Viņš pacēla galvu. Rakstīts jau apmēram pusstundu. Zinātnieki bija viņu pametuši vienu, izklīduši izrakumu laukumā un pievērsušies darbiem, ko darīja vienmēr, kad nestrīdējās. Pārbaudīja smiltis un sijāja senus akmeņus. Sēdēja savās kabīnēs un nodevās vel sarežģītākām diskusijām. Robs piecēlās, paberzēja sa- springušo kaklu un nolēma pirms aizbraukšanas mazliet paklejot pa apkartni. Viņš paņēma savu mugursomu un aizgāja līdz tuvākajam pauguram blakus žogam un akmeņiem.
Aiz lielā izrakumu laukuma atradās plašs, ar krama gabaliem nosēts klajums. Iepriekšējā reizē Kristīne viņam to bija parādījusi. Robs jutās pārsteigts, redzot vienkopus tik daudzus divpadsmit tūkstošus gadu senus krama gabalus, ko no lielākiem atšķēlis akmens laikmeta cilvēks. To bija tūkstošiem. Atlika vien notupties, lai jau nākamajā mirklī uzdurtos senam cirvim, bultas uzgalim vai cirtnim.
Robs nolēma rīkoties tieši tā - atrast kādu suvenīru. Kad viņš notupās smiltīs, saule karsēja muguru. Palaimējās jau pēc pāris minūtēm - uzmanīgi pagrozīdams pirkstos atradumu, Robs seci- naja, ka tas ir prasmīgi, pat smalki darināts bultas uzgalis. Viņš mēģināja iztēloties cilvēku, kurš to uztaisījis pirms divpadsmit tūkstošiem gadu. Tas strādājis karstajā saulē, aplicis gurnautu. Pāri muskuļotajai mugurai pārmests loks. Primitīvais cilvēks, kurš tomēr pratis uzbūvēt lielisku templi un radīt nopietnus mākslas darbus. Paradokss. Alu cilvēks uzbūvējis katedrāli! Tas šķita labs ievads topošajam rakstam. Brīnišķīgs, iztēli rosinošs teksts.
Piecēlies Robs ielika bultas uzgali mugursomas sānu kabatā, ko varēja aiztaisīt ar rāvējslēdzēju. Iespējams, tādējādi viņš pārkāpa simt turku likumu, jo nozaga senu artefaktu, taču nešķita, ka tuvākajā laikā Gebeklitepe aptrūksies akmens laikmeta krama gabalu. Uzmetis somu mugurā, Robs vēl pēdējo reizi palūkojās uz viļņotajiem, nenogurstošās saules izdedzinātajiem līdzenumiem, kuros koki neauga. Viņš iedomājās par Irāku, kas stiepās kaut kur aiz šiem plašumiem. Pavisam netālu. Iekāpis taksometrā un palūdzis Radevanu braukt uz priekšu, viņš Irākas robežu sasniegtu jau pēc dažām stundām.
Tad prātā atausa Bagdādes ainava. Bumbas spridzinātājas seja. Robs ar grūtībām norija siekalas. Tā nebija visai laba sajuta. Pagriezies viņš devās atpakaļ un tanī brīdī kaut ko saklausīja. Tas bija briesmīgs kliedziens.
Šķita, ka tālumā tiek mocīts dzīvnieks. Piemēram, kads uzšķērž dzīvu pērtiķi. Derdzīgi.
Viņš pielika soli. Atskanēja vēl vairāki kliedzieni. "Kas tur notiek?" Atkal kāds iekliedzās. Robs jau skrēja, un soma kūļājās uz muguras.
Viņš bija aizgājis talak, nekā sākumā velējies. Kur atradās lielais izrakumu laukums? Visi uzkalni izskatījās vienādi. Skaidrajā tuksneša gaisā balsis bija dzirdamas pat lielā attālumā. Un ne tikai balsis; ari kliedzieni un raudas. "Jēziņ! Tur tiešām kaut kas noticis." Robs pagriezās pa kreisi, tad pa labi un brāzās pāri kalnam. Priekšā parādījās izrakumi. Ap kādu iežogojumu - pie jaunās tranšejas - bija sapulcējušies daudzi cilvēki. Strādnieki grūstīja cits citu.
Tuksnešainajam apvidum piemērotie zābaki smiltīs un nobi- rās slīdēja, taču Robs turpināja skriet lejup, tika līdz pūlim un lauzās cauri, saozdams gaisā sviedrus un bailes. Rupji pagrūdis malā pēdējo vīru, Robs nonāca pie tranšejas un palūkojās tajā. Visi raudzījās izraktajā bedrē.
Tranšejas gala vīdēja jauns tērauda miets, kādus šeit i/mantoja, lai uzslietu brezentu. Uz mieta bija uzdurts Francis Breitners, kurš nu gulēja ar seju lejup. Šaušalīgais piķis bija iedūries viņam tieši krūškurvja kreisajā puse, un no brūces tecēja asinis. Kristīne stavēja līdzās un sarunājās ar Franci. Ivans atradās viņai aiz muguras un ka neprātīgs spieda mobilā telefona podziņas. Divi strādnieki izmisīgi centās izraut mietu no zemes.
Robs skatījās uz Franci. Arheologs šķita dzīvs, taču dūriens bija tik nopietns, ka varbūt skāris arī plaušas. Irākā Robs bija redzējis daudzus ievainotus cilvēkus. Ari šādus savainojumus - bija tādi spridzekļi, kas raidīja mietus un pīķus uz cilvēkiem, nežēlīgi sadurot tiem krūtis un galvu.
Žurnālists saprata, ka Francis neizķepurosies. Lai tiktu līdz šejienei, mediķiem būs vajadzīga krietna stunda. Iespējams, speciāli aprīkoti helikopteri ir tikai Ankarā. Francis Breitners nomirs šeit, tranšejā. Gebeklitepes klusējošo akmeņu ieskauts.
Divpadsmitā nodala
>
Abraāma zivju diķos satraukti šaudījās karpas, trokšņaini pieprasīdamas sīkos maizes gabaliņus, ko viņš meta ūdenī. Robs kā hipnotizēts vēroja zivis. Šis trakais izmisums šķita riebīgs.
Robs nāca uz šejieni, lai nomierinātos - šis bija vienīgais viņam zināmais rāmais un zaļais nostūris šajā rosīgajā pilsētā. Taču atslābināties neizdevās. Skatīdamies uz lēkājošajām zivīm, Robs prātā vēl un vēlreiz atkārtoja iepriekšējās dienas notikumus. Derdzīgo skatu - kā Francis uzdurts uz. mieta. Satrauktos telefona zvanus. Visbeidzot pieņemto lēmumu, ka miets jāsazāģē uz pusēm un Francis - joprojām uzdurts - Kristīnes mašīnā jāved uz Šanliurfu.
Robs sekoja Radevana taksometra. Daudzcietusi Toyota traucās pakaļ Lanā Rover automašīnai pāri kalniem un cauri lidzenu- miem lidz pat Hāranas universitātes slimnīcai jaunajā pilsētas kvartālā. Tur Robs kopā ar Kristīni, Ivanu un raudošo Franča sievu noplukušā gaitenī gaidīja ārstus. Tie iznāca, lai paziņotu neizbēgamo - Francis Breitners bija miris.
Karpas cīnījās par pēdējo maizes gabaliņu un koda cita citai. Robs aizgriezās un ieraudzīja automāta stobru. Apstādījumu malā, atbalstījies pret džipu, stāvēja turku karavīrs un drūmi pētīja svešinieku.
Pilsētā valdīja spriedze - un tas nebūt nebija saistīts ar Breitnera nāvi. Divsimt jūdzes uz austrumiem, Dijarbakiras pilsētā - kurdu separātistu centrā - bija uzspridzināta bumba. Bojā neviens negāja, taču desmit cilvēki bija ievainoti, un tādējādi reģionā atkal valdīja spriedze. It visur bija redzami policijas un armijas spēki.
Robs vārgi nopūtās. Dažkārt šķita, ka vardarbība ir universāla. Neizbēgama. Un Robs gribēja no tās aizbēgt.
Pa koka tiltiņu šķērsojis nelielu kanālu, viņš apsēdās pie koka galda. Slaucīdams rokas aiz siksnas aizbāztajā dvielī, pienāca tējas namiņa viesmīlis. Robs pasūtināja ūdeni, tēju un mazliet olīvu. Bija jāpacenšas kaut uz mirkli nedomāt par Franci. Par asiņu traipiem Kristīnes mašīnā. Par mietu, kas tik baismīgi slējās ārā no Franča krūtīm…
- Kungs?
Viesmīlis bija atnesis tēju. Notinkšķēja karotīte. Cukurs izkusa tumši sarkanajā šķidrumā. Cauri nelielā parka koku lapotnēm spīdēja saule. Pļavā ar futbolbumbu spēlējās kāds puika Manchester United kreklā. Viņa māte bija ietinusies melnā lakatā.
Izdzēris tēju, Robs nolēma, ka jārīkojas. Aprēķinājis, cik rāda pulkstenis Londonā, viņš paņēma mobilo telefonu un piezvanīja.
- Jā! - Stīvs bija strups kā allaž.
-Sveiks, te…
- Robij! Mans korespondents no arheoloģiskajiem izrakumiem. Kā tev patika akmeņi?
Jautrais koknejiešu akcents mazliet uzlaboja Robam omu. Viņš prātoja, vai vajadzētu to sabojāt, izstāstot Stīvam par notikušo. Vel nepaguvis pieņemt lēmumu, viņš izdzirdēja Stīvu sakam: