-Un?
Kristīne pagriežas. Viņas brūnās acis mirdzēja.
- Francis uzskatīja, ka tas ir pavediens. Esmu pārliecināta, ka viņš tā uzskatīja. Un tādā gadījumā es domāju tāpat.
- Kāds pavediens?
- Iespējams, tas mums pavēstīs, kādēļ templis tika aprakts.
- Kā zāles stiebrs var to izdarīt?
- Par to vēlāk. Tagad nāc! Tu taču redzēji, kā Ivans skatījās pie durvīm. Ejam!
- Tu domā, ka mus… izseko?
- Ne jau izseko. Varbūt novēro. Nezinu. Varbūt tā ir paranoja. Robs atcerējās uz mieta uzdurto Franci un ielēca mašīnā.
Sešpadsmitā nodala
Foristers pamodās, drudža sviedru klāts. Mirkšķinādams viņš nopētīja netīros Daglasas viesnīcas istabas aizkarus un kādu brīdi prātoja par tikko redzēto murgu, kura iespaidā telpas izskats - puspavērtās skapja durvis un stūri novietotais nepievilcīgais televizors - deva teju sajūtamu, taču absurdi ļaunu nojautu.
"Par ko es sapņoju?" Izberzējis miegu no acīm, viņš atcerējās: "Kā parasti, protams." Līķitis. Tilts. Mašīnu dārdi, braucot pāri "riepai".
Bum-bum-burn.
Bum-bum-bum.
Piecēlies viņš piegāja pie loga un atrāva aizkarus. Viņam par pārsteigumu, bija gaišs - ļoti gaišs. Debesis rādījās bālas, bez mākoņiem, ielās valdīja rosība. "Es nokavēšu preses konferenci."
Viņš ieradās laikus. Prāvajā zālē jau mudžēja cilvēki. Vietējie policisti bija izvēlējušies lielāko telpu Svētās Annas forta. Nedaudzajiem vietejiem žurnālistiem bija pievienojies ducis valsts mēroga reportieru. Pie dibensienas drūzmējās vēl divas komandas ,ir digitalajām kamerām, lielām radioaustiņām un gariem, pelēkiem mikrofoniem. Foristers ieraudzīja pazīstamu blondīni - tā bija CNN korespondente Londonā. Šo sievieti Foristers bija redzējis vairākos preses brīfingos.
CNN? Acīmredzot kāds paziņojis Londonas medijiem par šaušalīgo slepkavību Menas salā. Stāvēdams telpas dziļumā, Foristers pētīja apkārtējos. Priekšā sēdēja trīs policisti; prefekta vietnieks Heidens atradās vidū starp diviem jaunākiem vīriem. Milzīgā, zilā ekrānā virs viņiem vidēja uzraksts: "Menas salas policija."
Policijas prefekta vietnieks pacēla roku.
- Ja mēs varētu sākt… - Viņš izstāstīja žurnālistiem par nozieguma apstākļiem, par lika atrašanu un lakoniski aprakstīja zemē ierakto upura galvu.
Viens žurnālists nevilšus skaļi noelsās.
Heidens uz mirkli apklusa, ļaudams briesmīgajam stāstam nosēsties reportieru prātos. Tad viņš aicināja pieteikties aculieciniekus. Beidzis uzstāšanos, viņš nopētīja klātesošos.
- Jautājumi?
Pacēlās vairākas rokas.
-Jaunkundzepēdējā rindā, lūdzu!
- Endžela Dārvila, no CNN. Vai jūs domājat, ka šī slepkavība ir saistīta ar neseno gadījumu Koventgardenā?
Tas bija negaidīts jautājums. Heidens saviebās un pievērsās Foristeram, kurš paraustīja plecus. Skotlendjarda policists nezināja, ko ieteikt. Ja mediji jau uzminējuši saikni starp abiem noziegumiem, tad tur vairs neko nevarēja pasākt. Viņi būtu aicinājuši medijus paturēt to noslēpumā, lai slepkavas nenojaustu, ka policija saista abus noziegumus; taču nevar padarīt par nebijušiem vārdus, kurus kāds jau izteicis.
Prefekta vietnieks saprata Foristera plecu raustīšanu un atkal pievērsās amerikāņu žurnālistei.
- Dārvilas jaunkundz, abas lietas tiešām ir vairākas līdzīgas īpatnības, taču viss pārējais patlaban ir tikai spekulācijas. Es negribētu sniegt plašākus komentārus. Mēs pateicamies par jusu sapratni. - Pēc šiem vārdiem Heidens ar acīm mekleja nākamo jautātāju, taču roku atkal pacēla Endžela Dārvila.
- Vai, jūsuprāt, te rodams reliģisks elements?
- Kā, lūdzu?
- Dāvida zvaigzne. Abos gadījumos krūtīs iegriezta viena un tā pati zīme.
Vietejie žurnālisti pagriezās pret Endželu Dārvilu. Jautājums bija apstulbinājis viņus un izsitis no sliedēm visus klātesošos, jo Heidens netika minējis, kādu zīmi veido brūces.
Kad Heidens atbildēja, zālē iestājās klusums.
- Dārvilas jaunkundz, mums jāizmeklē nežēlīgs un ļoti nopietns noziegums. Pulkstenis tikšķ, tādēļ iespēju uzdot jautājumus es došu arī… citiem. Labi?
- Braiens Dīlijs, no avīzes The Douglas Sftir. - Vietejais skribents apvaicājās par iespējamo motīvu, un Heidens atbildēja, ka pagaidām tads nav zināms. Abi viri pacīkstējās vēl ap dažiem jautājumiem. Tad piecēlās nacionālā medija pārstāvis un uzdeva jautājumu par upuri. Heidens paskaidroja, ka upuris bijis visnotaļ jauks cilvēks, kurš šajā pilsētā dzīvojis kopā ar sievu un bērniem. Aizrautīgs jūrnieks. Policijas prefekta vietnieks nopētīja visus zālē sēdošos pēc kārtas.
- Dažiem no jums varbūt ir zināms viņa kuģītis The Mtinatee. Viņš devas jūrā kopā ar savu dēlu Džoniju. - Heidens skumji pasmaidīja. - Puika ir tikai desmit gadus vecs.
Dažas minūtes valdīja absolūts klusums.
"Menas salas policisti," Foristers prātoja, "strādā nevainojami." Tādu emociju uzjundīšana ir pats labākais. Tieši ta tiek atrasti aculiecinieki - tiek apelēts pie sirds, nevis pie prāta. Un šajā lietā aculiecinieki bija vitāli nepieciešami, jo nebija ne lietisko pierādījumu, ne DNS, ne pirkstu nospiedumu. Nekā.
Heidens norādīja uz plikgalvainu vīrieti silta vējjaka.
- Virs stūri, ludzu!
- Hārnabijs. Elisders. Radio Triskel.
-Ja?
- Vai, jūsuprāt, noziegums ir saistīts ar šis celtnes neparasto vēsturi?
Policijas prefekta vietnieks ar pirkstgaliem bungoja pa galda virsmu.
- Man nekas nav zināms par šādu neparastu vēsturi.
- Es runāju par nama būvniecību. Varbūt tas ir svarīgi? Saprotiet, leģendas…
Bungošana beidzās.
- Patlaban, Hārnabija kungs, mēs izvērtējam visas versijas, taču ceru, ka nenodarbosimies ar leģendām. Tas ari ir viss, ko es pagaidām varu izstāstīt. - Heidens piecelās. - Domāju, ka mums tagad vajadzētu ķerties pie darba. Atvainojiet. Esmu pārliecināts, ka priekšējā telti jūs varat iemalkot kafiju.
Foristers palūkojās apkārt. Nevainojama, profesionāli novadīta preses konference, taču viņš joprojām nejutās apmierināts. Kaut kas nedeva mieru. Viņš domās pievērsās Hārnabijam. "Par ko tas vīrs runāja? Kas tā par neparasto vēsturi?" Tas sasaucās ar paša Foristera domām. Bija nojauta, ka šeit kaut kas nav kartībā. Ar arhitektūru, pastičo efektu būvniecībā. Kaut kas viņu mulsināja.
Elisders Hārnabijs sniedzās pēc zila plastikāta maisiņa, kas atradās zem krēsla.
- Hārnabija kungs?
Vīrietis pagriezās, un dienasgaismas lampu staros iezaigojās viņa brilles plānajā ietvarā.
- Es esmu detektīvs Foristers no Metropoles. - Uzrunātais šķita apmulsis, tādēļ Foristers piebilda: - No Skotlendjarda. Vai varam aprunāties?
Kad vīrietis nolika savu maisiņu, Foristers apsēdās līdzās.
- Mani ieinteresēja jūsu vārdi par celtnes neparasto vēsturi. Vai varat paskaidrot?
Acīm mirdzot, Hārnabijs palocīja galvu un nopētīja tukšo zāli.
- Tas, ko šodien varam te redzēt, ir tikai rupjš iepriekšējās ēkas atdarinājums.
-Tātad…
- īstais Svētās Annas forts tika nojaukts tūkstoš deviņsimt septiņdesmit devītajā gada. To mēdza saukt ari par "Volija untumu".
- Un to uzcēla…
- Jeruzalemes Volijs. Izpriecu meklētājs.
-Kas?
- Frants. Dauzoņa. Augstākās klases nelietis.
- Pleibojs?
- Jā un nē. - Hārnabijs pasmaidīja. - Te ir runa par īstu sadis- mu paaudžu paaudzēs.