Выбрать главу

Viņš atdeva bloknotu Kristīnei.

-    Kas tur rakstīts? Es ne visai labi pārvaldu vācu valodu.

-   Lielākoties teksts ir bezjedzīgs. - Kristīne atvēra bloknota pē­dējas lappuses. - Bet šeit viņš raksta par kviešiem. Un upi, kas izvēršas vairākās upēs. Luk.

-   Kvieši? Kāpēc kvieši?

-   Dievs vien zina! Savukārt šis zīmējums atgādina karti. Ma­nuprāt. Ar kalniem. Pie vārda "kalni" pielikta jautājuma zīme. Bet šīs varētu būt upes vai ceļi. Es jau teicu, ka tas ir īsts juceklis!

Izdzēris alu, Robs pamāja bāra īpašniekam, lai atnes vēl di­vas glāzes. Pa Damaskas ceļu garām aizdārdināja vel viens sud­rabains kravas auto. Debesis virs Šanliurfas bija netīri oranži mel­nas.

-    Un kas tā par zāli?

Kristīne palocīja galvu.

-Jā, tas ir savādi. Kādēļ glabat kaut ko tādu?

-    Domā, ka viņš baidījās? Un tādēļ piezīmes ir tik… juceklī­gas?

-    Iespējams. Atceries Pulsa di Nura rituālu?

Robs nodrebeja.

-   To ir grūti aizmirst. Domā, viņš zināja par to?

Izzvejojusi no savas alus glāzes kādu kukaini, Kristīne cieši

palūkojās sarunu biedrā.

-    Manuprāt, zināja. Un noteikti dzirdēja dziedāšanu zem lo­ga. Turklāt viņš bija Mezopotāmijas reliģiju, dēmonu un lāstu eks­perts. Ta bija viena no viņa specialitātēm.

-   Tatad Francis saprata, ka viņam draud briesmas?

-   Varbūt. Tādejādi varētu izskaidrot piezīmju haotiskumu. Ne­aprakstāmas bailes. Tomēr… - Kristīne paņēma bloknotu rokas, it ka velētos noteikt tā svaru. - Visa mūža darbs…

Viņas balsī jautās skumjas.

Kristīne atkal nolika bloknotu.

-Šausmīga vieta. Un man ir vienalga, vai te pārdod alu. Var­būt brauksim?

-    Ar prieku.

Iemetuši šķīvīti dažas monētas, viņi devās pie Land Rover un i/brauca uz ceļa. Pēc brīža Kristīne teica:

-    Neticu, ka tās bija tikai bailes. Tās vien neko neizskaidro. - Viņa pagrieza stūri, lai varētu apsteigt riteņbraucēju, kādu vecu vīru arābu tērpā. Uz riteņa rāmja vīram priekšā sēdēja tumsnējs puisēns. Tas pamaja braucējiem automašīnā un plati uzsmaidīja baltajai rietumu sievietei.

Robs ievēroja, ka arheoloģe izvēlas sānieliņas, nevis parasto maršrutu iebraukšanai pilsētas centrā. Beidzot viņa ierunājās:

-    Francis bija caur un cauri ļoti kārtīgs. Nedomāju, ka lāsts viņu novestu tik tālu. Tik briesmīgi viņu nespētu satraukt nekas.

-   Tad ko tas viss nozīmē? - Robs jautāja.

Viņi brauca pa jaunāko pilsētas daļu. Tā šķita ļoti eiropeiska. Jauki, tīri dzīvojamie kvartāli. Krēslas apņemtajās ielās pastaigā­jas sievietes, turklāt bez galvas lakatiem. Robs ieraudzīja koši iz­gaismotu lielveikalu, kas reklamēja sieru gan vācu, gan turku va­lodā. Līdzās atradās interneta kafejnīca, kurā mirgoja datoru ekrāni, bet uz to fona izcēlās tumši galvu silueti.

-    Manuprāt, viņš nonācis pie kādas teorijas. Viņš mēdza aiz­rauties ar teorijām.

-   To es pieredzēju pats.

Kristīne pasmaidīja, taču turpināja raudzīties uz ceļu.

-   Manuprāt, viņam bija kāda teorija par Gebekli. To apliecina piezīmes.

-    Kas tā par teoriju?

-   Varbūt viņš bija uzminējis, kāpēc Gebekli aprakta zem smil­tīm. Tā galu gala ir lielāka mīkla. Domadams, ka atrisinājums ir roka, Francis varēja kļūt ārkārtīgi satraukts.

Robu šāds skaidrojums neapmierināja.

-    Bet… kādēļ viņš nevarēja to vienkārši pierakstīt vai kādam izstāstīt?

Mašīna bija apstājusies. Kristīne izņēma atslēgu no aizdedzes.

-   Labs jautajums, - viņa sacīja, palūkojusies uz Robu. - Ļoti labs jautājums. Iesim un noskaidrosim! Nāc!

-    Uz kurieni?

-   Te dzīvo kāds draugs. Varbūt viņš varēs palīdzēt.

Viņi bija apstājušies pie kāda jauna dzīvokļu kompleksa ar mil­zīgu, tumšsārtu afišu, kas reklamēja turku kolu. Kristīne uzskrēja augšup pa kāpnēm un nospieda zvana pogu. Pēc neilga brīža durvis atvērās, un viņi iegāja mājā. Kamēr lifts abus veda uz des­mito stāvu, viņi nebilda ne vārda.

Gaiteņa otrā galā dzīvokļa durvis jau bija mazliet pavērtas. Robs sekoja Kristīnei, ielūkojās dzīvoklī un tūdaļ salēcās - aiz durvīm stāvēja paleobotaniķis Ivans. Gluži kā slēpdamies.

Ivans pieklājīgi palocīja galvu, taču seja pauda atklātu naidī­gumu. Aizdomas. Viesi tika ievesti lielākajā dzīvokļa istabā. Tā bija vienkārša, grāmatām un gleznām pārpilna. Uz rakstāmgal­da stāvēja klēpjdators, kurā mirgoja ekrānsaudzētājs ar Gebekli megalītu attēlu. Uz kamīna malas atradās kāds brīnišķīgs akmens priekšmets, kas izskatījās pēc mezopotāmiešu vēju dēmona. Robs attapās, ka prāto, vai Ivans to nozadzis.

Viņi apsēdās. Klusēdami. Ivans nepiedāvāja ne tēju, ne ūdeni; tikai apsēdās pretī viesiem, cieši paraudzījās Kristīnē un teica:

-Tātad?

Arheoloģe nolika uz galda piezīmju bloknotu. Ivans skatījās uz to un tad pieversās Kristīnei. Jauneklīgajā slāviskajā sejā nebi­ja lasāms nekas. Šķita, ka viņš apslāpē savas emocijas. Iespējams, viņš tā darījis allaž.

Tad Kristīne no kabatas izņēma zāles stiebru un rūpīgi uzlika to uz bloknota. Robs visu laiku vēroja Ivana seju. Viņam nebija ne jausmas, kas patiesībā notiek, taču bija jūtams, ka Ivana reak­cijai ir liela nozīme. Ieraudzījis zāles stiebru, botāniķis mazliet sa­rāvās. Robs vairs nespēja izturēt tādu klusēšanu.

-    Klau, lūdzu! Ko tas nozimē? Kas te notiek?

Kristīne paskatījās uz viņu, it kā mudinādama būt pacietīgam. Taču Robs nevēlējās paciesties. Viņš gribēja zināt, kas notiek. "Kā­pēc esam atbraukuši uz šejieni tik vēlā vakara stundā? Kāpēc sē­žam klusēdami un blenžam uz zāles stiebru?"

-   Viengraudkvieši, - ierunājas Ivans.

-   Tieši tā, vai ne? - smaidīdama atbildēja Kristīne. - Viengraud­kvieši, jā.

Ivans papurināja galvu.

-Tu gribēji, lai es to pasaku, Kristīne?

-   Nu… es nebiju pārliecināta, bet tu esi eksperts.

-   Tagad tu pārliecinājies. Un es esmu ļoti noguris.

-    Paldies, Ivan, - sacīja Kristīne, paņēmusi rokā zāles stieb­riņu.

-    Nav par ko. - Botāniķis jau bija piecēlies kājās. - Uz redzē­šanos.

Viņi tūdaļ tika pavadīti līdz durvīm. Uz sliekšņa Ivans palū­kojās pa kreisi un tad pa labi, it ka baidītos ieraudzīt kādu nevē­lamu personu. Pēc tam viņš aizcirta durvis.

-    Visnotaļ draudzīgi, - secināja Robs.

-    Bet mēs uzzinājām visu, ka dēļ bijām ieradušies.

Izsaukuši liftu, viņi nobrauca lejā. Šī noslēpumainība kaitinā­ja Robu.

-   Labi, - viņš teica, kad abi jau stāvēja uz ielas un ieelpoja sil­to gaisu. - Lūdzu, Kristīne, kas ir ar tiem viengraudkviešiem?

Pat nepaskatījusies uz Robu, Kristīne atbildēja:

-    Tā ir senākā kviešu forma pasaulē. Pirmie kvieši. Pirmie graudaugi.

-Un?

-Tie auga tikai šeit. Un tiem bija būtiska loma zemkopības at­tīstība, kad cilvēks sāka ar to nodarboties.