Par attieksmi pret islamu Robs pajautāja Kristīnei tieši. Viņa paskaidroja, ka apbrīno vairākus šīs reliģijas aspektus. īpaši mu- edzinus.
-Tiešām? - Robs pārvaicāja. - Un to vaimanāšanu arī? Man tā dažkārt šķiet uzmācīga. Saproti, man nav pretenziju, bet… nereti…
- Manuprāt, tā ir aizkustinoša. Nāk no sirds un uzrunā Dievu. Tev vajadzētu ieklausīties uzmanīgāk!
Viņi nokļuva pie otrā pagrieziena un brauca garām pēdējam klusajam kurdu ciematam. Vēl daži kilometri, un viņi ieraudzīs Gebekli pakalnus slejamies mēnessgaismas pielietajās debesīs. Dardēdams Land Rover veica pēdējo likumu. Robs nezināja, ko pēc "negadījuma" cer ieraudzīt izrakumu vietā. Policijas automašīnas? Barjeras? Neko?
Pāri ceļam tiešām bija novietota jauna barjera ar uzrakstiem "Policija" un "Netuvoties" turku un angļu valodā. Robs izkāpa no mašīnas un pagrūda zilo barjeru sānis. Kristīne pabrauca gabaliņu tālāk un novietoja savu auto stāvlaukumā.
Neviena nebija. Robu pārņēma atvieglojums. Vienīgais apliecinājums tam, ka izrakumu laukums tagad ir aizdomīgas bojāejas vieta, bija pari liktenīgajai tranšejai uzslietais brezents un tukšums ap teltīm. Daudzas lietas bija aizvestas prom, lielais galds pārvietots vai demontēts. Šajā sezona izrakumi acīmredzot beigušies.
Robs palūkojas uz akmeņiem. Agrāk viņš bija prātojis, kāda butu sajūta, nostājoties starp tiem pašā nakts melnumā. Un pēkšņi tā kļuvusi par realitāti. Akmeņi meta savādas ēnas. Mēness jau bija pilnībā uzlēcis un pār izrakumu vietu lēja baltu tumsu. Robu pārņēma dīvaina vēlēšanas ieiet iežogotajā teritorijā. Pieskarties megalītiem. Piespiest vaigu senlaicīgajiem, vēsajiem akmeņiem. Pārvilkt pirkstu zīmējumiem, šāda vēlēšanās bija uznākusi jau pirmajā apmeklējuma reizē.
Kristīne pienāca un nostājās viņam aiz muguras.
- Viss kārtībā?
-Jā!
-Tad nāc! Pasteidzies! Šī vieta… Naktī tā mani biedē.
Bija manāms, ka viņa cenšas neskatīties uz tranšeju, kurā gāja bojā Francis. Robs atskārta, cik grūti viņai atrasties šajā vietā.
Abi steigšus soļoja augšup. Pa kreisi atradās zila plastmasas būdiņa - Franča personīgais kabinets. Izrādījās, ka durvīm nesen pierīkota piekaramā slēdzene.
Arheoloģe nopūtās.
- Nolādēts!
Mirkli apdomājies, Robs aizskrēja līdz Land Rover, atvēra aizmugures durvis un kaut ko meklēja, bet pēc brīža atgriezās ar domkratu rokā. Tuksneša vējš šķita silts, un mēness apmirdzēja piekaramo slēdzeni. Iebāzis domkratu slēdzenē, viņš to pagrieza un uzlauza.
Būdiņa bija neliela un diezgan patukša. Kristīne paspidināja ar lukturīti. Tukšajā plauktā vīdēja rezerves brilles. Uz rakstāmgalda mētājās vairākas ar putekļiem klatas grāmatas. Policija bija paņēmusi gandrīz visu.
Notupusies Kristīne vēlreiz nopūtās.
- Viņi pievākuši ari lādi.
- Tiešām?
- Tā bija paslēpta šeit. Līdzās ledusskapītim. Nu tas vairs nav.
Robs izjuta milzu sarūgtinājumu.
- Un tas bija viss? - Tātad viņi braukuši velti.
Kristīne šķita ārkārtīgi nobēdājusies.
- Nāc, - viņa teica. - Dosimies prom, kamēr vēl neesam pamanīti. Mēs jau tā nelikumīgi atrodamies nozieguma vietā.
Paņēmis domkratu, Robs gāja uz automašīnas pusi. Jau atkal uzmācās vēlēšanās pieskarties akmeņiem. Apgulties tiem līdzās.
Kad Kristīne atvēra Land Rover durvis, iedegas salona apgaismojums. Vienlaikus Robs attaisīja aizmugures durvis, lai noliktu domkratu. Un tūdaļ uz aizmugures sēdekļa pamanīja spožu piezīmju bloknotu - melnu un pēc izskata dārgu. Atšķīris vāku, viņš ieraudzīja Franča Breitnera vārdu sīka, glītā rokraksta.
Nostājies pie pasažieru puses loga, Robs pieliecās, lai parādītu Kristīnei savu atradumu.
- Jēziņ! - viņa iekliedzās. - Te tā ir! Tas ir Franča piezīmju bloknots! Tieši to jau es meklēju. Tur viņš pierakstīja… visu.
Robs pasniedza viņai bloknotu. Savilkusi nopietnu sejas izteiksmi, Kristīne šķirstīja lapas un murmināja:
- Viņš visu pierakstīja. Esmu redzējusi, kā viņš to dara. Slepus. Tas bija viņa rūpīgi glabātais noslēpums. Lieliski!
- Kādēļ tas atrodas tavā mašīnā? - iekārtojies pasažieru sēdekli, vaicāja Robs un jau nākamajā mirkli sajutās muļķīgi. Atbilde bija acīmredzama. Bloknots izkritis Francim no kabatas, kad Kristīne viņu veda uz slimnīcu. Vai arī Francis apzinajās nāves tuvošanos un pats izņēma piezīmes no savas kabatas. Speciāli. Jo saprata, ka Kristīne to atradīs.
Papurinājis galvu, Robs atskārta, ka kļūst par sazvērestības teoriju piekritēju. Jāsaņemas. Viņš aizcirta durvis, un mašīna nobrīkšķēja.
- Oho! - iesaucās Kristīne.
- Piedod.
- Kaut kas nokrita. -Kas?
- Kad tu aizcirti mašīnas durvis, no bloknota kaut kas izkrita. Kristīne taustījās sev pie kājām un zem pedāļiem. Atliekusies
viņa pirkstos kaut ko turēja.
Tas bija izkaltis zāles stiebriņš. Robs apmulsis raudzījās uz
to.
- Kāda velna pēc Francis to glabājis? Taču Kristīne uzmanīgi pētīja atradumu.
Piecpadsmitā nodaļa
Atpakaļ uz pilsētu Kristīne brauca vēl ātrāk nekā parasti. Nomalē, kur tuksneša ainavas pamazām nomainīja pelēkie betona dzīvojamie nami, viņi pamanīja vārgu ceļmalas bāra atdarinājumu ar baltiem plastmasas galdiem ārpusē un dažiem tālbraucējiem, kas dzēra alu. Šoferu sejās jautās vainas apziņa.
- Alu? - pajautāja Robs.
Kristīne palūkojās uz viņu.
- Lieliska doma.
Viņa nogriezās pa labi un apturēja automašīnu. Kad Kristīne kapa ārā no mašīnas un devās pie galdiņa, šoferi noskatījās viņai pakaļ.
Vakars bija silts, ap neapsegtajām spuldzēm lidinājās mušas un citi kukaiņi. Robs pasūtināja divas glāzes "Efesas alus". Viņi runāja par Gebekli. Laiku pa laikam, starmešus zibinādama, pa ceļu aizrūca kāda milzu automašīna - uz Damasku, Rijādu vai Beirūtu. Troksnis apslāpēja viņu sarunu un sašūpoja spuldzes, kas sasizdamās nošķindēja. Kristīne šķirstīja piezīmju bloknotu.
Viņii bija aizrāvusies, pat satraukta. Robs malkoja silto alu no apdauzītas glāzes un Jāva Kristīnei rīkoties.
Kādu brīdi bēdīgi lapodama bloknotu, viņa beidzot nometa to uz galda un nopūtās.
- Nezinu… Tur ir viens vienīgs juceklis.
Robs nolika alus glāzi.
- Kā, lūdzu?
- Pieraksti ir haotiski. - Viņa novaidējās. - Un tas ir savādi, jo Francis nebija tāds nevīža. Viņš bija ļoti kārtīgs. Pats mēdza to saukt par "vācu precizitāti". Viņš bija akurāts un rūpīgs. Vienmēr… vienmēr… - Brūnās acis uz mirkli satumsa. Viņa pastiepās pēc alus, iedzēra malku un turpināja: - Apskaties pats!
- Man liekas normāli, - teica Robs, pašķīris pirmās lappuses.
- Jā, - Kristīne sacīja, norādīdama uz kādu zīmējumu, - sakumā viss ir ļoti kārtīgi. Tie ir izrakumu plāni. Atzīmēti mikrolīti. Bet šeit… paskaties…
Robs šķīra uz priekšu, kamēr Kristīne apturēja viņa roku.
- Redzi? Te sākas juceklis. Kricelets kā ar gaiļa kāju! Un zīmējumi, nelielie uzmetumi… vienā haosā. Un šeit? Ko nozīmē šie cipari?
Ieskatījies bloknotā, Robs atskārta, ka lielākoties teksts ir vācu valodā. Sākumā rakstīts ļoti kārtīgi, bet uz beigām tur rindojās tikai nevīžīgi ķeburi. Pēdējā lappusē bija ciparu saraksts. Un divi savādi vārdi: Orra Keller. Robs atcerējās, ka Anglijā reiz pazina kādu ebrejieti vārdā Orra. Vai Francis pieminējis sievieti? Kristīne tikai paraustīja plecus. Arī par cipariem viņa neko nevarēja pateikt un atkal paraustīja plecus - jau daudz striktāk. Robs piezīmju bloknotā ieraudzīja vēl kādu zīmējumu - tas bija ieskicēts lauks ar dažiem kokiem.