- Man patik' tav' tez's. Ar nepacietīb' gaid' visu. Kad ir termiņš?
-Rīt, bet…
- Lielisk'! Lai līdz pieciem būt'!
-Jā, bet…
- Un atšūt' bildes! Kad's forš's skat's…
- Stīv, ir radusies problēma.
Klausulē iestājās klusums. Beidzot. Robs apsvēra, vai izmantot šo iespēju, un tad izstāstīja Stīvam visu. Par savādajām mīklām un grūtībām, ar kurām viņš sastapies izrakumu laukumā. Par strādnieku dusmām, dīvaino nāves lūgšanu, saspringto vietējo politiku, aizdomīgo rakšanu nakts stundās. Viņš izskaidroja redaktoram, ka agrāk par to visu nav runājis, jo nav bijis pārliecināts, vai tas ir svarīgi. Stīvs izgrūda:
- Un tagad tas ir svarīgi?
- Jā. Jo… - Robs paskatījās uz cietoksni kalna galā un sarkano Turcijas karogu. Dziji ievilcis elpu, viņš izstāstīja Stīvam par šaušalīgo Franča nāvi. Redaktors beigu beigās novilka:
- Jēziņ! Kā tev tagad ir?
- Kā, lūdzu?
- Es aizsūtīj' tev' uz tiem rakumiem, jo domāj', ka tev vaj'g drusk' atpūsties. Baudīt kaut ko jauk' un mierīg'. Paskatīties uz pāris akmentiņiem. Bij' pārliecināts, ka tur nu nekāda drāma nav gaidāma. Ka Latrelam nedraudēs nekas briesmīgs.
-Jā, laikam… un…
- Bet tu attopies pilsoņu kara burzmā ar pulciņu traku fanātiķu, un tad vēl vienu frici samaļ desās. - Stīvs iesmējās. - Piedod, draugs, muļķīgs joks. Tas droši vien bij' šausmīg'. Ko gribēs' darīt tālāk?
Robs iegrima pārdomās un secināja, ka nemaz nezina, ko vēlētos darīt.
- Neesmu īsti pārliecināts… Manuprāt, ir vajadzīgs redaktora padoms. - Viņš piecēlās, mobilo telefonu joprojām spiezdams pie auss. - Stīv, tu esi priekšnieks, bet mani māc neziņa. Saki, kas man būtu jādara, un es to izdarīšu.
- Uzticies instinktiem!
- Proti?
- Uzticies sev. Tu kā ists asinssuns saod labu materiālu. - Stīva balss nemaz nemainījās. - Tadeļ saki: vai tur iznāks materiāls?
Tas Robam bija skaidrs uzreiz. Viņš pagriezās, palūkojās uz viesmīli un ar rokas mājienu palūdza rēķinu.
- Jā, domāju, ka iznāks.
- Nu, lūk! Tad ķeries klāt! Roc tikai! Paliec tur vēl divas nedēļas.
Robs palocīja galvu. Viņu pārņēma profesionāls satraukums, taču to apēnoja bēdas. Breitnera nāve izraisīja dziļas skumjas, turklāt gribējās doties mājās un satikties ar meitu. Viņš nolēma atzīties.
- Bet, Stīv, es gribu tikties ar Liziju.
- Savu meitiņu? -Jā.
- Mīkstais. - Stīvs sāka smieties. - Cik viņai tagad gadu?
- Pieci.
Redaktors apklusa. Robs paskatījās uz seno mošeju aiz mirdzošā zivju dīķa. Kristīne stāstīja, ka savulaik tā bijusi baznīca - krustnešu baznīca.
- Labi, Rob. Ja izpildīsi manu lūgumu, tad pēc tam varēsi taisnā ceļā doties mājās. Biznesa klasē, ja?
- Paldies.
- Musu redakcijā tiek atbalstīti vecāki, kas mii savus bērnus. Bet patlaban došu tev uzdevumu.
- Kādu?
- Atsūti rakstu par izrakumiem. Uz ceturtdienas avīzi. Bet es pierakstīšu dažus teikumus par to, ka turpinājums sekos. Raksti- sim sērijās par musu cilvēku akmens laikmetā. Ar tuksneša dēmoniem.
Robs iesmējās, par spiti drūmajam noskaņojumam. Stīvs allaž prata viņu uzjautrināt ar neslēpto Flītstritas cinismu un nežēlīgo humoru.
- Priekā, Stīv!
Ielicis telefonu kabatā, Robs jutās jau daudz labāk. Jāpilda uzdevums, jāsagatavo materiāls un jāsāk izmeklēšana. Un pēc tam varēs tikties ar meitu.
Izgājis no klusā parka, Robs nokļuva kurdu pilsētas ielā, kur viens uz otru kliedza taksometru šoferi; kads vīrs vilka pavadā ēzeli, kurš iejūgts ratos ar augstu arbūzu kravu. Valdīja tāda rosība un troksnis, ka Robs vairāk sajuta vibrāciju, nevis sadzirdēja telefona zvanu.
-Jā?
- Roberts?
Tā bija Kristīne. Viņš apstajās uz putekļainās ietves. Nabaga Kristīne. Viņai bija jāved Francis uz slimnīcu. Nevienam citam viņa neļautu to darīt. Robs bija redzējis asinis Kristīnes mašīna, viņas drauga asinis. Šaušalīgi un mokoši.
- Vai ar tevi viss kārtībā, Kristīne?
-Jā, jā, paldies. Man iet labi…
Taču balss neliecināja, ka viss ir kartībā. Robs mēģināja sākt līdzjūtīgu sarunu - jo nezināja, ko citu teikt. Kristīne nevelējās to turpināt un runāja strupi, it ka censtos apslāpēt emocijas.
- Vai tiešām tu šovakar aizlido?
- Nē, - Robs atbildēja. - Turpināšu rakstīt. Palikšu uz nedēļu vai divām. Vismaz.
-Jauki. Vai varam satikties? Karavānserālā?
Robs apmulsa.
- Labi, bet…
-Tūlit?
Joprojām samulsis, Robs piekrita. Telefonsaruna pārtrūka. Nogriezies pa kreisi, Robs devās atpakaļ kalnā un iejuka tirgus laukuma kņadā.
Tas bija klasisks arābu tirgus, kādi Tuvajos Austrumos strauji izzuda. Pilns tumšu eju, nokvēpušu kalēju, uzmācigu paklāju pārdevēju un ieeju mazās mošejiņās. Pa caurumiem rievotajā jumtā iekšā lauzās spožās saules staru šķēpi. Senās būves tumšajos stūros garšvielu aromātiem pilnajā gaisā nažu asinātāji šķila zeltainas dzirksteles. ŠI raibuma vidū atradās vecmodīgs karavānse- rāls - vēss un plašs pagalms ar kafejnīcas galdiņiem un skaistām akmens arkādēm. Vieta pārdošanai un pļāpāšanai, kur jau tūkstoti gadu tirgoņi kaulējās par zīdu un vīri izprecināja savus dēlus.
Nonācis rosīgajā laukumā, Robs nopētīja daudzos galdiņus un cilvēkus. Kristīni nebija grūti pamanīt. Viņa šajā pagalmā bija vienīgā sieviete.
Seja šķita rūpju nomākta. Robs apsēdās viņai pretī. Sieviete ieskatījās viņam acis, it kā meklēdama kaut ko. Robam nebija ne jausmas, kas tas varētu būt. Kristīne klusēja. Ļoti neparasti.
- Paklau, Kristīne, man ļoti… žēl, ka tā notika ar Franci. Es zinu, ka jus bijāt tuvi…
- Lūdzu, nevajag! - Kristīne nodūra galvu, cenzdamās apslāpēt asaras, dusmas vai citas emocijas. - Pietiek. Paldies tev, bet nu jau pietiek. - Kad viņa pacēla galvu, Robs ar bažām ieskatījās pelēcīgi brūnajās acīs. Dziļās un aizkustinošās. Skaistās un asaru pilnās. Viņa noklepojās, lai varētu parunāt, un teica:
- Manuprat, Francis ir noslepkavots.
-Ko?
- Es tur biju, Rob. Un visu redzēju. Sākās strīds.
Karavānserālā bija dzirdami aizlidojošu baložu spārnu švīksti. Vīri malkoja turku kafiju un sēdēja uz spilgti sarkaniem paklājiņiem. Robs atkal pievērsās Kristīnei.
- Strīds vēl nenozīmē slepkavību.
- Es to redzēju, Rob. Viņu pagrūda.
- Jēziņ!
-Tieši tā. Un tas nebija nelaimes gadījums. Viņi Franci grūda apzināti, taisni virsū mietam.
Robs sarauca pieri.
- Vai jau biji policijā?
Kristīne tikai atgaiņājās, it kā dzītu prom uzmācīgu mušu.
- Jā. Viņi par to negrib pat dzirdēt.
- Esi pārliecināta?
- Mani burtiski ar varu izveda no policijas iecirkņa. Es taču esmu tikai sieviete.
- Riebekļi!
- Varbūt. - Kristīne izmocīja smaidu. - Taču arī viņiem nav viegli. Strādnieki ir kurdi, bet policijā strādā turki. Nenormāla situācijā. Turklāt vakar Dijarbakirā sprāga bumba.
- Redzēju televīzijas ziņās.
- Tādēļ, - Kristīne turpināja, - ierasties un arestēt duci kurdu par slepkavību… pašreizējos apstākļos tas nav nemaz tik vienkārši. Ak Dievs… - Viņa atbalstīja pieri pret sakrustotajām rokām.