Robs prātoja, vai viņa sāks raudāt. Arheoloģei aiz muguras pāri karavānserālam slējās minarets. Tajā bija ierīkoti lieli, melni skaļruņi, taču tobrīd tie klusēja.
Saņēmusies Kristīne atslīga krēslā.
- Es vēlos zināt. Sākt… izmeklēšanu.
- Ko tu ar to gribi teikt?
- Es vēlos zināt visu. Kāpēc viņš raka naktīs? Kāpēc viņu gribēja nogalināt? Francis bija mans draugs, un es gribu zināt, kādēļ viņš gāja bojā. Vai piebiedrosies man? Gribu aizbraukt uz Gebekli un ieskatīties Franča piezīmēs, materiālos, darbos…
- To visu taču paņēmusi turku policija, vai ne?
- Daudzas lietas Francis turēja noslēpuma, - Kristīne paskaidroja. - Taču es zinu, kur tās ir. Neliela lādītē viņa būdiņā. - Viņa paliecās uz priekšu, it kā grasītos atzīties kādā nodarījumā. - Rob, mums tā jauzlauž. Un jānozog papīri.
Trīspadsmitā nodala
»
Lidojums uz Menas salu pāri Īrijas jūrai bija pilns gaisa bedru, taču īss. Ronaldsvejas lidostas ielidošanas zonā Foristeru un Boidžēru sagaidīja policijas prefekta vietnieks un formā tērpts seržants. Foristers pasmaidīja un sarokojās ar kolēģiem. Policijas prefekta vietnieku sauca par I leidenu.
Viņi devās uz automašīnu stāvlaukumu. Foristers ar Boidžēru saskatījās un apmainījās nopūtām, pētot Menas salas policijas seržanta visnotaļ savādo balto ķiveri. Tā ļoti atšķiras no ķiverēm, ko nēsāja kārtībsargi Britu salās.
Foristers zināja par Menas salas īpašo statusu - tā bija nevis Apvienotās Karalistes sastāvdaļa, bet Kroņa kolonija ar savu parlamentu, savu karogu, seno vikingu tradīcijām un saviem īpašajiem policijas spēkiem. Pēršana šajā pašpārvaldē bija atcelta tikai pirms dažiem gadiem. Izmeklēšanas grupas vadītājs Londonā bija izstāstījis Foristeram par mazliet savādajiem uzvedības un izturēšanas priekšrakstiem Menas sala.
Stāvlaukumā bija auksts un līņāja. Četrotne nonāca pie Hei- dena lielās automašīnas un pēc tam klusēdama garām laukiem brauca uz salas galveno pilsētu Daglasu rietumu krastā. Foristers atvēra mašīnas logu un centās izjust vietu, kurā nonācis.
Sulīgie, zaļie lauki, pielijušie ozolu meži, pelēkas kapeliņas - tas viss strāvoja britu un ķeltu garu. Savukārt Daglasa ar savam cieši sabūvētajam mājām piekrastē un uzkrītošajiem biroju namiem atgādināja Foristeram par Skotijas Hebridu salām. Vienīgā pazīme, ka viņi neatrodas Apvienotajā Karalistē, bija Menas salas karogs - triju cilvēka kāju simbols uz koši sarkana fona - kas viļņojās smalkajā lietutiņā virs vairākām ekam.
Klusumu mašīnā laiku pa laikam pārtrauca nenozīmīgas sarunas. Vienubrīd Heidens pagriezās, paskatījās uz Foristeru un teica:
- Protams, mēs līķi atstajām nozieguma vietā. Neesam nekādi amatieri.
"Dīvaina piebilde." Foristers aptvēra, ka šiem policistiem - salas likumsargu rindās bija divsimt vai pat mazāk vīni - viņa klātbūtne var būt nepatīkama. Meniešiem viņš ir tikai virs no Metropoles. Uzbāzīgs londonietis.
Taču Foristeram bija atbildīgs uzdevums, tālab viņš dedzīgi vēlējās apskatīt nozieguma vietu un ķerties pie darba nekavējoties. Ar protokoliem vai bez.
Automašīna izbrauca no pilsētas un līkumoja pa šauru ceļu, kam labajā pusē stiepās augsti meži, bet kreisajā - nemierīgā Īrijas jūra. Foristers pamanīja molu, bāku, vairākus nelielus kuģīšus, kas šūpojās viļņos, un kādu kalnu. Tad viņi iebrauca pa milzu vārtiem un nonāca pie ļoti lielas, senas, pilij līdzīgas baltas celtnes.
- Annas forts, - paskaidroja Heidens. - Tagad te iekārtoti biroji.
Apkārtne bija norobežota ar policijas lenti. Vispirms Foristers ievēroja, ka piemājas zālienā uzslieta telts, tad pamanīja policistu, kurš nesa ēkā vecmodīgu Kodak firmas kameru pirkstu nospiedumu uzņemšanai. Izkāpis no automašīnas, Foristers prātoja, cik spējīgi ir vietējie likumsargi. "Kad šeit pēdējoreiz pastrādāta kāda slepkavība? Pirms pieciem gadiem? Piecdesmit? Iespējams, lielāko daļu laika viņi velta narkomānu, mazgadīgo alkoholiķu un geju ķeršanai. Šķiet, homoseksuālisms taču te joprojām ir ārpus likuma, ko?"
Pa galvenajām durvīm viņi iegāja ēka. Uz Foristeru nolūkojās divi jaunāki vīri aizsargmaskās. Viens no viņiem turēja rokā kārbu ar alumīnija pulveri. Viņi iegāja nākamajā telpa. Foristers jau grasījās sekot ekspertiem, taču I leidens uzlika roku viņa apakšdelmam un teica:
- Nē. Iesim dārzā.
Māja bija milzīga, taču bez īpašām iezīmēm. Tā brutāli pārvērsta par biroju ēku - izplēsts vecais interjers, ierīkotas dienasgaismas lampas un pelēkas šķērssienas, it visur salikti dokumentu skapji un datori. Uz rakstāmgaldiem bija redzami kuģu un prāmju modeļi, bet pie sienām karājās navigācijas kartes - acīmredzot šie biroji piederēja kādai kuģniecībai vai kuģu konstruēšanas kompānijai.
Sekodams policijas prefekta vietniekam, Foristers nonāca gaitenī, no kurienes pa milzīgām stikla durvīm varēja iziet plašā dārza, ko no visām pusēm ieskāva augsti žogi un kam pašā galā vīdēja ar mežu apaudzis uzkalns. Dārzs vairākās vietās bija nekārtīgi izrakņāts, bet pašā bedrainā laukuma vidū atradās liela, dzeltena nozieguma vietas telts, kuras ieeja aiztaisīta ar rāvējslēdzēju, tādējādi apslēpjot iekšā notiekošo.
Heidens atvēra stikla durvis, un viņi pieveica dažus jardus līdz dzeltenajai teltij. Pagriezies pret abiem Londonas policistiem, viņš jautāja:
-Vai esat gatavi?
Foristers kļuva nepacietīgs.
- Jā, protams.
Policijas prefekta vietnieks atvēra telts ieeju.
- Sasodīts! - nolamājās Foristers.
Nogalinātajam vīrietim bija apmēram trīsdesmit gadi. Tas absolūti kails gulēja ar muguru pret nācējiem. Bet ne jau tādēļ Foristers lādējās. Līķa galva bija ierakta zemē, bet pārējā ķermeņa daļa atradās bedres malā. Tas šķita savādi komiski un vienlaikus pilnīgi nejēdzīgi. Foristers pratoja, ka vīrietis nosmacis - slepkavas izrakuši bedri, iebāzuši tajā upura galvu un apbēruši ar zemi, tādejādi neļaujot elpot. Riebīga, dīvaina, baismīga nāve. "Pie velna, kādēļ tā ja rīkojas?"
Šausmu pārņemts, Boidžērs apgāja apkārt līķim. Lai arī šķita, ka teltī ir vēl aukstāks nekā vēju appūstajā dārza, no līķa cēlās specifiska smaka. Foristers ilgojās pēc aizsargmaskas, kas aizturētu trūdošas miesas smārdu.
- Te ir zvaigzne, - sacīja Boidžērs.
Viņam izrādījās taisnība. Arī Foristers piegāja, lai apskatītu līķi no priekšpuses. Mirušā krūtīs bija ieskrāpēta Dāvida zvaigzne - brūce šķita dziļāka un briesmīgāka nekā muzeja uzrauga miesa atstātā.
-Sasodīts! - atkal norūca Foristers.
Nostājies līdzās, Heidens pirmo reizi tajā rītā pasmaidīja.
- Ziniet, - viņš teica, - man prieks, ka jūtaties gluži tāpat kā es. Jau domāju, ka tā notiek tikai ar mums.
Trīs stundas vēlāk Foristers un Boidžērs lielajā telti nama priekšā dzēra kafiju no plastikāta krūzītēm. Vietējie likumsargi "pili" gatavojās preses konferencei. Abi Metropoles policisti bija atstāti vieni. Līķis trīsdesmit sešas stundas pēc atrašanas beidzot bija nogādāts morga.
Boidžērs palūkojās uz Foristeru.
- Neesmu pārliecināts, ka vietējie ir ļoti draudzīgi noskaņoti.
Foristers iesmējās.
- Manuprāt, vēl līdz… pagājušajam gadam viņi runaja savā īpašajā valodā.
- Un viņiem bija savi īpašie kaķi, - piebilda Boidžērs, ar elpu mēģinot padzesēt kafiju. - Vai tad ne šajā salā aug kaķi bez astēm?