Viņi devās pie Franča Breitnera, lai iedzertu kādu kokteili - vakariņas tika rīkotas, lai nosvinētu izrakumu sezonas dižāko atklājumu: Gebeklitepes vecumu.
- Vai tas ir tālu?
- Divdesmit minūšu gājiens, - Kristīne atbildēja. - Un trīsdesmit minūšu ilgs brauciens ar mašīnu. Tūdaļ aiz tirgus.
Pēcpusdienā restorāni un krodziņi bija tukši, bet tagad tajos valdīja rosība. Putekļainajās ielās izplatījās cepta jera smarža, kas plūda no grozāmajiem iesmiem. Taksometru šoferi kaucināja signāltaures; invalīds ratiņkrēslā izplatīja vakardienas laikrakstus no Ankaras; pistaciju pārdevēji stūma savus stendus uz izdevi- gākajām tirdzniecības vietām. Robs kari ieelpoja eksotiskos aromātus.
- Vai nopirksim vīnu, ko aiznest Francim?
Kristīne iesmējās.
- Šanliurfā?
Viņi pagāja garām tornim ar pulksteni un nonāca vecpilsētā. Robs pētīja senās kolonādes, kioskus, kuros pārdeva spilgtas plastmasas rotaļlietas, un neskaitāmos mobilo telefonu tirdzniecības punktus. Daudzās āra kafejnīcas bija pilnas ar kurdiem, kuri smēķēja ūdenspīpes, ēda baltus rahatlukuma gabaliņus un neatrāva skatienus no Kristīnes. Neviens nelietoja alkoholu.
- Šeit nepārdod spirtotos dzērienus? Nekur? - Robs juta, ka noskaņojums strauji pasliktinās. Jau trīs dienas viņš nebija dzēris ne alu, ne vīnu. Robs apzinājās, ka dzer pārāk daudz, taču tā viņš pārvarēja darbā iegūto stresu. īpaši pēc notikumiem Bagdādē. Trīs dienas bez alkohola bija pietiekami ilgs periods, lai vēlreiz apstiprinātu jau zināmo faktu: viņš nebija atturībnieks.
- Domāju, ka pilsētas nomalē var atrast pārīti alkoholisko dzērienu veikalu. Taču sekas var būt tādas pat kā narkotiku lietošanai Anglijā. Viss jādara slepus.
-Jēziņ!
- Ko tad jūs gaidījāt? Šī ir musulmaņu pilsēta.
- Esmu bijis vairākās musulmaņu pilsētās, Kristīne, taču Turciju uzskatīju parsekulāru valsti.
- Daudzi patiešām domā, ka šejienes kurdi ir aizguvuši rietumu tradīcijas. - Kristīne pasmaidīja. - Bet tā nav. Daži no viņiem ir īpaši konservatīvi.
- Laikam vairāk esmu pieradis pie palestīniešu un libāniešu likumiem. Pat Ēģiptē iespējams iegādāties alu!
Kā mierinādama, Kristīne aplika roku Robam ap pleciem. Smaids viņas sejā bija sarkastisks, taču draudzīgs.
- Par laimi, Francim ir plaši dzeramā krājumi. Viņš to ved no Stambulas.
- Paldies Dievam!
- Bien sitr. līs zinu, kādi ir žurnālisti. īpaši britu žurnālisti.
- Amerikāņu, Kristīne.
-Skatieties! Zivju dīķi!
Viņi bija nonākuši līdz jaukajai, zaļajai oāzei pilsētas centrā. Pievakares saulē mirdzēja tējas namiņu jumti; turku vecpuiši draudzīgi pastaigājās pa kokiem apaugušajām taciņām. Aiz dīķiem gluži kā senlaicīgs zelts vizēja mošejas glītās akmens arkādes.
Kristīne un Robs novēroja lielu ģimeni: vīriešus platās bikses un sievietes melnos plīvuros. Robs iedomājās, cik karsti sievietēm ir dienā, un tūdaļ viņu pārņēma sašutums. Savukart Kristīni šis skats, šķiet, nesatricināja.
- Bībelē teikts, ka šeit dzimis gan ījabs, gan Abraāms.
- Kā, lūdzu?
- Urfā. - Kristīne norādīja uz lēzenu pauguru, kas atradās aiz zivju dīķiem un dārziem. Paugura virsotnē vīdēja pilsdrupas ar divām korintiešu kolonnām un bezvējā vārgi plīvojošu Turcijas karogu.
- Daži zinātnieki uzskata, ka ši ir Pirmajā Mozus grāmatā pieminētā Ūras pilsēta. Šeit dzīvojuši gan akadieši, gan šumeri, gan lieti. Šī ir senākā pilsēta pasaulē.
- Biju domājis, ka tā ir Jērika.
- Phe! - Kristīne izgrūda. - Jērika! Salīdzinājumā ar Uru, tā ir jaunava. Šī vieta ir daudz senāka. Vecpilsēta aiz bazāra sastopami cilvēki, kas joprojām dzīvo klintis izcirstas alās. - Kristīne palūkojās uz zivju dīķiem. Plīvuros ietinušās sievietes ar maizi baroja karpu barus. - Karpas ir melnas, jo tie esot Abraāma pelni. Ir tāds ticējums: ja redzi dīķī baltu zivi, tad nokļūsi debesīs!
- Fantastiski! Vai tagad varam doties uz tām viesībām paēst?
Kristīne atkal iesmējās. Robam patika viņas labsirdīgie smiekli. Patiesību sakot, viņam ļoti patika Kristīne: viņas akadēmiskais entuziasms, gudrība, humora izjūta. Pēkšņi viņu pārņēma kaismīga vēlēšanās izstāstīt šai sievietei savas slēptākas domas, parādīt Lizijas fotogrāfiju. Viņš apslapēja šo tieksmi.
Francūziete aizrautīgi māja ar roku.
- Breitnera māja ir tieši aiz bazāra, kalna gala. Ja vēlaties, varam ieiet bazārā. Tur ir sešpadsmitā gadsimta karavānserāls, ko būvējuši abāsīdi un kurā redzami ari daudz senāki elementi, un… - Kristīne palūkojās uz Robu un ieķiķinājās. - Varbūt labāk taisnā ceļā dosimies pie Franča un iedzersim alu?
Gājiens bija īss, taču stāvs. Ceļš veda aiz tirgus laukuma. Pretī viņiem nāca vīri, nesot sudraba paplātes ar tējas traukiem un olīvas; visi nopētīja Kristīni. Ielas pretējā pusē uz ietves nez kādēļ bija nolikts oranžas krasas dīvāns. Šaurās ieliņas pildīja karstas neraudzētas maizes aromāts. Un pašā vidū stāvēja ārkārtīgi sena un ļoti skaista māja ar balkoniem un Vidusjūras reģionam raksturīgajiem aizvirtņiem.
- Breitnera nams. Jums patiks viņa sieva.
Kristīnei izrādījās taisnība. Robam patika Franča sieva Derja - dzīvespriecīga, gudra, aptuveni trīsdesmit gadus veca sieviete no Stambulas, kura ne tik strikti ievēro reliģiskās normas, nevalka galvas lakatu vai plīvuru un lieliski runā angļu valodā. Apkalpojot Robu, Kristīni un pārējos arheologus, kas bija pulcējušies uz vakariņām, Derja paguva paķircināt Franci par viņa kailo galvvidu un aizraušanos ar "menhīriem". Maltīte bija lieliska: gardas jera gaļas desiņas, rīsi vīnogu lapās, izmeklēti valriekstu cepumi- ņi, biezas baklavas šķēles un zaļgani sārti svaiga arbūza gabali. Kā jau Kristīne bija solījusi, netrūka arī ledusauksta turku alus un visnotaļ pieņemama Kapadokijas sarkanvīna. Pāris stundu laikā Roba saspringums pagaisa, viņš kļuva omulīgs un laimīgs, gatavs klausīties arheologu strīdos par Gebeklitepi.
Robs sprieda, ka tieši viņa dēļ pārējie lielākoties sarunājas angļu valodā, lai gan trīs no četriem vīriem bija vācieši, bet pārējie - krievi, savukart Kristīne bija francūziete.
Knibinādams trešo baklavas gabaliņu un uzdzerdams Efesas alu, Robs mēģināja sekot diskusijai. Viens no arheologiem, Hanss, iztaujāja Franci par to, kādēļ izrakumos nav atrodami cilvēku skeleti.
-Ja tas ir apbedīšanas rituālu komplekss, kur palikuši kauli?
Francis pasmaidīja.
- Mēs tos atradīsim, goda vārds!
- To pašu tu teici arī iepriekšējā sezonā.
- Un pirms tam arī, - sarunā iejaucās vīrietis, kas stāvēja līdzās ar zaļo olīvu un aitas siera šķīvi rokā.
- Zinu. - Francis laimīgs paraustīja plecus. - Zinu!
Izrakumu vadītājs sēdēja lielākajā ādas krēslā, kāds bija atrodams dzīvojamā istabā. Aiz viņa pa atvērtajiem senlaicīgajiem logiem varēja redzēt Šanliurfas ielas. Tajās Robs saklausīja rosīgās pilsētas trokšņus. Pretējā mājā kads vīrs rāja bērnus. Netālajā ka- fejnicā bija ieslēgts televizors - spriežot pēc klientu klaigām un svilpieniem, pārraidīja turku futbola spēli. Iespejams, Stambulas Galatasaray cīnījās ar vietējo Dyarbakir. Turki pret kurdiem. Gluži ka mūžīga konkurence starp Real Mndrid un Barcelona komandām, tikai daudz niknāka.