Dzērums bija izplēnējis - Elans juta šķebinošu atskurbumu. Tapa skaidrs, kādēļ vīrs tā mokās - viņa krūtīs ar nazi bija iegrieztas dažādas zīmes. Šķita, ka vecajā, grumbainajā, baltajā ādā iegravēts kāds raksts.
"Kādēļ viņš tik savādi vaid? Tik nesaprotami?" Vīrs atkal ievaidējās. Elans sagrīļojās.
Ap muti vecajam bija redzamas asinis. Tās tecēja par lūpām, it ka viņš kāri ēstu zemenes. Sārtās lāses krita uz grīdas. Kad viņš ievaidējās, izplūda vēl vairāk asiņu, notraipot ari krūtis.
Bet tas vēl nebija pats briesmīgākais.
Vīrs kaut ko turēja rokā. Lēni atvēris pirkstus, viņš pastiepa roku uz priekšu - it kā dotu dāvanu.
Elans ieskatījās plaukstā.
Tā bija cilvēka mēle. Izgriezta.
Otrā nodala
Karmela tirgū valdīja rosība. Tur Jemenas garšvielu tirgotāji strīdējās ar kanādiešu cionistiem, izraēliešu mājsaimnieces taustīja jēra ribas, bet Sīrijas ebreji krāva kaudzēs kompaktdiskus ar Libānas popmūziku dziesmām par nelaimīgu mīlestību. Ļaudis drūzmējās ap galdiem ar pikantajām sarkanajām vircēm, metāla kārbām ar zaļo olīvu eļļu un milzīgu stendu, kurā pardeva lielisku Golanas augstieņu vīnu.
Šo cilvēku vidu bija ari Robs Latrels, lauzdamies uz tirgus tālāko galu. Viņš gribēja iedzert "Bik Bik" alus un desiņu bārā vīna iemīļotākajā Telavivas ēstuvē. Robam patika vērot Izraēlas slavenības milzu saulesbrilles, kuru uzdevums bija slēpt saimniekus no paparaci. Pirms dažām dienām kāda jauniņa aktrisi- te bija viņam uzsmaidījusi. Varbūt uzminējusi, ka viņš ir žurnālists.
Robam garšoja čehu alus, ko pasniedza "Bik Bik" - plastikāta glāzēs salietais dzēriens lieliski noskaloja lejup mājas taisīto sālāmi gabalus, kas ietūcīti apaļas maizītes viducī.
- Saiom, - teica turks Samsons, desiņu tirgotājs "Bik Bik" bārā.
Pasutinajis alu, Robs atcerējās pieklājību, pateica "lūdzu" un "paldies" un tad sāka prātot, vai viņu māc garlaicība. Telavivā viņš ieradās jau pirms sešām nedēļām un atguvās pēc Irākā pavadītajiem sešiem mēnešiem. "Vai tiešām tas ir pārāk ilgs laiks?"
Jā, pārtraukums bija vajadzīgs. Jā, viņš gribēja atgriezties Telavivā - žirgtuma un mundruma pārņemtajā pilsētā. Redaktors Londonā bija tik laipns, ka piedāvāja šo iespēju atpūsties. "Atgūties". Taču tagad Robs atkal jutās gatavs darbam. Kārtējam uzdevumam Bagdāde. Vai Gazā - tur gāja karsti. Gazā vienmēr gāja karsti.
Iedzeris malku alus no plastikāta glāzes, Robs nostājās bāra priekšā un sāka vērot tāluma vizošo pelēkzilo Vidusjūras klajumu. Alus bija auksts, zeltains un gards. Robs noskatījās, ka sērfotājs jūrā šķeļ viļņus.
"Vai redaktors beidzot piezvanīs?" Robs sameklēja mobilo telefonu. Ekrānā parādījās viņa meitiņas fotoattēls. Robu pārņēma dziļas vainas apziņa. Meitu viņš nebija redzējis kopš… Janvāra? Februāra? Kopš pēdējās reizes, kad viņš bija Londonā. Bet - ko lai iesāk? Bijusī sieva nepārtraukti mainīja savus plānus, it kā nevēlētos, lai Robs tiekas ar meitu. Bet - viņa alkas Liziju satikt līdzinājās izsalkumam vai slāpēm. Nepārtraukti šķita, ka viņa dzīvē kaut kā - vai kāda - pietrūkst. Dažkārt viņš atskārta, ka uzsmaida meitai, kuras patiesība blakus nemaz nav.
Robs ienesa tukšo glāzi atpakaļ bārā.
- Tiksimies rit, Sem! Neapēd visus kebabus!
Samsons iesmējās. Robs samaksāja savus šekeļus un devās uz jūras pusi. Šķērsodams ceturtdienas satiksmes pārplūdināto ielu, viņš cerēja, ka nepakļūs zem nesavaldīga ebreja vadītas mašīnas riteņiem. Šādā dienā visi steidzās pie ūdens.
Telavivas pludmale bija Roba iecienītākā pārdomu vieta, kur aiz muguras slējās debesskrāpji, bet priekšā skalojās viļņi un pūta silts vējiņš. Tagad viņš vēlējās padomāt par sievu un bērnu.
Par bijušo sievu un piecus gadus veco bērnu. No laikraksta redakcijas saņēmis norādījumu pamest Bagdā- di, viņš bija gribējis uzreiz lidot atpakaļ uz Londonu. Taču Sēlija pēkšņi paziņoja, ka viņai uzradies jauns draudziņš un tātad vajadzīga "vieta", tādēļ Robs nolēma palikt Telavivā. Viņam negribējās dzīvot Londonā, ja nav iespējams satikt Liziju. Tas bija pārāk sāpīgi.
"Bet - kurš tad īsti bija vainīgs?" Robs prātoja, cik liela mērā viņš atbildīgs par šķiršanos. Jā, Sēlijai bija romāniņi… taču viņš visu laiku bija prom no mājas. Bet - tas ir viņa darbs! Viņš bija ārzemju korespondents un par šo iespēju Londonā cīnījies desmit gadus! Un tā pelnīja naudu. Tagad, trīsdesmit ar pusi gadu vecumā, viņš rakstīja par visiem Tuvajiem Austrumiem - materiāla bija krietni vairāk, nekā būtu iespējams izmantot.
Robs iedomājās, vai nevajadzētu atgriezties bārā un iedzert vēl pinti alus. Viņš palūkojās pa kreisi. Zilajās debesīs slējās viesnīca Dan Panorama - milzu augstceltne ar ekskluzīvu stiklotu iekšpagalmu. Aiz tās bija stāvlaukums - neskaitāmi akri pašā pilsētas centrā, kas atvēlēti automašīnām. Robs atcerējās kādu stāstu par šiem laukumiem. Kad tūkstoš deviņsimt četrdesmit astotajā gadā sākās Pirmais arābu un izraēliešu karš, te gāja galvenā frontes līnija konfliktā starp ebreju Telavivu un arābu Jafu. Pēc uzvaras karā izraēlieši šāviņu sagrautos namus nolīdzināja līdz ar zemi. Tagad tas bija viens liels automašīnu stāvlaukums.
Viņš pieņēma lēmumu. "Ja nav iespējams satikt Liziju, tad ir iespējams vismaz nopelnīt tik daudz naudas, lai viņa būtu paēdusi un nodrošināta." Tādēļ Robs planoja iet taisnā ceļā uz savu dzīvoklīti Jafā un nodoties pētījumiem. Atrast vēl dažus faktus, kas noderēs stāstā par Libānu. Vai uzmeklēt tos Hamas bērnus, kas slēpās tajā baznīcā.
Kamēr Robs gaja līdz vietai, kur pludmale meta līkumu, galvā rosījās dažadas idejas. Priekšā slējās senās Jafas ostas celtnes.
Iezvanījās mobilais telefons. Cerību pārņemts, Robs ieskatījās ekrānā. Lielbritānijas numurs, taču tā nebija ne Sēlija, ne Lizija, ne kāds no viņa draugiem.
Tas bija redaktors no Londonas.
Robs juta, kā pieaug adrenalīna līmenis. Lūk! Tieši šādi brīži viņam patika visvairāk - negaidīts zvans no redaktora. "Varbūt būs jādodas uz Bagdādi, bet varbūt uz Kairu vai Gāzu. Varbūt būs jāriskē ar dzīvību." Robs dievināja šo mirkli. Nekad nevarēja zināt, uz kurieni būs jābrauc. Viņš jutās kā saviļņojošā improvizētā teātra izrādē vai realitātes šovā. "Nav brīnums, ka neizdodas nodibināt ciešas attiecības ar sievieti." Viņš nospieda telefona podziņu.
- Robij!
- Stīv?
- Kā sviežas?
Redaktora izkoptais Koknejas akcents uz brīdi samulsināja Robu - kā allaž. Viņš pats joprojām runāja stiprā Vidusamerikas izloksnē, tādēļ neuzskatīja, ka The Tinies redaktori vienmēr runā pirmklasīgā Oksfordas angļu valodā. Taču viņa iepriekšējais redaktors izteicās kā Tilberi dokeris - un lādējās vēl stiprāk. Dažkārt Robs prātoja, vai tik Stīvs mazliet nepārspīlē Koknejas akcentu, lai izceltos uz savu Oksforda un Kembridžā izglītoto kolēģu fona. Žurnālistikā valdīja negants sāncensības gars.
- Robij, draugs, ko ta' tagad dar'?
- Stāvu pludmalē un runāju ar tevi.
- Pie velna! Kaut man būtu tavi pienākumi!
-Bija. Bet tad tevi paaugstināja.
- Jā gan. - Stīvs iesmējās. - Vispār es gribej' prasīt, ko darīs' tālāk? Vai mēs jau iedev' tev jaun' uzdevum'?
-Nē.
- Tā gan, tā gan. Tu atgūstas no tās sasodīt's… bumb' mešan's.
-Jau esmu kārtībā.