Robs izliecās pa logu. Pilsētu bija pārņēmusi kņada. Maizes pārdevēji soļoja pa pārpildītajām ielām, nesot uz galvas grozus ar klaipiem, konditorejas izstrādājumiem un sāļajiem sezama cepumiem. Pa ietvēm brauca mopēdisti, cenšoties izvairities no tumšādainām skolniecēm ar mugursomām plecos.
Atkal atskanēja būkšķis. Robs nopētīja apkārtni. Veikala ielas pretējā pusē vīrs ar picas nazi grieza baklavu. Un velreiz - bang!
Tad Robs ieraudzīja motociklu - vecu, melnu, eļļainu, rucošu britu Triumph. īpašnieks bija nokāpis no sava spēkrata un nikni spārdīja to ar kreiso kaju. Jau grasīdamies atrauties no loga, Robs kaut ko pamanīja.
Policija. Ielas malā bija apstājušās divas mašīnas, no kuram kāpa ārā tris policisti. Divi bija sasvīdušos formastērpos, bet trešais uzcirties zilā uzvalkā ar bali sārtu kaklasaiti. Policisti devās pie Kristīnes mājas ārdurvīm. Mirkli vilcinājies, viens no viņiem nospieda zvana pogu.
Dzīvoklī atskanēja skaļa dūkoņa.
Kristīne jau bija apģērbusies un iznākusi no guļamistabas.
-Tur ir policija…
- Zinu, zinu, - viņa atsaucās. - Labrīt, Robert! - Sievietes sejā jautās spriedze, taču nobijusies viņa nebija. Piegājusi pie komutatora, viņa atvēra durvis.
Robs uzāva zābakus. Pēc briža policisti jau bija dzīvoklī un skatījās tieši uz Kristīni.
Vīrs uzvalka bija aptuveni trīsdesmit gadus vecs, pieklājīgs, runāja laipni, taču mazliet draudīgi. Viņš ziņkārīgi nopētīja Robu.
-Un jus būtu…
- Roberts Latrels.
- Britu žurnālists?
- Amerikāņu, bet es dzīvoju Londonā…
- Lieliski. Mums paveicies. - Policists pasmaidīja, it kā tikko būtu saņēmis negaidīti vērtīgu čeku. - Esam ieradušies, lai iztaujātu Majēras jaunkundzi par viņas drauga Franča Breitnera šaušalīgo noslepkavošanu. Bet mēs vēlētos aprunāties arī ar jums. Varbūt pēc tam?
Robs palocīja galvu. Viņš jau bija gaidījis tikšanos ar policiju, taču jutas vainīgs, ka pieķerts Kristīnes dzīvoklī deviņos no rīta. Iespējams, policists izmantoja viņa vainas apziņu - to apliecināja divdomīgais un augstprātīgais smaids. Nostājies līdzās rak- stamgaldam, policists veltīja Robam vēl vienu iedomības pilnu skatienu.
- Mans vārds ir Kiribali. Tā kā mēs vispirms gribam aprunāties ar Majeras jaunkundzi, būtu ļoti vēlams, ja jūs uz kādu stundu aizietu.
- Labi…
-Taču tālu neaizklīstiet. Tikai uz stundu. Tad mēs iztaujāsim ari jus. - Vēl viens viltīgs smaids. - Vai esat ar mieru, Latrela kungs?
Kad Robs paskatījās uz Kristīni, viņa skumji palocīja galvu. Robs jutās vel vainīgāks, jo nācās atstāt Kristīni šī okšķera sabiedrībā. Taču izvēles nebija. Paķēris žaketi, viņš izgāja no dzīvokļa.
Atvēlēto stundu viņš pavadīja sviedrējošā plastmasas krēslā trokšņainā interneta kafejnicā, cenšoties nelikties ne zinis par līdzās sēdošo ņurdošo veci, kurš bija ģērbies maiznieka kombinezonā un atklāti pētīja lesbiešu pornosaitus.
Robs ķērās pie Breitnera cipariem, dažādās kombinācijās ierakstot tos visās iespējamās meklētājprogrammās. "Kas tie ir par cipariem? Tas noteikti ir pavediens, varbūt pat atslēga. Varbūt tie ir lappušu numuri? Bet - kura grāmatā? Turklāt daži ir pārāk lieli, piemēram, 1013."
Turku maiznieks bija noskatījies pornogrāfisko filmu un sapīcis paspraucās garām Robam, kurš pat neatrāvās no ekrāna. "Ko tas nozīmē? Varbūt tas ir ģeogrāfiskās koordinātas? Kalendārie gadi? Oglekļa metodes rezultāti?" Robam nebija ne jausmas.
Viņš juta, ka vislabāk butu šo mīklu uz kādu bridi aizmirst - lai strādā zemapziņa. Gluži kā dators slepenā laboratorijā. Šādas metodes lietderība bija pierādījusies vairākkart. Reiz Robs bija lasījis par zinātnieku Kekulē, kurš centās atklāt benzola molekulāro struktūru. Mēnešiem ilgajiem pūliņiem nebija rezultātu, bet viennakt viņam sapnī parādījās čūska, kas kož pati savā astē. Šo seno simbolu sauca par uroborosu.
Kekulē pamodās, atcerējās savu sapni un saprata, ka viņu uzrunājusi zemapziņa. Benzola molekula bija gredzens, aplis - gluži kā čūska, kas kož pati savā astē. Kā uroboross. Kekulē aizsteidzās uz laboratoriju, lai pārbaudītu savu hipotēzi. Nosapņotais risinājums izrādījās pareizs.
Luk, cik varena ir zemapziņa! Tādēļ Robs nolēma, ka vajag uz kādu laiku atstāt problēmu prāta pagrabā, lai tā fermentizējas. Pilnīgi iespējams, ka Breitnera skaitļu mīklas atrisinājums uzradī- sies brīdī, kad viņš domās par kaut ko pilnīgi citu vai, piemēram, mazgāsies dušā, skūs bārdu, gulēs vai sēdēs pie stūres. Bet varbūt brīdī, kad viņu nopratinās policija…
Policija! Robs ieskatījās rokas pulksteni. Stunda jau pagājusi. Atgrūdis krēslu, viņš samaksāja kafejnīcas īpašniekam un raitā solī devās atpakaļ uz Kristīnes dzīvokli.
Durvis atvēra viens no policistiem formastērpā. Kristīne sēdēja dīvānā un slaucīja acis. Otrs policists sniedza viņai salvetes. Robs saskaitās.
- Neuztraucieties, Latrela kungs. - Kiribali sēdēja uz rakstāmgalda, sakrustojis potītes. Balss tonis bija skarbs un nekaunīgs.
Mes neesam irākieši. Majēras kundzei izrādījās… mulsinoši runāt par sava drauga nāvi.
Kristīne piesardzigi palūkojās uz policistu, un Robs viņas seja izlasīja dziļu aizvainojumu. Tad viņa devās uz guļamistabu un aizcirta durvis.
Kiribali nozibināja sava baltā krekla aproces un ar mājienu noradīja uz dīvānu, aicinādams Robu apsēsties. Pārējie policisti - klusi un modri - stāvēja pie tālākās istabas sienas. Kiribali uzsmaidīja Robam.
- Tātad jūs esat rakstnieks?
-Jā.
- Cik burvīgi! Man reti izdodas tikties ar īstiem rakstniekiem. Ši ir pārāk primitīva pilsētele. Saprotiet, kurdi… - Kiribali nopūtās. - Viņi nav sevišķi… izglītoti. - Viņš uzsita ar pildspalvu pa zodu. - Es Ankarā studēju angļu literatūru. Es tiešām jūtos iepriecināts, Latrela kungs.
- Es gan esmu tikai žurnālists.
- Arī Hemingvejs bija tikai žurnālists!
- Tiešām, bet es esmu tikai parasts skribents.
- Nevajadzētu tā kautrēties! Jūs esat spalvas meistars, angļu spalvas meistars. - Kiribali bija ļoti tumši zilas acis. Robam ienāca prātā, ka varbūt šis policists nēsā tonētas kontaktlēcas. No šī cilvēka virmot virmoja iedomība. - Man vienmēr patikuši ameri- kaņu dzejnieki. Īpaši dzejnieces. Emīlija Dikinsone un Silvija Pleta, piemēram. Vai esat par viņām dzirdējis? - Policista sejas izteiksme bija neizdibināma. - "Ak, krāsns, tavā skurstenī es izkūpu kā žids… Domāju, ka arī esmu žīds!" - Kiribali izmeklēti pieklājīgi pasmaidīja. - Vai tās nav briesmīgākās rindas literatūras vēsturē?
Robs nezināja, ko teikt. Viņš negribēja apspriest dzeju ar policistu.
Kiribali nopūtās.
- Varbūt citreiz. - Viņš viļāja pirkstos pildspalvu. - Gribu uzdot jums dažus jautājumus. Es zinu, ka jus neesat šīs slepkavības liecinieks. Tātad…
Iztaujāšana turpinājās. Nevērīga un pat pavirša. Teju bezjēdzīga. Kiribali gandrīz neklausījās Roba atbildes, bet viens no policistiem apātiski darbojās ar diktofonu, te ieslēgdams, te atkal izslēgdams. Tad Kiribali uzdeva vēl dažus personīgus jautājumus. Viņš šķita ļoti ieinteresēts Roba un Kristīnes attiecībās.
- Viņa ir ebrejiete, vai ne?
Robs palocīja galvu. Kiribali apmierināts pasmaidīja, it kā tikko būtu atrisinajis milzu problēmu, un nolika pildspalvu uz pašas rakstāmgalda maliņas. Viņš nokrikšķināja pirkstus, un miegainie policisti satrūkās. Trijotne izgāja pa durvīm. Pakavējies uz sliekšņa, Kiribali lūdza Robu pateikt Kristīnei, ka varbūt vajadzēs atbildēt vēl uz dažiem jautājumiem "kaut kad nākotnē". Un tad prom bija, atstādams aiz sevis nepatīkamu odekolona aromātu.