Ar to pietiktu. Publikācija būtu pirmklasīga. Klāt varētu pielikt dažas satriecošas fotogrāfijas ar akmeņiem un zīmējumiem, niknu kurdu un Franci brillēs, kā arī Kristīni elegantajās haki bikses.
Kristīne. Robs sāka prātot, vai vāji slēpto vēlēšanos palikt un turpināt izmeklēšanu izraisījusi šī sieviete. Vāji slēptās alkas pēc viņas. "Interesanti, vai viņa saprot, ko es jūtu?" Varbūt. Sievietes allaž visu saprot. Turpretī Robam nekad nebija ne jausmas par šādām lietām. "Vai es vispār patīku Kristīnei? Tas apskāviens… Un kā viņa ieķērās man elkoni…"
Pietiek! Pagrābis mugursomu un sametis tajā pildspalvas, piezīmju bloknotus un saulesbrilles, Robs izgāja no viesnīcas istabiņas. Viņš gribēja vēl pēdējo reizi apmeklēt izrakumus, uzdot dažus jautājumus - tad materiāla būtu gana. Viņš šajā pilsētā uzturējās jau piecas dienas. Laiks doties tālāk…
Savu taksometru Radevans bija novietojis pie viesnīcas un, atbalstījies pret mašīnu, strīdējās ar citiem šoferiem par futbolu vai politiku. Ka vienmēr. Kad Robs iznāca no viesnīcas, viņš pacēla galvu un pasmaidīja. Robs pamāja. Viņi apmainījās ar ierastām frāzēm.
- Es gribu braukt uz slikto vietu.
Radevans iesmējās.
- Slikto vietu? Jā, Roba kungs.
Šoferis atvēra taksometra durvis, un Robs - enerģisks un apņēmīgs - ielēca mašīnā. Viņš izdarījis pareizo izvēli. Jāpabeidz darbiņš, jāizraksta rēķins par izdevumiem, jādodas atpakaļ uz Angliju un jāpieprasa tikšanās ar meitu.
Brauciens līdz Gebekli bija mierīgs. Radevans urbināja degunu un skaļi sūkstījās par turkiem. Robs lūkojās ārā pa logu uz bezgalīgajiem plašumiem, Eifratu un zilajiem Taura kalniem. Viņam bija iepaticies tuksnesis, lai arī tas kaitināja. Tas bija tik sens, tik nogurdinošs, tik draudīgs un sastindzis. Vēja dēmonu tuksnesis. "Kas vēl slēpjas zem šiem zemajiem pauguriem?" Savāda doma. Robs raudzījās tālumā.
Galā viņi tika visnotaļ atri. Nobrauktajam riepām kaucot, Radevans apturēja taksometru. Kad Robs jau devās uz izrakumu laukumu, kurds izliecās āra pa automašīnas logu.
- Trīs stundas, Roba kungs?
Robs iesmējās.
-Jā.
Laukumā valdīja satraukums un daudz lielākā rosība neka parasti. Bija izraktas jaunas tranšejas. Jauni, dziļi rakumi, kas atklāja akmeņu krāvumus. Robs saprata, ka izrakumu sezona tuvojas noslēgumam un Francis vēlējās sasniegt pēc iespējas vairāk. Izrakumu sezona bija ārkārtīgi īsa - vasaras vidū šajā reģionā kļuva pārāk karsts, bet ziemā te plosījās skarbi vēji. Turklāt zinātniekiem bija nepieciešami deviņi mēneši, lai izpētītu atklātos materiālus un laboratorijās noskaidrotu, kas tad trijos mēnešos īsti atrakts. Tāds, lūk, bija arheologu gads: trīs mēnešu garumā darbs ar lāpstu, deviņus mēnešus ilgi intelektuāli pūliņi, izdarot secinājumus. Visnotaļ mierīgs.
Francis, Kristīne un paleobotāniķis Ivans teltī par kaut ko strīdējās. Viņi sveicināja žurnālistu ar rokas mājieniem. Robs apsēdās, un viņam tika piedāvāta tēja. Robam patika teju neizsmeļamie turku tējas krājumi, rituālā karošu un tulpju formas glāžu šķindēšana un saldi tumšās tējas smarža. Savādi, taču karsta melnā tēja sausā tuksneša saule lieliski atveldzēja.
Tukšojot pirmo tējas glāzi, Robs pavēstīja jaunumus - ka viņš plāno pabeigt rakstu un šī ir pēdējā vizīte. To sakot, viņš vērās Kristīnei acīs. "Vai tajās jaušama nožēla? Varbūt." Noskaņojums mazliet saplaka, bet tad viņš atcerējās par pienākumu. Jāuzdod daži jautājumi, jānoskaidro pēdējās detaļas. Tieši tādēļ viņš šurp atbraucis. Cita iemesla nav.
Fakti par izrakumiem jāapaudzē ar kontekstu. Viņš bija palasījis vairākas vēstures - aizvēstures - grāmatas un velējās iekļaut Gebeklitepi kopējā faktu aina. Noskaidrot, kā šī vieta izskatās citu cilvēces atklājumu mozaīkā, cilvēka un civilizācijas evolūcijas gaitā.
Francis labprāt pakalpoja.
- Viss sākās šeit, - viņš sacīja, norādīdams uz dzeltenīgajiem kalniem aiz teltīm. - Šeit ir civilizācijas šūpulis. Netālu no šejienes dzimusi rakstu valoda jeb ķīļraksti. Vara kausēšana sākusies Mezopotāmija. Pirmās īstās pilsētas būvētas Turcija. Vairāk par to visu varētu pastāstīt Izobela Previna.
Robs jutās apmulsis, bet tad atcerējās, ka tā ir Kristīnes pasniedzēja Kembridžā. Izobela Previna. Šo vārdu Robs bija lasījis vai- rakās grāmatās; Previna strādājusi kopā ar dižo Džeimsu Melār- tu - angļu arheologu, kurš atracis Catalhejiku. Robam patika lasīt par Catalhejiku - arī tādēļ, ka šī apmetne atrakta visnotaļ ātri. Pietika vien trīs gadus pacilāt lāpstu, un izrakumi bija pabeigti. Arheoloģijā tas bija varoņdarbs. Robs savulaik bija secinājis, ka mūsdienās viss notiek lēnāk. Tika iesaistīti neskaitāmi eksperti visdažādākajās jomas - arheometalurgi, zooarheologi, etnovēstur- nieki, ģeomorfologi -, tādēļ darbs bija komplekss. Un šādi kompleksi izrakumi varēja paņemt gadu desmitus.
Gebekli bija tieši šāda vieta. Francis tajā vadīja izrakumus jau kopš tūkstoš deviņsimt deviņdesmit ceturtā gada; Kristīne minēja, ka viņš te pavadīs visu atlikušo darba mūžu. Viss darba mūžs vienā vietā! Taču - tā bija visinteresantākā arheoloģisko izrakumu vieta pasaulē! Iespējams, tieši tādēļ Francis visu laiku izska- tijas tik lepns. Viņš smaidīja ari tagad, stāstot Robam par keramikas un zemkopības pirmsākumiem un skaidrojot, ka Gebeklitepe izbūvēta vēl agrāk, turklāt gan keramika, gan zemkopība radusies šajā reģiona.
- Pirmās liecības par zemes apstrādāšanu atrastas Sīrijā. Gor- dons Čailds to nosauca par Neolīta revoluciju, un tā notika mazliet tālāk uz dienvidiem. Abū Hureirā, Telasvadā un līdzīgas vietās. Kā saproti, šis patiešām ir šūpulis. Gan metālapstrādes, gan keramikas, gan lopkopības, gan metālu kausēšanas un rakstības pirmsākumi meklējami pavisam netālu no Gebekli.
- Jā, lai gan patiesībā ir pierādījumi, ka risu audzēšana sākusies Korejā jau trīspadsmit tukstošus gadu pirms mūsu ēras, - piebilda Kristīne. - Bet šie fakti vēl jāapstiprina.
Sarunā iejaucās Ivans, kurš līdz šim bija klusējis.
- Ir zināmi neticami fakti, ka vispirms keramika radusies Sibīrija, taču pēc tam tās attīstība apstājusies.
Robs pagriezās.
- Kā, ludzu? - Francis izskatījās mazliet aizkaitināts par šādu kolēģu iejaukšanos, taču Robs jutās ieintriģēts. - Lūdzu, turpiniet!
Ivans pietvīka.
- Ē… Mums ir liecības, ka Sibīrijas austrumos, varbūt Japānā, bijusi kāda vēl agrāka civilizācija. Ziemeļnieki. Iespējams, viņi izmira, jo tālāku pierādījumu viņu eksistencei nav. Mēs neko daudz nezinām. Mums nav ne jausmas, uz kurieni viņi devušies.
Francis šķita neganti dusmīgs.
- Jā, jā, jā, Ivan. Un tomēr! Patiesās lietas notikušas tieši šeit. Tuvajos Austrumos! - Kā uzsvērdams savus vārdus, viņš ar plaukstu uzsita pa galdu un sašķindināja tējkarotes. - Itin visas! Sākotne ir tieši šeit. Pirmie podu apdedzināšanas cepļi atrasti Sī- rija un Irākā. Heti Anatolija uztaisīja pirmo dzelzs darbarīku. Pirmās cūkas pieradinātas Čajeni, pirmie ciemi izveidoti Anatolijā, un… protams… pirmais templis atrasts…
- Gebekli tepē!
Visi sāka smieties. Miers bija atjaunots, un saruna turpinājās. Robs desmit minūtes pavadīja, centīgi visu pierakstot, savukārt arheologi pļāpāja par pirmo dzīvnieku pieradināšanu un "mik- rolitu" izplatīšanos. Diskusija ritēja profesionālā, tātad ne visai saprotamā valodā, taču Robam nebija iebildumu. Viņš bija atradis pēdējos mozaīkas gabaliņus. Tā nebija pilnīga aina - mīklu joprojām daudz -, taču attēls šķita labs un aizraujošs, tātad derēs. Turklāt viņš bija žurnālists, nevis vēsturnieks. Viņš nebija ieradies, lai saliktu visu pa plauktiņiem; viņš ieradies, lai ātri un spilgtas krāsas aprakstītu savus iespaidus. Kā mēdza saukt žurnālistiku? Par "pirmo vēstures uzmetumu". Tieši ar to viņš nodarbojas, un tieši tāds bija viņa uzdevums: radīt pirmo melnrakstu.