Un tad… Sāra. Ak Dievs!
Viņš izberzēja acis. "Par to es nespēju runāt. Pagaidām vēl ne." Viņš spēja par to domāt - domāt visu laiku. Taču runāt nespēja. Pagaidām.
Meitenei bija septiņi gadi. Tumšā ziemas vakarā viņa izgāja pastaigāties. Izgāja pa dun'īm, neviena nepieskatita. Vēlāk viņu meklēja un meklēja - policija, kaimiņi, ikviens…
Un atrada. Ceļa vidū, zem autostrades tilta. Neviens nezināja - tā bijusi slepkavība vai ari meitene pati nokritusi no tilta. Ķermenis bija sašķaidīts, tam pāri tumsā braukušas neskaitāmas vieglās un kravas automašīnas, kuru vadītaji varbūt nosprieda, ka tā bijusi kāda pamesta riepa.
Foristers svīda. Viņš mēnešiem, varbūt pat gadiem nebija tik daudz domājis par Sāru. Viņš zināja, ka nepieciešams no tā atbrīvoties. Izkļūt no ši loka. Taču tas nebija iespējams. Viņš pa pusei pagriezās un teica:
- Piedodiet, doktore. Es gluži vienkārši nevaru. Joprojām ik brīvu brīdi domāju par to, saprotiet? Bet… - Viņš ievilka plaušās gaisu. Vārdi pār lūpām nenāca, lai gan domas auļoja kā neprātīgas. Ik dienu, arī šobrīd, viņš prātoja, vai meiteni vispirms izvaroja un tad nometa no tilta vai ari viņa nokrita pati. Un, ja ta, tad kādēļ tā gadījās. Dažkart Foristeram šķita, ka viņš visu saprot. Dažkart sirds dziļumos viņš pieņēma, ka Sāra nogalināta. Viņš ir policists un pārzina šādas lietas. Taču aculiecinieku nebija, pierādījumu ari ne. Varbūt viņi tā ari neuzzinās patiesību. Nopūties Foristers palūkojās uz psihoterapeiti. Viņa klusēja. Sirmā ārste klusēja un smaidīja.
- Tam nav nozīmes, - viņa teica. - Kādudien…
Detektīvs palocīja galvu un pasmaidīja par abu iecienīto frāzi. Vnrbut kādudien.
- Man dažkārt ir ļoti grūti. Sieva cieš no depresijas un naktīs novēršas. Mēs mēnešiem nenodarbojamies ar seksu, taču esam dzīvi.
- Un jums ir dels.
- Jā, mums ir dēls. Laikam jau kādreiz jābūt pateicīgam par to, kas ir, nevis par to, kā nav. Saprotiet? Ko mēdz teikt anonīmo alkoholiķu biednbās? Iztēlojies, lai izdotos. Un tamlīdzīgas muļķības. Laikam jau tieši tā man jārīkojas. Dažkart jāizliekas, ka ar mani viss ir kartībā. - Foristers atkal apklusa, un šis klusums atbalsojās siltajā telpā. Beidzot viņš piecēlās sēdus. Atvēlētais laiks beidzies. Bija dzirdami satiksmes trokšņi, ko slāpēja logi un aizkari.
- Paldies, doktore Edvardsa.
- Ludzu, sauciet mani par Dženisu. Jūs nākat uz šejieni jau pusgadu.
- Paldies, Dženisa.
Viņa pasmaidīja.
- Tiksimies nākamnedeļ?
Foristers piecelās kājās. Abi pieklājīgi sarokojās. Detektīvs jutās šķīstījies un mazliet uzlabojis omu.
Atpakaļ uz Hendonu viņš brauca mierīgs un patīkamā domīga garastāvoklī. Vēl viena diena. Izdzīvota vēl viena diena. Bez dzeršanas un skandāliem.
Slēgdams vaļā durvis, Foristers dzirdēja, ka māju pilda dēla saceltais troksnis. Sieva virtuvē skatījās televīzijas ziņu raidījumu. Telpā vēdīja makaronu un pesto mērces smarža. Viss kārtībā. Viss ir pilnīgā kārtībā. Virtuvē sieva noskūpstīja vīru, un viņš pastāstīja, ka bijis uz kārtējo seansu. Viņa pasmaidīja un šķita apmierināta.
Pirms vakariņām Foristers izgāja dārzā un uztina sev zālīti. Viņš nejuta sirdsapziņas pārmetumus par šādu rīcību. Stāvēdams iekšpagalmā, viņš aizsmēķēja un izpūta dūmus zvaigžņotajās debesīs. Bija jūtams, kā atslābst kakla muskuļi. Tad viņš iegāja atpakaļ mājā, apgūlās dzīvojama istabā uz grīdas un palīdzēja dēlam salikt mozaīkmīklu. Tad iezvanījās telefons.
Sieva virtuvē kāsa makaronus. Telpa pildījās ar tvaikiem un makaronu smaržu.
- Hallo?
- Vecākais inspektors?
Sava palīga tikko jaušamo somu akcentu Foristers pazina uzreiz.
- Boidžēr, es tikko grasījos sēsties pie vakariņu galda.
- Piedodiet, kungs, bet esmu saņēmis savādu telefona zvanu… -Jā?
- Zvanīja mans draugs Skeldings. Atceraties? Nials.
Brīdi padomājis, Foristers atsauca atmiņā slaido jaunekli, kas Iekšlietu ministrija strādā ar slepkavu datubāzēm. Reiz viņi trijatā bija iedzēruši.
-Jā, atceros. Skeldings. Strādā Iekšlietu ministrijas Lielo izmeklēšanu sistēmā.
- Tieši tā. Viņš tikko piezvanīja un teica, ka pastrādāta vēl viena slepkavība. Menas salā.
-Un?
- Nogalināts kads puisis. Šaušalīgi. Lielā mājā.
-Tālu, tālu prom, Menas salā…
Boidžērs piekrita. Foristers vēroja, kā sieva uzlej makaroniem spilgti zaļo pesto mērci. "Mazliet atgādina žulti, taču smaržo lieliski." Foristers nepacietīgi ieklepojas.
- Kā jau teicu, Boidžēr, mana sieva tikko pagatavojusi gardas vakariņas, un es…
- Jā, piedodiet, kungs, taču pirms nāves šim puisim uz krūtīm iegriezts kāds simbols.
- Tu gribi teikt…
-Jā, kungs. Dāvida zvaigzne.
Vienpadsmitā nodaļa
Nākamajā dienā pec ballītes Franča mājā Robs piezvanīja savai bijušajai sievai. Klausuli pacēla Lizija, kura joprojām nebija kārtīgi iemācījusies lietot telefonu. Robs uzsauca:
- Mīļumiņ, runā klausules otrā galā.
-Čau, tēti! Čau!
-Mīļ…
Vien izdzirdot Lizijas balsi, Robs sajuta sirdsapziņas pārmetumus. Un dziļu prieku par savu meitu. Un negantu vēlēšanos viņu aizsargāt. Un savu vainu par to, ka neatrodas Anglijā, neaizsargā viņu.
Bet - no ka meita būtu jāsargā? Viņa dzīvoja drošā Londonas priekšpilsēta. Ar viņu viss bija kārtībā.
Kad Lizija bija pagriezusi klausuli pareizi, abi kādu stundu papļāpāja, un Robs apsolīja nosūtīt viņai pa e-pastu fotogrāfijas no pilsētas, kura patlaban strādā. Tad viņš negribīgi nolika klausuli un nolēma, ka laiks doties uz darbu. Pēc sarunas ar meitu tā mēdza notikt: tas bija gluži vai instinkts, ģenētiska reakcija. Atgādinājums par pienākumu pret ģimeni uzlādēja refleksu strādāt- pelnīt naudu, lai varētu apgādāt savu atvasi. Laiks ķerties pie raksta.
Taču Robs bija dilemmas priekšā. Pārcēlis telefonu no viesnīcas gultas uz grīdu, viņš atlaidās uz muguras un iegrima domās. Dziļās. Materiāls bija daudz sarežģītāks, nekā sākumā šķitis. Sarežģītāks un interesantāks. Vispirms jau politika - kurdu un turku nesaskaņas. Tad - atmosfēra izrakumu laukumā, vietējo cilvēku aizvainota attieksme un nakts lūgšana… Un ko domāt par slepenajiem rakšanas darbiem, kam nodevies Francis?
Robs piecēlās un piegāja pie loga. Viņš dzīvoja viesnīcas pēdēja stāvā. Atvēris logu, viņš ieklausījās muedzina saucienos netālajā mošejā. Dziedājums bija spalgs, pat barbarisks, taču savā ziņa hipnotizējošs. Tuvajiem Austrumiem raksturīgā skaņa. Slavas dziesma pieņēmās spēka, un tai pievienojās ari citas balsis. Aicinājums lūgties atbalsojās visā pilsētā.
Tātad - ko lai raksta? No vienas puses, Robs karsti vēlējās palikt un turpināt izmeklēšanu. Izzināt visu līdz pamatiem. Bet - ' kāda tam jēga? Vai tie nav centieni izdabāt savām vēlmēm? Laika nav daudz. Turklāt visu savādo un nesaprotamo faktu iekļaušana rakstā var to sabojāt. Raksts kļūs sarežģīts un tādējādi arī apšaubāms. Lasītājs apmulsis un paliks neapmierināts.
Tātad - ko lai raksta? Atbilde bija acīmredzama. Pavēstot vienkāršos un tiešām pārsteidzošos vēsturiskos faktus, raksts izdosies lielisks. "Cilvēks atklājis pasaules senāko templi, kas noslēpumainā kārtā aprakts divus tūkstošus gadu pēc uzcelšanas…"