Rietēja saule. Par seno Urfas pilsētu skanēja muedzinu saucieni. Robs piecēlās un piegāja pie loga, atvēra to un palūkojās ārā. Pa ietvi ar velosipēdu brauca gurķu pārdevējs un skaļi lielīja savu preci. Melnās čadrās ģērbušās sievietes stāvēja pie Hondas veikala un runāja pa mobilajiem telefoniem. Viņas atgādināja ēnas, gandrīz vai rēgus. Sērojošas nāves līgavas.
Atgriezies pie dīvāna, Robs paskatījās uz Kristīni.
- Nedomāju, ka tev vajadzētu braukt prom. Vismaz pagaidām ne.
- Kāpēc?
- Manuprāt, es zinu, ko nozīmē tie skaitļi.
Kristīnes sejā nepakustējās ne muskulītis.
-Un?
- Vai tev ir Bībele angļu valodā?
- Plauktā.
Robs piegāja pie plaukta un sāka pētīt sējumu muguriņas. Tur bija grāmatas par mākslu, dzeju, politiku, arheoloģiju, vēsturi. Par arheoloģiju bija visvairāk. Beidzot viņš atrada lielu, vecu, melnu Bībeli. Kārtīgu autorizētu tulkojumu.
Tikmēr Kristīne no rakstāmgalda paņēma Breitnera piezīmju bloknotu.
- Tātad, - noteica Robs, - ceru, ka man izrādīsies taisnība. Domāju, ka ta ari ir. Nolasi man kadu skaitli no bloknota un pasaki, kam līdzās tas ir pierakstīts!
- Labi… divdesmit astoņi. Līdzās kompasa bultiņai, kas rāda uz austrumiem.
- Nē, sauc katru ciparu atsevišķi. Divi, astoņi.
Apmulsusi, varbūt pat uzjautrināta, Kristīne lūkojās uz Robu.
- Sarunāts. Divi, astoņi. Līdzās bultiņai, kas rāda uz austrumiem.
Robs atvēra Pirmo Mozus grāmatu un sāka šķirstīt plānās, gandrīz caurspīdīgās lapas, kamēr atrada īsto. Tad viņš ar pirkstu vilka pāri teksta rindiņām.
- Otrā nodaļa, astotais pants, Pirmā Mozus grāmata. "Un Dievs Tas Kungs dārzu bija stādījis Ēdenē pret rītiem un iecēla tur to cilvēku, ko viņš bija taisījis." - Robs apklusa un gaidīja.
Kristīne raudzījās uz Bībeli un pēc brīža nočukstēja:
- Pret rītiem no Ēdenes?
- Lasi nākamo!
- Divi, deviņi. Līdzās kokam, - Kristīne sacīja.
- Pirmā Mozus grāmata, otrā nodaļa, devītais pants, - Robs paziņoja. - "Un Dievs Tas Kungs izaudzināja no zemes visādus kokus, kas jauki bija pec uzlūkošanas un labi pēc ēšanas, un to dzīvības koku dārza vidū, ir to koku tās atzīšanas laba un ļauna."
- Divi, viens, nulle. Divi, desmit, - Kristīne klusītēm sacīja. - Līdzās līkumotai upei.
- Līnija, kas sadalās četrās upēs?
-Jā.
Robs ieskatījās Bībelē.
- Otrā nodaļa, desmitais pants. "Un tekošs ūdens iztecēja no Ēdenes to dārzu slapināt, un no turienes tas dalās un top par četrām lielam upēm."
- Augstais Dievs! - iesaucās Kristīne. - Tev taisnība!
- Pamēģināsim kadu lielāku skaitli, lai būtu pilnīgi pārliecināti.
Kristīne atkal ieskatījās piezīmju bloknota.
- Labi. Beigās ir ari lielāki skaitļi. Vienpadsmit, trīsdesmit viens?
Uzšķīris vajadzīgo lappusi, Robs sāka lasīt kā vikārs kancele:
- Pirmā Mozus grāmata, vienpadsmitā nodaļa, trīsdesmit pirmais pants. "Un Tera ņēma Abraāmu, savu dēlu, un Latu, Hāra- na dēlu, savu dēla dēlu, un to Saraju, savu vedeklu, Abraāma, sava dēla, sievu, un ar tiem no Ūras iekš Kaldejas izgāja, - ka tas ietu uz. Kānaana zemi; un tie nāca līdz Hāranai un tur mājoja."
- Hāranai?
- Hāranai. - Robs uz mirkli apklusa un nosēdas līdzās Kristīnei. - Pamēģināsim vēlreiz, vēl vienu skaitli līdzās kādam zīmējumam.
- Lūk, skaitlis līdzās attēlam. Šķiet, tas ir suns vai cūka… varbūt vēl kaut kas cits.
- Kāds skaitlis?
- Divsimt deviņpadsmit. Tātad, divi, deviņpadsmit?
Atradis pareizo pantu, Robs nolasīja:
- "Un Dievs Tas Kungs bija no zemes taisījis visādus zvērus laukā un visādus putnus apakš debess; tad viņš tos pieveda pie tā cilvēka, ka tas redzētu, kā tos nokaut, un itin kā tas cilvēks visādu dzīvu dvašu nosauktu, tā bija viņas vārdam būt."
Dzīvoklī iestājās klusums. Robs joprojām varēja saklausīt gurķu pārdevēja saucienus putekļu pārņemtajās ielās. Kristīne uzmanīgi viņu vēroja.
- Breitners uzskatīja, ka atklājis…
- Jā. Ēdenes dārzu.
Viņi sēdēja uz dīvāna un cieši raudzījās viens otrā.
Divdesmit pirmā nodaļa
Foristers savā Londonas birojā meklēja informāciju par cilvēku upurēšanu. Kafijas tase bija nolikta uz rakstāmgalda līdzās fotogrāfijai, kurā dēls tur rokā pludmales bumbu, un otrai fotogrāfijai, kurā redzama smaidošā, laimīga meitiņa ar sniegbaltiem matiņiem. Ta bija uzņemta pavisam neilgi pirms meitenes nāves.
Dažkārt skarbos depresijas brīžos Foristers nolika meitas fotogrāfiju ar attēlu uz leju, jo tā uzjundīja pārāk sāpīgas, pārak asas atmiņas. Domas par meitu dažkārt izraisīja nežēlīgas sāpes krūtis, it kā lauzta riba durtos plaušās. Tās bija tik reālas sāpes, ka gribējās balsī kliegt.
Taču lielākoties tik slikti nemaz nebija. Parasti viņš spēja nelikties ne zinis par sāpēm - citu cilvēku sāpēm. Tajā ritā fotogrāfija stāvēja uz rakstāmgalda neaiztikta, meita vērās pretī laimīga un žilbinoši smaidoša. Foristera skatiens bija kā piekalts datora ekranam - viņš Google programmā meklēja informāciju par cilvēku upurēšanu.
Vispirms viņš lasīja par ebrejiem - agrīnajām izraēliešu kopienām, kuras mēdza dedzināt bērnus. Dzīvus. Kā noskaidroja Fo- risters, tas tika darīts Ben-1linomas ielejā uz dienvidiem no Jeruzalemes. Interneta enciklopēdijā "Vikipēdija" bija rakstits, ka vēl ši ieleja pazīstama ar nosaukumu Gehenna - kanaāniešu elle, "nāves ēnas ieleja".
Vēsturnieki uzskata, ka senos laikos izraēliešu mātes un tēvi nesa pirmdzimtos uz ieleju ārpus Jeruzalemes mūriem un nolika skaļi raudošos bērnus kanaāniešu dēmonu dieva Moloha misiņa statujas vedera seklajā dobumā. Milzīgās statujas centrā izvietota misiņa bļoda kalpoja arī par ogļu pannu. Kad zīdaiņi un bērni bija ielikti bļodā, zem statujas sakūra uguni, kas sakarsēja misiņu un sacepināja mazos līdz nāvei. Tā kā bērni kliedza, priesteri sita milzu bungas, lai apslapētu saucienus pēc palīdzības un aiz- taupītu mātēm klausīšanos savu atvašu pirmsnāves raudās.
Foristers atslīga krēsla - sirds dunēja kā bungas izraēliešu rituāla. "Kā gan cilvēki spēja kaut ko tādu? Kā var upurēt savu bērnu?" Nelūgtas uzmācās domas par paša bērniem, par paša mirušo meitu. Par ģimenes pirmdzimto.
Izberzējis acis, Foristers pievērsās citām vietnēm internetā.
Šķita, ka pirmdzimtā upurēšana ir visām senajām civilizācijām kopējs motīvs. It visi - ķelti, maiji, goti, vikingi, norvēģi, hindi, šumeri, skiti, Amerikas indiāņi, inki un daudzi citi - upurēja cilvēkus, turklāt bieži vien tas bija pirmais bērns. Nereti tas bija tā sauktais "pamatu upuris", kad tika sākta kādas stratēģiski nozīmīgas vai svētas celtnes būvniecība - upurēto bērnu, parasti pirmdzimto, kopienas locekļi apraka zem arkas, kolonnas vai durvīm.
Detektīvs dziļi ievilka elpu un pēc tam lēni izelpoja. Tad viņš nospieda nākamo saiti. Debesis ārā bija koši zilas, spīdēja vēla pavasara saule. Foristers bija tā ieslidzis šaušalīgajā uzdevumā, ka neko apkart nemanīja un ne par ko nelikās ne zinis.
Acteku rituāli bija īpaši asiņaini. Homoseksuāļus nogalināja, izvelkot iekšas cauri taisnajai zarnai. Ienaidnieku karavīriem, vel dzīviem esot, izrāva sirdi - priesteri, kuru galvas bija notrieptas ar iepriekšējo upuru asinīm.