Выбрать главу

Rietēja saule. Par seno Urfas pilsētu skanēja muedzinu sau­cieni. Robs piecēlās un piegāja pie loga, atvēra to un palūkojās ārā. Pa ietvi ar velosipēdu brauca gurķu pārdevējs un skaļi lielīja savu preci. Melnās čadrās ģērbušās sievietes stāvēja pie Hondas veikala un runāja pa mobilajiem telefoniem. Viņas atgādināja ēnas, gandrīz vai rēgus. Sērojošas nāves līgavas.

Atgriezies pie dīvāna, Robs paskatījās uz Kristīni.

-   Nedomāju, ka tev vajadzētu braukt prom. Vismaz pagaidām ne.

-    Kāpēc?

-   Manuprāt, es zinu, ko nozīmē tie skaitļi.

Kristīnes sejā nepakustējās ne muskulītis.

-Un?

-   Vai tev ir Bībele angļu valodā?

-   Plauktā.

Robs piegāja pie plaukta un sāka pētīt sējumu muguriņas. Tur bija grāmatas par mākslu, dzeju, politiku, arheoloģiju, vēsturi. Par arheoloģiju bija visvairāk. Beidzot viņš atrada lielu, vecu, melnu Bībeli. Kārtīgu autorizētu tulkojumu.

Tikmēr Kristīne no rakstāmgalda paņēma Breitnera piezīmju bloknotu.

-   Tātad, - noteica Robs, - ceru, ka man izrādīsies taisnība. Do­māju, ka ta ari ir. Nolasi man kadu skaitli no bloknota un pasaki, kam līdzās tas ir pierakstīts!

-    Labi… divdesmit astoņi. Līdzās kompasa bultiņai, kas rāda uz austrumiem.

-   Nē, sauc katru ciparu atsevišķi. Divi, astoņi.

Apmulsusi, varbūt pat uzjautrināta, Kristīne lūkojās uz Robu.

-   Sarunāts. Divi, astoņi. Līdzās bultiņai, kas rāda uz austru­miem.

Robs atvēra Pirmo Mozus grāmatu un sāka šķirstīt plānās, gandrīz caurspīdīgās lapas, kamēr atrada īsto. Tad viņš ar pirk­stu vilka pāri teksta rindiņām.

-    Otrā nodaļa, astotais pants, Pirmā Mozus grāmata. "Un Dievs Tas Kungs dārzu bija stādījis Ēdenē pret rītiem un iecēla tur to cilvēku, ko viņš bija taisījis." - Robs apklusa un gaidīja.

Kristīne raudzījās uz Bībeli un pēc brīža nočukstēja:

-    Pret rītiem no Ēdenes?

-    Lasi nākamo!

-    Divi, deviņi. Līdzās kokam, - Kristīne sacīja.

-    Pirmā Mozus grāmata, otrā nodaļa, devītais pants, - Robs paziņoja. - "Un Dievs Tas Kungs izaudzināja no zemes visādus kokus, kas jauki bija pec uzlūkošanas un labi pēc ēšanas, un to dzīvības koku dārza vidū, ir to koku tās atzīšanas laba un ļau­na."

-    Divi, viens, nulle. Divi, desmit, - Kristīne klusītēm sacīja. - Līdzās līkumotai upei.

-    Līnija, kas sadalās četrās upēs?

-Jā.

Robs ieskatījās Bībelē.

-   Otrā nodaļa, desmitais pants. "Un tekošs ūdens iztecēja no Ēdenes to dārzu slapināt, un no turienes tas dalās un top par čet­rām lielam upēm."

-   Augstais Dievs! - iesaucās Kristīne. - Tev taisnība!

-   Pamēģināsim kadu lielāku skaitli, lai būtu pilnīgi pārlieci­nāti.

Kristīne atkal ieskatījās piezīmju bloknota.

-    Labi. Beigās ir ari lielāki skaitļi. Vienpadsmit, trīsdesmit viens?

Uzšķīris vajadzīgo lappusi, Robs sāka lasīt kā vikārs kancele:

-   Pirmā Mozus grāmata, vienpadsmitā nodaļa, trīsdesmit pir­mais pants. "Un Tera ņēma Abraāmu, savu dēlu, un Latu, Hāra- na dēlu, savu dēla dēlu, un to Saraju, savu vedeklu, Abraāma, sa­va dēla, sievu, un ar tiem no Ūras iekš Kaldejas izgāja, - ka tas ietu uz. Kānaana zemi; un tie nāca līdz Hāranai un tur mājoja."

-    Hāranai?

-   Hāranai. - Robs uz mirkli apklusa un nosēdas līdzās Kristī­nei. - Pamēģināsim vēlreiz, vēl vienu skaitli līdzās kādam zīmē­jumam.

-   Lūk, skaitlis līdzās attēlam. Šķiet, tas ir suns vai cūka… var­būt vēl kaut kas cits.

-    Kāds skaitlis?

-   Divsimt deviņpadsmit. Tātad, divi, deviņpadsmit?

Atradis pareizo pantu, Robs nolasīja:

-    "Un Dievs Tas Kungs bija no zemes taisījis visādus zvērus laukā un visādus putnus apakš debess; tad viņš tos pieveda pie tā cilvēka, ka tas redzētu, kā tos nokaut, un itin kā tas cilvēks vi­sādu dzīvu dvašu nosauktu, tā bija viņas vārdam būt."

Dzīvoklī iestājās klusums. Robs joprojām varēja saklausīt gur­ķu pārdevēja saucienus putekļu pārņemtajās ielās. Kristīne uz­manīgi viņu vēroja.

-   Breitners uzskatīja, ka atklājis…

-   Jā. Ēdenes dārzu.

Viņi sēdēja uz dīvāna un cieši raudzījās viens otrā.

Divdesmit pirmā nodaļa

Foristers savā Londonas birojā meklēja informāciju par cilvē­ku upurēšanu. Kafijas tase bija nolikta uz rakstāmgalda līdzās fotogrāfijai, kurā dēls tur rokā pludmales bumbu, un otrai foto­grāfijai, kurā redzama smaidošā, laimīga meitiņa ar sniegbaltiem matiņiem. Ta bija uzņemta pavisam neilgi pirms meitenes nāves.

Dažkārt skarbos depresijas brīžos Foristers nolika meitas foto­grāfiju ar attēlu uz leju, jo tā uzjundīja pārāk sāpīgas, pārak asas atmiņas. Domas par meitu dažkārt izraisīja nežēlīgas sāpes krū­tis, it kā lauzta riba durtos plaušās. Tās bija tik reālas sāpes, ka gribējās balsī kliegt.

Taču lielākoties tik slikti nemaz nebija. Parasti viņš spēja ne­likties ne zinis par sāpēm - citu cilvēku sāpēm. Tajā ritā fotogrā­fija stāvēja uz rakstāmgalda neaiztikta, meita vērās pretī laimīga un žilbinoši smaidoša. Foristera skatiens bija kā piekalts datora ekranam - viņš Google programmā meklēja informāciju par cilvē­ku upurēšanu.

Vispirms viņš lasīja par ebrejiem - agrīnajām izraēliešu kopie­nām, kuras mēdza dedzināt bērnus. Dzīvus. Kā noskaidroja Fo- risters, tas tika darīts Ben-1linomas ielejā uz dienvidiem no Jeru­zalemes. Interneta enciklopēdijā "Vikipēdija" bija rakstits, ka vēl ši ieleja pazīstama ar nosaukumu Gehenna - kanaāniešu elle, "nāves ēnas ieleja".

Vēsturnieki uzskata, ka senos laikos izraēliešu mātes un tēvi nesa pirmdzimtos uz ieleju ārpus Jeruzalemes mūriem un nolika skaļi raudošos bērnus kanaāniešu dēmonu dieva Moloha misiņa statujas vedera seklajā dobumā. Milzīgās statujas centrā izvieto­ta misiņa bļoda kalpoja arī par ogļu pannu. Kad zīdaiņi un bērni bija ielikti bļodā, zem statujas sakūra uguni, kas sakarsēja misi­ņu un sacepināja mazos līdz nāvei. Tā kā bērni kliedza, priesteri sita milzu bungas, lai apslapētu saucienus pēc palīdzības un aiz- taupītu mātēm klausīšanos savu atvašu pirmsnāves raudās.

Foristers atslīga krēsla - sirds dunēja kā bungas izraēliešu ri­tuāla. "Kā gan cilvēki spēja kaut ko tādu? Kā var upurēt savu bēr­nu?" Nelūgtas uzmācās domas par paša bērniem, par paša mi­rušo meitu. Par ģimenes pirmdzimto.

Izberzējis acis, Foristers pievērsās citām vietnēm internetā.

Šķita, ka pirmdzimtā upurēšana ir visām senajām civilizāci­jām kopējs motīvs. It visi - ķelti, maiji, goti, vikingi, norvēģi, hin­di, šumeri, skiti, Amerikas indiāņi, inki un daudzi citi - upurēja cilvēkus, turklāt bieži vien tas bija pirmais bērns. Nereti tas bija tā sauktais "pamatu upuris", kad tika sākta kādas stratēģiski no­zīmīgas vai svētas celtnes būvniecība - upurēto bērnu, parasti pirmdzimto, kopienas locekļi apraka zem arkas, kolonnas vai dur­vīm.

Detektīvs dziļi ievilka elpu un pēc tam lēni izelpoja. Tad viņš nospieda nākamo saiti. Debesis ārā bija koši zilas, spīdēja vēla pavasara saule. Foristers bija tā ieslidzis šaušalīgajā uzdevumā, ka neko apkart nemanīja un ne par ko nelikās ne zinis.

Acteku rituāli bija īpaši asiņaini. Homoseksuāļus nogalināja, izvelkot iekšas cauri taisnajai zarnai. Ienaidnieku karavīriem, vel dzīviem esot, izrāva sirdi - priesteri, kuru galvas bija notrieptas ar iepriekšējo upuru asinīm.