Izkāpuši no automašīnas, viņi nonāca cepļa krāsns cienīgā karstuma. Kristīne gaja pa priekšu, rāpdamās pāri sagruvušiem seniem mūriem un garām sadrupušiem marmora bluķiem. Pēdējie atgādināja romiešu kapiteļus.
- Jā, - Kristīne sacīja, nojautusi nākamo Roba jautājumu. - Te savulaik apmetušies romieši un asīrieši. Te pabijis ikviens.
Viņi piegāja pie milzīga tumša cauruma savādā un ļoti zema celtnē - tā burtiski bija izcirsta klinti. Viņi iegāja tajā. Bija vajadzīgas vairākas sekundes, lai Roba acis pierastu pie tumsas.
Alā briesmīgi oda pēc kazu mēsliem. Smaka bija asa un rie- biga.
- Pagānu templis mēness dieviem, - sacīja Kristīne un norādīja uz apēnotajās sienās iegrieztajiem primitīvajiem tēliem. - Mēness dievs ir šeit. Redzi šos ragus? Tas ir jauns mēness.
Tikko jaušamajā apveidā varēja saskatīt bruņucepuri - it kā uz galvas balansētu augoša mēness ragi. Robs pārvilka plaukstu akmenī cirstajai sejai. Pats akmens bija silts un savādi lipīgs. Žurnālists atrāva roku. Viņā vērās mirušo dievu drupošo tēlu pabālējušās acis. Alā bija pavisam kluss - Robs varēja saklausīt pats savus sirdspukstus. Ara trokšņi - kazu zvaniņu džinkstēšana un tuksneša vēja gaudošana - bija tik tikko dzirdami. Kvēlā saule apmirdzēja ieeju, un ēnu apņemtā telpa šķita vēl tumšāka.
- Vai ar tevi viss kārtība?
-Jā, viss ir kārtībā…
Kristīne piegāja pie pretējās sienas.
- Templis datējams ar mūsu ēras otro gadsimtu. Reģionā izplātījās kristietība, taču šeit joprojām tika pielūgti senie dievi. Ar ragiem. Man te patīk.
Robs lūkojās apkart.
- Te ir jauki. Tu varētu iegādāties māju.
- Vai tu vienmēr ķeries pie sarkasma, kad jūties neomulīgi?
- Vai varam iedzert kafiju?
- Gribu tev parādīt vēl kādu vietu, - smiedamās attrauca Kristīne un izveda Robu no tempļa. Ticis arā no drēgnās, smakojošās tumsas, Robs jutās atvieglots. Viņi devās augšup pa nobirām un karstām smiltīm klātu nogāzi. Uz mirkli pagriezies, lai atvilktu elpu, Robs ieraudzīja bērnu, kurš skatījās uz. viņiem no kādas necilas būdiņas. Sīka, tumsnēja sejiņa izdauzītā loga rūtī.
Kristīne uzrāpās virsotnē.
- Veneras templis.
Pieveicis atlikušos metrus, Robs nostājās viņai līdzās. Augšā vējš bija uzmundrinošs, tomēr joprojām dedzinoši karsts. Redzēt varēja jūdzēm tālu. Neparasta ainava. Judžu jūdzes nebeidzama, pauguraina, bālgana tuksneša. Sastingušu klinšu mirstošie akmeņi. Kalnos iezīmējās melnējoši alu dobumi. Robs nosprieda, ka arī tie ir tempļi un pagānu svētnīcas, viena pamestāka par otru. Viņš pievērsās pamatam, uz kura stāvēja, - tā bija debesīm atklāta tempļa grīda.
- Un kad tas viss uzcelts?
- Iespējams, asīriešu vai kanaāniešu laikā. Droši to nezina neviens. Komplekss ir ļoti sens. To pārņēma grieķi, pēc tam romieši. Tā pilnīgi noteikti bija cilvēku upurēšanas vieta. - Viņa norādīja uz gropēm, kas izcirstas klinšainajā grīdā. - Redzi? Pa tam aiztecēja asinis.
-Skaidrs…
- Agrīnajās Levantes reliģijās upurēšanai bija liela nozīme.
Pāri tuksneša pauguriem Robs nolūkojās uz nelielo ciematiņu. Bērns bija nozudis, izdauzītajā logā nevienu neredzēja. Viena no mašīnām bija sākusi braukt - pa ielejas ceļu ārā no Sogma- taras. Ceļš veda gar izžuvušas - mirušas - upes gultni.
Robs iztēlojās upurēšanas ainu. Kājas saistītas ar raupju virvi, rokas sasietas uz muguras, sejā jaušama priestera riebīgā elpa; un spējas sāpes, kad duncis tiek ietriekts ribās…
Dziļi ievilcis elpu, viņš notrausa sviedrus no pieres. Laiks doties prom. Viņš pamāja ar roku uz automašīnas pusi. Kristīne palocīja galvu, un viņi sāka soļot lejup pa kalnu, taču pusceļā Robs apstājās. Viņš skatījās uz kalnu.
Un pēkšņi saprata. Viņš bija uzminējis, ko nozīme cipari un skaitļi Breitnera piezīmju bloknota. Tagad viņš zināja.
Deviņpadsmitā nodala
> »
Laiks joprojām bija drūms. Svina pelēkās debesis tikpat tumšas kā zaļie un vēja appūstie lauki. Boidžērs, Foristers un Elisders Hārnabijs lielā melnā mašīnā devas uz Menas salas dienvidiem. Pa priekšu citā garā, melnā mašīna brauca policijas prefekta vietnieks Heidens ar kolēģiem.
Foristers juta nemieru. Laiks gaja, bet lieta nekustēja ne no vietas. Ikviena zaudētā minūte tuvināja viņus nākamajām šausmām. Vēl vienai nenovēršamai slepkavībai.
Viņš smagi, gandrīz nikni nopūtās. Taču beidzot viņi bija ieguvuši kādu nopietnāku pavedienu. Kads salas zemnieks savā saimniecībā netālu no Kasltaunas bija pamanījis kaut ko savādu. Foristers bija pārliecinājis Elisderu Hārnabiju braukt līdzi uz iztaujāšanu, jo šis vīrs varēja sniegt plašāku vēsturisku informāciju. Tas šķita svarīgi.
Bet vispirms Foristers velējas zināt, ko teikusi CNN reportiere. Boidžērs labprāt dalījās jaunumos. Soms pastāstīja, ka Endžela Dārvila par Kreivenstrītas gadījumu dzirdējusi no "kāda Evening Standard skribenta".
- Tātad viņa atklāja informācijas avotu, - secināja Foristers.
Visnotaļ prātīgi.
- Tieši tā, kungs. Taču viņa pavēstīja arī kaut ko citu. Tā vien šķiet, ka bijusi vēl viena līdzīga lieta. Ņujorkas štatā un Konekti- kutā. Jauna ngli jā.
- Cik līdzīga?
-Spīdzināšana bijusi tikpat izsmalcināta.
- Dāvida zvaigzne?
Boidžērs atbildēja noraidoši un tad turpināja:
- Taču āda graizīta un sadīrāta. Viņa stāstīja, ka tas bijis viens no šausmīgākajiem notikumiem viņas karjera.
Foristers atslīga krēslā un skatījās ārā pa logu. Uz visām pusēm stiepās zemi, mikli, koši zaļi pakalni. Lauciniecisko klajumu ik pa brīdim pārtrauca nelielas saimniecības un līki kociņi, kuru strupie zari savādi locījās vējā. Ainava atgādināja par brīvdienām, ko viņš reiz pavadījis Skajā. Taja jautās melanholisks skaistums, kas robežojās ar īstām, mokošām skumjām. Foristers aizslaucīja no atmiņas meitas tēlu un pajautāja:
- Kas pastrādājis tās slepkavības?
- Netika noskaidrots. Savāda sakritība, vai ne…
Ceļš kļuva arvien grambaināks un garam vēja pluinītiem dzīvžogiem veda uz zemnieku saimniecību. Abas automašīnas apstājas. Pieci policisti un vēsturnieks amatieris pa taku devās uz zemas, baltas mājas pusi. Boidžērs paskatījās uz savām kurpēm, ko klāja slapju mālu kārta, un novaidējās kā uzpūtīgs jauneklis:
- Sasodīts!
- Vajadzēja vilkt gumijniekus, Boidžēr.
- Nezināju, ka dosimies uz laukiem, kungs. Vai drīkstu to ierakstīt kompensējamos izdevumos?
Foristers priecīgi iesmējās.
- Raudzīšu, ko varu darīt lietas labā.
Policists baltajā ķivere pieklauvēja pie mājas durvīm. Pēc kada brīža tās atvēra pārsteidzoši jauns vīrietis. Foristers iedomājās, kādēļ gan vārds "zemnieks" vienmēr asociējas ar kungu vidējos gados, kurš tur rokā kapli vai bisi. Šis zemnieks bija pievilcīgs un ne vairāk kā divdesmit piecus gadus vecs.
- Labdien, labdien! Policijas…
- Prefekta vietnieks, - sacīja Heidens. - Un jūs droši vien esat Gerijs?
- Jā. Gerijs Speldings. Mēs runājām pa drāti. Nāciet iekšā, puiši! Šī nu gan ir dieniņa!
Viņi iegāja siltā, omulīgā un priežkokā darinātā lauku mājas virtuvē. Uz šķīvja tika pasniegti cepumiņi; Boidžērs ar prieku paķēra vienu.
Pēkšņi Foristers attapās, cik viņu ir daudz, taču visi gribēja zināt, kas te noticis. Ko Speldings redzējis. Pēc divām kannām tējas, ko pasniedza smaidošā zemnieka sieva, Speldings izstāstīja savu piedzīvojumu. Diena, kad tika pastrādāta slepkavība, viņš labojis saimniecības žogu. Paveicis darbu, viņš jau grasījās doties mājup, taču pamanīja "kaut ko dīvainu". Klausoties Foristers aizmirsa par tējas dzeršanu.