Varbūt palīdzēs kāda no daudzajām gramatām plauktos. Viņš ar īkšķi pārvilka vairākiem sējumiem. "Sirijas epipaleolīts"… "Mūsdienu elektronu mikroanalīze"… "Antropofāgija Pirmsko- lumba laikmetā"… Tie nebija nekādi bestselleri. Tad Robs ieraudzīja kādu populārzinātnisku grāmatu. "Arheoloģijas enciklopēdija". Izņēmis grāmatu no plaukta, Robs atšķīra satura rādītāju; par viengraudkviešiem rakstīts deviņdesmit septītajā lappusē.
Telpu pildija Šanliurfas vējiņš, Kristīne klusēdama rūpīgi pētīja Franča Breitnera piezīmju bloknotu, un Robs apguva jaunu informāciju.
Izrādījās, ka viengraudkvieši ir savvaļas augs. Kā rakstits enciklopēdijā, to dzimtene ir Anatolijas dienvidaustrumi. Viņš pievērsās nelielai kartei, kurā bija noradīts, ka viengraudkvieši atrodami Šanliurfas apkārtne. No raksta varēja secināt, ka tie aug tikai dažos reģionos. Robs turpināja lasīšanu.
Viengraudkvieši bija savvaļas augs, kas sastopams zemākajās kalnienēs. Tiem bijusi būtiska loma zemkopības attīstibā, kad cilvēks no medniecības pārgāja uz zemkopību. Līdz ar divgraud- kviešiem tā bija, "iespējams, pirmā cilvēka pieradinātā dzīvības forma". Un tas noticis Anatolijas dienvidaustrumos, šanliurfas apkārtnē.
Izlasītā paragrāfa beigās bija norāde uz citu rakstu - par zemkopības rašanos. Spriežot pēc jezgas, kas sacelta ap viengraud- kviešiem, šī tēma bija ļoti svarīga saistībā ar Gebekli noslēpumiem, tādēļ Robs uzšķīra arī šo lappusi un steidzīgi lasīja. Cūkas un vistas. Suņi un liellopi. Divgraudkvieši un viengraudkvieši. Viņa uzmanību piesaistīja pēdējas rindkopas.
"Lielais agrīnās zemkopības jautājums ir Kāpēc, nevis Kā. Ir neskaitāmi pierādījumi, ka pievēršanās zemkopībai nozīmēja milzu grūtības pirmajiem lauksaimniekiem - īpaši, ja salīdzina ar relatīvi brīvo, nodrošināto mednieku un vācēju dzīvi. Atrastie skeleti liecina, ka pirmie zemkopji daudz biežāk bija pakļauti slimībām nekā senči mednieki, turklāt viņu dzīve bija īsāka un grūtākā. Pieradinātie dzīvnieki šajā agrīnajā posmā bija daudz kaulaināki nekā savvaļas zvēri…"
Robs atsauca atmiņā kviešu stiebru un tad lasīja tālāk.
"Mūsdienu antropologi apliecina, ka mednieki un vācēji dzīvoja salīdzinoši dīki, smagi strādādami ne vairāk kā divas vai trīs stundas dienā. Zemkopjiem bija jāstrādā teju visu gaišo dienas laiku, īpaši pavasari un vasarā. Primitīvā zemkopība bija nogurdinoša un monotona nodarbošanās." Raksta autori secināja: "Daži zinātnieki šajā pārsteidzošajā apstākļu maiņā, kas notika zemkopības rašanās pirmsākumos, saskata noteiktu traģisku pagrimumu. Proti, medniekiem bija Ēdenes iemītnieku cienīgs brīvs dzīvesveids, savukārt zemkopjiem katru dienu nācās smagi strādāt. Šādas spekulācijas ir absolūti nezinātniskas, un šis raksts…"
Aizvēris grāmatu, Robs ieklausijas brīze aiz loga. Vēsais, mazliet skumjais tuksneša vējš šķita pieņemamies spēka. Robs ielika grāmatu plauktā un uz bridi aizvēra acis. Viņš atkal jutās noguris un vēlējās gulēt, šī maigā, vieglā vēja ieaijāts.
- Robert! - iesaucās Kristīne, vērdamās piezīmju bloknota pēdēja lappusē.
- Kas ir?
- Tie cipari. Tu esi žurnālists un zini visu. Ko tu domā?
Apsēdies līdzās Kristīnei, Robs ieskatījās bloknotā. Atkal "karte". Kricelīga līnija pārtapa četrās - tās varēja būt upes. Viļņotās līnijas varēja nozīmēt kalnus. Vai jūru. Varbūt tomēr kalnus. Turpat bija arī primitīvs koka simbols - varbūt tas norādīja uz mežu? Līdzās bija ari dzīvnieks - zirgs vai cūka. Breitners noteikti nebija Rembrants. Robs paliecās tuvāk. Cipari šķita nesakarīgi. Vienā lappusē bija vienkāršs ciparu saraksts, bet daudzi no šiem cipariem atkārtojās lappusē ar karti. Virs kartes bija kompasa zime ar skaitli "28" pie austrumu bultiņas, bet pie vienas no kricelīgajām līnijām - "211", savukārt "29" bija pierakstīts pie koka simbola. Turpat bija arī "61", "62" un daudz lielāki skaitļi: "1131", "1132". Pēdējais bija Orras Kelleres vārds. Pēc tam nebija vairs neviena cipara. Vispār neka. Piezīmes spēji aprāvās - lappuses vidū.
"Ko tas nozīmē?" Robs sāka skaitīt visus ciparus kopā, bet tas šķita bezjēdzīgi. "Varbūt tie saistīti ar izrakumiem? Varbūt skaitļi apzīmē vietas, kur atrasti artefakti?" Robs jau bija prātojis, ka šī ir Gebekli karte. Tas šķita loģisks un vienlaikus nekam nederīgs secinājums. Gebekli apkartnē bija tikai viena upe - Eifrata, turklāt trīsdesmit jūdžu attālumā. Turklāt kartē nebija pašas Gebeklitepes simbola - nekā, kas norādītu uz megalītiem.
Izrādījās, ka Robs iegrimis domās uz vairākam minūtēm. Kristīne lūkojās uz viņu.
- Vai ar tevi viss kārtībā?
Viņš pasmaidīja.
- Esmu ieintriģēts. Tas tiešām ir aizraujoši.
- Vai ne? Kā mozaīka.
- Es prātoju, vai cipari nevarētu nozīmēt artefaktus, ko jūs atradāt Gebeklitepē. Atceros redzējis ciparus uz. maisiņiem, kurus jūs… kur jūs likāt bultu uzgaļus un pārējos priekšmetus.
- Nē. Ideja ir lieliska, taču nav īstā. Artefaktus numurē, kad tie nonāk muzeja krājumā. Tiek izmantotas burtu un ciparu kombinācijas.
- Nu labi, tā bija tikai teorija.
- Teorijas noder ari tad, ja tās ir kļūdainas.
Robs atkal nožāvājas. Viņam ši diena bija notikumiem bagāta.
- Vai tev būtu kas dzerams?
Šis vienkāršais jautājums pamatīgi satricināja francūzieti.
- Augstais Dievs! - Viņa pielēca kājās. - Piedod, laikam neesmu pārāk viesmīlīga. Vēlies viskiju?
- Tas būtu fantastiski.
- Viena iesala viskiju?
- Vēl labāk.
Viņš noskatījās, kā Kristīne nozūd virtuvē un pēc brīža atgriežas ar paplāti, uz kuras salikta krūze ar ledus gabaliņiem, divas parastas glāzes, minerālūdens pudele un augsta skotu viskija pudele. Nolikusi glāzes uz rakstāmgalda, Kristīne atskrūvēja Glen- livet viskija pudeli un ielēja abiem krietnu malku alkohola. Tumšais dzēriens iemirdzējās sienas lampas gaismā.
- Ledu?
- Ūdeni.
- Commes Ies Brittaniques.
Kristīne ielēja ūdeni, pasniedza glāzi Robam un apsēdās vi- ņam līdzās. Glazē bija auksta, it ka pirms tam būtu turēta ledusskapi. Arā joprojām bija dzirdamas vīru balsis - viņi strīdējās jau stundu. Par ko? Robs nopūtās un piespieda vēso stiklu sev pie pieres.
- Esi noguris?
-Jā. Tu ne?
- Esmu. - Kristīne mirkli paklusēja. - Vai vēlies gulēt šeit? Dīvāns ir visnotaļ ērts.
Robs apsvēra šo priekšlikumu un aizdomājās par ūsainajiem vīriem pie mājas, tumšo stāvu durvīs. Pēkšņi viņš aptvēra, ka neveļas būt viens un nevēlas iet kājām pusjūdzi līdz viesnīcai.
- Jā, ja tev nav iebildumu.
- Protams, nav. - Izdzērusi viskiju, Kristīne sameklēja segu un spilvenus.
Pārguris Robs aizmiga brīdī, kad Kristīne izslēdza lampu. Sapnī viņš redzēja skaitļus, Breitneru un suni. Melnu suni, kas joņo pa taku, un karstu sauli. Suni. Seju.
Suni.
Un tad sapni pārtrauca būkšķis. Viņu pamodināja ļoti skaļš blīkšķis.
Viņš pielēca kājās. Bija jau gaišs. "Cik ilgi esmu gulējis? Kas tas par troksni?" Vēl pusaizmidzis, viņš ieskatījās rokas pulkstenī. "Deviņi no rīta. Dzīvoklī valda klusums, bet būkšķi atkārtojas. Ko tas nozīmē?"
Robs piesteidzās pie loga.
Astoņpadsmitā nodala