Pagriezies Robs guļamistabas durvis ieraudzīja stāvam Kristīni - mierīgu un atpūtušos, balta kreklā un haki krāsas biksēs.
- Kāds riebeklis!
Kristine paraustīja plecus.
- l'eut-čtre. Viņš tikai pildīja savu pienākumu.
- Viņa dēļ tu raudāji.
- Mēs runājām par Franci. Jā… Vairākas dienas nebiju to darījusi.
Robs paņēma savu žaketi, bet tūdaļ atkal nolika un paskatījās uz Breitnera piezīmju bloknotu. Viņš nezināja, ko iesākt. Nezināja, kas notiks tālāk un ar ko tas viss beigsies. Bet viņš labi zināja, ka ir iejaukts kadā lietā un varbūt pat apdraudēts. "Vai tā būtu paranoja?" Robs palūkojās uz attēlu pie sienas. Uz neparasto torni. Kristīne sekoja viņa skatienam.
- Hārana.
- Kur tas ir?
- Netālu, apmēram stundu ilgs brauciens. - Viņai iemirdzējās acis. - Zini, man ir ideja. Vai vēlies to apskatīt? Gribi atkal izrauties no Urfas? Es ļoti labprāt atrastos kaut kur citur. Jebkur, tikai
ne šeit.
Dedzīgi pamājis ar galvu, Robs atskārta, ka pēc ilgākas uzturēšanās kurdu Turcijā tuksnesis viņu vilina arvien vairāk un vairāk. Tuksneša ēnu vienkāršība, smilšu klaja klusums - viņam patika itin viss. Tuksnešains klajums vilināja daudz vairāk par dienu, kas pavadīta saules nokaitētajā Šanliurfā, slēpjoties no modrām acīm.
- Braucam!
Ceļš bija tais. Uz dienvidiem no Urfas ainava bija vēl skarbāka nekā tuksnesī, kas ieskāva Gebeklitepi. Plašie dzeltenīgie līdzenumi stiepās līdz pat mirgojošajam horizontam, apņemot smilšainos apskāvienos nez kādēļ sagruvušu kurdu ciematu. Saule šķita dedzinoša. Robs atvēra automašīnas logu, taču vējš ari bija karsts, it kā pret Land Rover būtu pavērstas neskaitāmas lod- lampas.
- Vasarā te mēdz būt pat piecdesmit grādi, - Kristīne paskaidroja, ar krakšķi pārslēgdama ātrumus. - Ēnā.
- Tam es ticu.
- Protams, vienmēr tā nav bijis. Pirms desmit tūkstošiem gadu klimats mainījās. Kā jau Francis teica…
Apmēram piecdesmit kilometrus viņi runāja par Breitnera piezīmju bloknotu - par karti, kricelīgajiem pierakstiem un, protams, skaitļiem -, taču nevienam neiešāvās prātā kada svaiga ideja. Roba zemapziņa šķita paņēmusi atvaļinājumu. Kekulē metode nedarbojās.
Viņi nonaca pie armijas blokposteņa. Turcijas valsts asinssar- ) kanais karogs pusdienlaika saulē bija pavisam saplacis. Viens no karavīriem piecēlās, garlaikots pārbaudīja Roba pasi, caur logu noblenza uz Kristīni un tad ar mājienu atļāva braukt tālāk.
Pēc pusstundas Robs pēkšņi ieraudzīja savado torni. Tā bija septiņus stāvus augsta apdedzinātu māla ķieģeļu celtne ar nograutu augšdaļu. Milzīga celtne.
- Kas tas ir?
Kristīne nostūrēja mašīnu no galvenā ceļa un brauca torņa virzienā.
- Tas pieder vecākajai islāma universitātei pasaulē. Hāranas universitātei. Tam ir vismaz tūkstoš gadu. Tagad tas ir pamests.
- Izskatās pēc torņa uz Taro kārtīm. Pēc torņa, kura iespēris zibens.
Atturīgi palocījusi galvu, Kristīne novietoja mašīnu stāvlaukumā un lūkojās ārā pa logu - uz mājiņām ar mala kupoliem jumtu vietā. Pagalmā līdzās namiņiem trīs bērni spēlēja futbolu ar lupatu bumbu. Kaut kur blēja karstuma mocītas kazas.
- Redzi?
- Mājiņas? Aha.
- Tās šeit atrodas kopš trešā gadu tūkstoša pirms mūsu ēras. Hārana tiešām ir sena. Saskaņā ar leģendu, Ādams un Ieva pēc padzīšanas no paradīzes devās uz šejieni.
Robs ielāgoja vārdu - Hārana. Tas uzjundīja kādas dziļi apslēptas atmiņas par tēvu, kurš lasa Bībeli.
- Un ir pieminēta Pirmajā Mozus grāmatā.
-Ko?
- Pirmajā Mozus grāmatā, - Robs atkārtoja. - Tur sacīts, ka I laranā dzīvoja Abraāms.
Kristīne pasmaidīja.
- Iespaidīgi.
- Nebūt ne. Es no tām muļķībām neko neatceros. Lai vai kā… Ka viņi var but tik pārliecināti?
- Par ko?
- Kā viņi var but tik pārliecināti, ka Ādams un Ieva pēc padzīšanas no paradīzes dzīvoja šajā pilsētiņa? Kāpēc tā nevarētu but Londona? Vai Honkonga?
- Nezinu… - Kristīne pasmaidīja par Roba sarkasmu. - Taču ir pilnīgi skaidrs, ka agrīnās Abraāma tradīcijas saistāmas ar šo reģionu. Abraams ir stipri vienots ar Šanliurfu. Un Hārana ir vieta, kur Dievs uzrunāja Abraāmu.
Nožāvājies Robs izkāpa no automašīnas un nolūkojās smilšainajā klajumā. Kristīne viņam pievienojās. Abi noskatijas, kā netīra melna kaza berzēja sānu gar sarūsējušu, vecu autobusu, kam viena puse neizskaidrojamā kārtā notriepta ar asinīm. Robs prātoja, vai vietējie šo autobusu izmantojuši par pagaidu lopkautuvi, "šī patiešām ir savāda vieta," viņš nosprieda.
- Tātad, - viņš teica, - mēs esam secinājuši, ka šeit dzimis Abraāms. Un viņš ir triju monoteistisko reliģiju dibinātājs, vai ne?
-Jā, jūdaisma, kristietības un islāma dibinātājs. Devies prom no Hāranas, viņš nonāca Kanaāna un sludināja jauno Dieva vārdu, vienīgā Bībeles, Talmūda un Korāna Dieva vārdu.
Klausoties Robu pārņēma tikko jaušama, taču nepārprotama neomulības sajūta. Atslīdzis pret mašīnu, viņš iegrima pārdomās. Prātu pārņēma jaunas bērnības atmiņas - par tēvu, kurš lasa "Mormoņa grāmatu"; par tēvočiem, kas citē Eklēsiastu. "Priecājies, jaunekli, savā jaunībā." šī bija vienīgā rinda no Bībeles, kas Robam jebkad ir patikusi. Pateicis to skaļi, viņš piebilda:
- Kas bija teikts par upurēšanu? Par dēla noslepkavošanu? - Robs vērās Kristīnes sejā, meklēdams apstiprinājumu. - Tas taču bija stāsts par Abraāmu un viņa dēlu, vai ne?
Kristīne palocīja galvu.
- Īzāka nokaušana. Pravietis Abraāms jau grasījās nokaut savu dēlu kā ziedojumu, ko pieprasījis Jahve. Taču Dievs apturēja dunci.
- Kāda laipnība no veca vīra puses!
- Gribi palikt šeit, - smiedamās jautāja Kristīne, - vai arī aizvest tevi uz kādu vēl dīvaināku vietu?
- Laižam!
Viņi iekapa mašīnā. Kristīne iedarbināja motoru, un auto saka braukt. Robs atslīga sēdekli un vēroja garām slīdošo ainavu. Arvien biežāk pakalnos parādījas pa senas celtnes drupām vai sagrautai osmaņu pilij. Bet varbūt tur smilšu velns mēroja savu vientuļnieka taku? Pēkšņi - pagalam neticamā kārtā - pamestības sajūta pastiprinājās. Ceļš kļuva vēl akmeņaināks. Pat zilās tuksneša debesis šķita satumsušas, ieguvušas skumji violetu toni. Karstums bija teju neciešams. Automašīna kratījās garām bāli dzelteniem akmeņu krāvumiem un pari biedējošām grambām. Koki bezgalīgajā klajumā parādījās ļoti reti.
- Sogmatara, - beidzot ierunājās Kristīne.
Tuvojās ciematiņš - dažas betona būdiņas, kas šķita kā apmal- dijušās klusajā ielejā saules nokaitēta, iespaidīga tukšuma vidū.
Pie vienas būdiņas bija novietots milzīgs džips, kurš likās ārkārtīgi neiederīgs šaja apkārtnē, un tālāk vel dažas mašīnas, taču ne uz ceļa, ne pagalmos nemanīja ne dzīvas dvēseles. Robam šī aina nez kādēļ atgādināja Losandželosu. Lielas mašīnas un nebeidzama saule - un neviena cilvēka.
Gluži kā pilsēta, kuru pārņēmis mēris.
- Dažiem Urfas bagātniekiem te ir otrās mājas, - paskaidroja Kristīne. - Tāpat ari kurdiem.
- Kāda velna pēc. cilvēki grib te dzīvot?
- Te ir īpaša gaisotne. Gan pats sapratīsi.