Ieķērusies Robam elkonī, Kristīne veda viņu lejup pa tumšo ieliņu līdz platākai un labāk apgaismotai ielai. Robs gaidīja, kad arheoloģe izskaidros vīru savādo uzvedību, taču viņi soļoja klusumā. Aiz tālākajiem dzīvojamiem namiem Robs saskatīja tuksnesi - tumšu un bezgalīgu, senu un nāvējošu.
Viņš aizdomājās par Gebekli stabiem, kas kaili slejas mēness pielietajās debesīs, pirmo reizi desmit tūkstošu gadu laika atklāti apskatei. Pirmo reizi kopš ierašanas Šanliurfā Robu pārņēma drebuļi.
Klusums bija ieildzis.
- Labi, - viņš teica, izņemdams Kristīnes roku no sava elkoņa. - Ko tas viss nozīme? Tā dziesma? - Robs apzinājās, ka izturas neganti, taču jutās noguris, aizkaitināts un paģiru mocīts. - Kristīne, izstāsti, kādēļ izskatījies… it kā būtu redzējusi asīriešu vēju dēmonu.
Tas bija domāts kā joks, lai uzlabotu garastāvokli. Neizdevās. Kristīne sarauca pieri.
- Pulsa di Nura.
- Kas?
- Tie vīri skaitīja lūgšanu.
- Pulsa… di…
- Nura. Aramiešu valodā tas nozīmē "uguns pletnes".
Uz Robu šie vārdi atstāja dziļu iespaidu.
- Kā tu to zini?
- Es mazliet protu aramiešu valodu.
Viņi bija nonākuši līdz zivju dīķiem. Senās mošejas aprises šķita neskaidras un tumšas. Pa taciņām nestaigāja neviens pārītis. Robs ar Kristīni nogriezās pa kreisi un devās uz. viņa viesnīcu, aiz kuras atradās ari arheoloģes dzīvoklis.
- Tātad viņi dziedāja aramiešu himnu. Jauki! Ielu dziedātāji!
- Tā nebija himna. Un tie nebija ielu dziedātāji.
Pēkšņā un negantā kaisme Kristīnes vārdos pārsteidza Robu.
- Piedod, Kristīne…
- Pulsa di Nura ir sens lāsts. Mezopotāmijas tuksnešu burvestība. Minēta dažās ebreju svētās grāmatas jeb Talmūda versijās, kas sarakstītas babiloniešu gūsta laikā, kad ebreji bija ieslodzīti Irākā. Rob, tas ir ļoti ļauns un ļoti sens lāsts.
- Skaidrs… - Žurnālists nezinaja, kā reaģēt. Viņi tuvojās viesnīcai. - Un ko tas Pulsa di Nura nozīmē?
- Ar to tiek izsaukts nāves eņģelis. Liesmu pletnes. Droši vien lāsts domāts Francim. Vai gan citādi šie vīri būtu stāvējuši zem viņa mājas logiem?
Robs atkal iekarsa.
- Tātad viņi mēģināja noburt arheologu. Un tad? Visnotaļ godīga rīcība. Varbūt viņš nemaksa pietiekami. Kādēļ baidīties? Tās taču ir pilnīgas muļķības! Vai ne? - Tad Robs atcerējās par krustu Kristīnei kaklā. "Varbūt es tagad aizvainoju viņu? Cik reliģioza viņa ir? Cik māņticīga?" Robs bija ateists un reliģisko ticību un māņticību uzskatīja par iracionālu, nepieņemamu un dažkārt pat kaitinošu. Tomēr viņam patika Tuvie Austrumi - visu iracionālo ticību un reliģisko sistēmu dzimšanas vieta -, kā arī kaislības un debates, kas virmoja ap šim ticībām. Savāds paradokss.
Tā kā Kristīne klusēja, Robs mēģināja vēlreiz:
- Ko tas viss nozimē?
Viņa pagriezās pret žurnālistu.
- Dažiem cilvēkiem tas nozimē visai daudz. Izraēlā, piemēram. -Jā?
- Pēdējo gadu laikā ebreji šo lāstu izmantojuši vairākkārt.
-Jā gan…
- Piemēram, daži ultraortodoksāli rabīni. Tūkstoš deviņsimt deviņdesmit piektā gada oktobrī viņi izsauca nāves eņģeli pret Izraēlas līderi Ichāku Rabīnu. - Viņa uz mirkli apklusa. Robs mēģināja atsaukt atmiņā ar šo laika periodu saistītus notikumus, taču Kristīne pasteidzās pirmā. - Pēc mēneša Rabīns tika nogalināts.
- Interesanta sagadīšanās.
- Citi rabīni divtūkstoš piektajā gadā izmantoja Pulsa di Nura pret nākamo premjeru Arielu Šaronu. Pēc dažiem mēnešiem viņš pārcieta asinsizplūdumu smadzenēs un nonāca komas stāvoklī.
- Šaronam bija septiņdesmit septiņi gadi un liekais svars.
Kristīne ieskatījās Robam tieši acīs.
- Protams. Tā ir tikai… sagadīšanas.
-Ja, tieši tā.
Viņi bija nonākuši viesnīcas foajē un teju sākuši strīdēties. Robs to nožēloja. Viņam patika Kristīne, turklāt ļoti, tādēļ negribējās šo sievieti ai/skart. Viņš piedāvāja - dedzīgi - pavadīt Kristīni līdz puskilometru attālajam dzīvojamam namam, taču viņa - pieklājīgi - atteicās. Abi lūkojās viens otrā. Tad apskāvās. Pirms aiziešanas Kristīne teica:
- Kā jau tu teici, Robert, tā ir tikai sagadīšanās. Taču kurdi tic, ka lāsts darbojas. Daudzi cilvēki Tuvajos Austrumos tic, ka Pulsa di Nura darbojas. Tas ir bēdīgi slavens. Paskaties Google programmā! Ja viņi to izmanto… tas nozīmē, ka daži cilvēki tik tiešām vēlas Franča Breitnera nāvi.
To pateikusi, Kristīne devās prom.
Robs kādu bridi vēroja aizejošo sievieti un tad atkal nodrebēja. Vējš puta no tuksneša, un nakts kļuva arvien aukstāka.
Desmitā nodaļa
Vecākais inspektors Foristers atslīga dīvānā. Viņš sēdēja omulīgā telpa netālu no Masvelhillas Londonas ziemeļu priekšpilsētā. Viņš bija ieradies vizītē pie psihoterapeita.
"Ļoti stereotipiski," viņš nodomāja. "Policists ar neirozi, sasodīts kruķis!" Taču viņam bija vienalga, jo šie seansi palīdzēja.
- Kā jums klājās šajā nedēļā? - Psihoterapeite Dženisa Ed- vardsa bija aptuveni sešdesmit gadus veca, eleganta dāma. Fo- risteram patika tieši tas, ka šī kundze ir gados. Tātad viņš varēja mierīgi atklāt visu, kas uz sirds, atbrīvoties no stresa un nebaidīties, ka izjutīs emocijas pret sievieti. Un viņam vajadzēja izrunāties, lai arī tas maksāja piecdesmit mārciņas stundā. Dažkārt viņš runāja par savu darbu, reizumis - par sievu vai citām lietām. Daudz smagākām. Nopietnākām. Taču viņš nekad vēl nebija ticis līdz īstajai saknei. Sarunai par savu meitu. Varbūt kādudien tas izdosies.
- Tātad, - doktore Edvardsa turpināja, atrazdamās kaut kur Foristeram aiz galvas, - izstāstiet, kas šonedēļ noticis…
Tukši skatīdamies ārā pa logu un uzlikdams rokas uz vēdera, Foristers sāka stāstīt terapeitei par Kreivenstrītas gadījumu. Par uzraugu, sakropļošanu, savādajiem lietas apstākļiem.
- Mums nav liecinieku. Viņi aizvākuši visus lietiskos pierādījumus. Izmantojuši gumijas cimdus, tādēļ eksperti nevarēja atrast DNS. Dūriena brūces izpēte neko nedeva. Parasts asmens. Mēs neatradām pat vienu vienīgu pirkstu nospiedumu. - Detektīvs pa- berzeja pieri. Terapeite ieinteresēta kaut ko nomurmināja. Viņš tur- pinaja: - Mani pārņēma saviļņojums, kad uzzināju, ka šis pagrabs jau vienreiz… ka savulaik tur atrasti kauli… diemžēl tas, manuprāt, nav noderīgs pavediens, vien sagadīšanās. Taču man joprojām nav ne jausmas, ko viņi tur meklējuši. Varbūt tas bijis parasts huligānisms; studenti gribējuši paālēties, bet viss sagājis grīstē. Varbūt viņi bijuši narkotiku reibumā… - Foristers apzinājās, ka runā diezgan nesakarīgi, taču īpaši par to neraizējās. - Un te nu es esmu. Slimnīca guļ liecinieks bez mēles, bet mans vienīgais pavediens apsīcis… Tāda nu bijusi mana nedēļa. Visnotaļ draņķīga, un… ziniet… - Viņš apklusa.
Dažkārt seansa laikā tā notiek. Cilvēks nepasaka neko būtisku un beigu beigās apklust pavisam. Tad Foristeru pārņēma skumju un dusmu vilnis - tas radās gluži no zila gaisa. Varbūt vainojama tumsas iestāšanās aiz loga, varbūt telpā valdošais klusums. Varbūt domas par piekauto un sakropļoto vīru. Taču tagad viņš tiešām vēlējās runāt par kaut ko daudz dziļāku un slēptāku. Par īsto problēmu. Varbūt pienācis laiks parunāt par Sāru.
Taču telpā joprojām valdīja klusums. Foristers domāja par savu meitu. Aizvēris acis, viņš iegrima domās par Sāru. Par uzticības pilnajām zilajām acīm. Gaišajiem smiekliem. Pirmajiem vārdiem. Ābols. Ābujis. Viņu pirmais bērns. Skaistā meitiņa. Un tad…