus un viena pati izdzīvojusi Aļaskā, un trenējusies visādos karatē un citās muļķībās. Jo tu esi Spēlētāja. Kā tev izdevās izbrīvēt laiku arī futbola treniņiem?”
„Grafiks bija diezgan saspringts,” Sāra smīkņādama atbild. „Sevišķi pēdējos trīs gadus, jo par Spēlētāju bija jākļūst Teitam, nevis man.” „Bet viņš zaudēja aci.”
„Tieši tā.”
„Starp citu, kā viņš to zaudēja? Jūs man to nekad neesat stāstījuši,” Kristofers saka.
„Sāpju sliekšņa pārbaudījumā. Bija jāiztur tūkstošiem bišu dzēlienu. Diemžēl viena iedzēla tieši acs zīlītē, sākās alerģiska reakcija, un viņš zaudēja aci. Padome pasludināja, ka viņš vairs nav derīgs, un lēma, ka man jāstājas viņa vietā. Jā, tas pamatīgi sačakarēja manu grafiku.” Kristofers blenž uz Sāru, it kā viņa būtu nojūgusies. „Zini. es domātu, ka tas ir stulbs joks, ja šeit nebūtu tavu vecāku. Ja nebūtu nokritis meteorīts un Teits nebūtu… Piedod, to vienkārši ir grūti aptvert.”
„Es zinu.”
„Tu falhiski esi iesaistījusies nāves sektā.”
Sāra savelk lūpas, viņai sāk zust pacietība. Viņa cerēja, ka Kristofers viņu atbalstīs; vismaz tā viņa bija iztēlojusies šo sarunu. „Tā nav nāves sekta. Es to neizvēlējos. Un nekad neesmu gribējusi tev melot, Kristofer.”
„Man vienalga,” Kristofers saka, viņa acis iemirdzas, it kā tikko būtu rasts risinājums. „Kā es varu pieteikties?”
„Kam?”
„Beigu spēlei. Es gribu būt tavā komandā.”
Sara pasmaida. C ik mīļi. Mīļi un neiespējami. „Tā tas nenotiek. Nav nekādu komandu. Pārējie visi 11 Aicinājumā neieradīsies ar savām komandām.”
„Pārējie. Tādi paši Spēlētāji kā tu?”
„Jā,” Sāra atbild. „Pasaules pirmo civilizāciju pēcteči, no kurām neviena vairs nepastāv. Mēs katrs pārstāvam kādu pasaules iedzīvotāju cilti, un mēs Spēlējam par šīs cilts izdzīvošanu.”
„Kā sauc tavu cilti?”
„Kehokieši.”
„Tātad Amerikas pamatiedzīvotāji. Man šķiet, ka manā dzimtā no tēva puses ir algonkini. Vai tas nenozīmē, ka esmu daļēji piederīgs tavai ciltij?”
„Droši vien,” Sāra atbild. „Lielākajā daļā Ziemeļamerikas iedzīvotāju rit mazliet kehokiešu asiņu, pat ja viņi paši to nenojauš.”
Kristofers berzē ar īkšķi zodu. Sāra pazīst visus Kristofera nervozos žestus, tāpēc zina tas nozīmē, ka viņš grasās strīdēties pretī, tikai vēl nezina, kā to labāk noformulēt. Līdz izlidošanai palikušas 52 minūtes. Viņa pacietīgi gaida, lai gan pamazām sāk uztraukties, ka tā paies viņu pēdējā stunda kopā. Viņa bija cerējusi aizšmaukt no vecākiem, atrast kādu nomaļāku kaktiņu un vēl pēdējo reizi pamaigoties.
„Labi,” Kristofers nokrekšķinādamies saka. „Tātad divpadsmit senas ciltis dzīvo pēc šiem dīvainajiem noteikumiem un gaida kaut kādu zīmi. Un tieši tā tu esi nolēmusi tulkot meteorīta nokrišanu, kas, jāatzīst, ir diezgan apstulbinoša un vājprātīga sagadīšanās. Bet ja nu tas tiešām nav nekas vairāk? Tikai sagadīšanās, un tu izturies kā seksīga nāves mašīna ar izskalotām smadzenēm tikai kaut kāda stulba, patiesībā neeksistējoša pareģojuma dēļ.”
Kristofers ievelk elpu. Sāra skatās uz viņu un skumji smaida.
„Tā ir īstenība, Kristofer.”
„Kā tu zini? Vai šo spēli vada kaut kāds komisārs? Kā Nacionālajā futbola līgā?”
„Viņi.”
Kristofers nolaiž zodu. „Viņi?”
„Viņiem ir daudz vārdu,” Sāra saka, lai gan negribēja izteikties tik mīklaini. Meitenei ir grūti ietērpt turpmāko sakāmo sakarīgos vārdos.
„Nosauc kaut vienu,” Kristofers pieprasa.
,.Kehokieši viņus sauc par Debesu ļaudīm.”
„Debesu ļaudis?”
„Jā,” Sāra paceļ roku, pirms viņš paspējis pārtraukt. „Klausies. Tu droši vien zini, ka visas pasaules kultūras tic, ka viņu dievs vai dievi, vai augstākā vara, vai apgaismības avots, sauc kā gribi, nāk no augšas?” Kristofers parausta plecus. „Laikam. Es nezinu.”
„Viņiem ir taisnība. Dievs vai dievi, vai augstākā vara, lai kas vai kurš tas būtu, tiešām ieradās no augšas. Viņi, dūmu un uguns pavadīti, nolaidās no debesīm, radīja mūs, iedeva mums likumus, saskaņā ar kuriem jādzīvo, un devās prom. Visi pasaules dievi un mīti ir tikai vienu un to pašu leģendu varianti, viena un tā paša stāsta, vienas vēstures varianti.”
Kristofers purina galvu. „Tas ir vājprāts. Tāds pats vājprāts kā Jēzus ierašanās dinozaura mugurā.”