Rakstu pēc raksta Foristers izsekoja vēsturiskajiem faktiem. Tika uzskatīts, ka Lielais Ķīnas mūris uzbūvēts uz līķu tūkstošiem - ari tie bijuši "pamatu upuri". Japāņi savulaik godājuši hitobaši- ru - cilvēku stabu -, zem kura tika apbedītas dzīvas jaunavas. Meksikas maiji izmantojuši milzīgas senotes jeb ūdenskrātuves, lai slīcinātu jaunavas un bērnus. Bet tas vēl nebija viss. Senie ķelti iedūra upurim sirdī un pēc mirstošā ķermeņa konvulsīvajām kustībām pareģoja nākotni. Feniķieši nogalināja tūkstošiem zīdaiņu, lai izpirktu grēkus, un apglabāja upurus tofetās - lielās bērnu kapsētās.
Bet arī tas vēl nebija viss. Foristers atslīga krēslā - viņu pārņēma nelabums, taču vienlaikus arī sajūta, ka sperts solis uz priekšu. Rituālā slepkavība Menas salā un slepkavības mēģinājums Kreivenstrītā droši vien saistīts ar upurēšanu; kaut vai tādēļ, ka slepkavas pulcējušies vietā, kur senos laikos notikusi upurēšana. Bet - kas kopīgs šiem noziegumiem?
Viņš dziļi ievilka elpu, it kā grasitos lekt auksta ūdens dīķī, un Google meklētājā ierakstīja "Dāvida zvaigzne".
Pēc ebreju vēstures pētījumiem veltītam četrdesmit minūtēm Foristers atrada vajadzīgo informāciju. Tā bija kādu traku amerikāņu - iespējams, sātanistu - uzturēta mājaslapa. Bet izmeklējamie noziegumi visai skaidri liecināja par neprātu. Mājaslapa bija teikts, ka Dāvida zvaigznes otrs nosaukums ir Zālamana zvaigzne, jo senais judu valdnieks to izmantojis kā maģisku emblēmu. Dažas mūsdienu rabīnu autoritātes atteikušās no ši simbola, jo tas izraisot asociācijas ar okultismu. Zālamans šo zvaigzni izmantojis templī, ko viņš cēlis kanaāniešu dēmonam Moloham un kur izpildīti dzīvnieku un cilvēku upurēšanas rituāli.
Foristers pārlasīja šo lapu vēlreiz. Tad vēlreiz. Un trešoreiz. Ne jau Dāvida zvaigzni slepkavas bija iegriezuši upuru ādā. Tā bija
Zālamana zvaigzne. Simbols, kas cieši saistīts ar cilvēku upurēšanu.
Un ko nozīmē noskūti mati?
Lai sameklētu informāciju Google programmā, bija nepieciešamas trīs minūtes.
Daudzās kultūrās rituālu upuri tika dažādi šķīstīti. Tos maz- gāja vai pakļāva gavēšanai, dažkart tiem noskuva visus matus, citkārt izgrieza mēli.
Tātad izvirzītā tēze bija apstiprināta. Slepkavas bija kā apsēsti ar cilvēka upurēšanu. Bet - kāpēc?
Piecēlies Foristers pamasēja kakla muskuļus. Viņš bija lasījis jau trīs stundas. Prāts dūca vienā ritmā ar datoru. Viss jau bija labi, taču netika atrasts neviens pavediens, kas ļautu atrast slepkavas. Menas salas ostas un lidosta tika novērota, taču bija maz cerību, ka bandu izdosies notvert - viņi noteikti pašķīrušies un uzreiz bēguši prom no salas. Katru dienu no Menas salas kursēja dučiem kuģu, prāmju un lidmašīnu; visticamak, bandīti pametuši Daglasu vēl pirms līķa atrašanas. Vienīgā reālā bija cerība novērošanas kameru uzņēmumos atrast melno Toi/ota. Diemžēl bus vajadzīgas nedēļas, lai pārbaudītu visu uzfilmēto materiālu.
Foristers atkal apsēdās un pievilka grozāmo krēslu tuvāk datora ekrānam. Vēl jāizpēta trīs lietas.
Jeruzalemes Volijs bija trakulīgo aristokrātu jeb Īrijas elles uguņu kluba biedrs. Tā bija stāstījis Menas salas vēsturnieks. "Bet - kā šis fakts ir saistīts ar upurēšanu? Un slepkavibam? Vai tie vispār ir saistīti?"
Vel jāatrod informācija par kauliem Bendžamin-jFranklina namā Kreivenstrītā.
Šie divi jautājumi noveda pie treša. Proti, it visur banda kaut ko rakņāja. Ko viņi meklēja?
Atbilde uz pirmo jautājumu atradas viegli un visnotaļ ātri. Foristers ierakstīja meklētājā vārdus "Bendžamins Franklins" un "elles ugunis". Izrādījās, ka Amerikas Tēvs dibinātājs Bendžamins Franklins bija labs sera Frānsisa Dešvuda draugs un šis Deš- vuds bija Elles uguņu kluba dibinātājs. Daži avoti vēstīja, ka arī Franklins bijis šī kluba biedrs.
Mikla atrisināta. Acīmredzot Elles uguņu klubam bija būtiska nozīme nozieguma atšķetināšanā. Bet - kas īsti bija šie cilvēki?
Cik Foristers varēja spriest pēc Google atrodamās informācijas, Anglijas un Īrijas Elles uguņu klubs bija slepena sabiedrības augstākās kārtas slaistu organizācija. Bet tas ari viss. Viņi bija neģēlīgi un varbūt bīstami, ļāvās dzeršanai un hedonismam, taču tas vēl nenozīmēja, ka viņi ir sātanisti un slepkavas. Lielākā daļa vēsturnieku bija vienisprātis, ka tas ir tikai dzērāju klubs, kurā nereti ļāvušies piedauzībai. Teorijas par sātana pielūgšanu caurmērā tika noliegtas.
Bet bija viens eksperts, kurš tādam apgalvojumam nepiekrita. Foristers uzkriceleja vārdu uz lapiņas. Profesors Hjūgo de Sava- rijs no Kembridžas universitātes uzskatīja, ka Elles uguņu klubā stājas pārliecināti okultisti. Viņš gan tika pamatīgi izsmiets par šādu viedokli.
Taču arī Savarija hipotēze nesniedza atbildes uz citiem neērtiem jautājumiem. "Ko slepkavas meklēja? Kādēļ viņi visur rakņājās pa zemi? Kā tas saistīts ar Elles uguņu klubu? Kādēļ jauz- rok pļavas un pagrabi? Vai viņi meklē apslēpto mantu? Dēmoniskas grabažas? Vecus kaulus? Nolādētus briljantus? Upurētus bērnus?" Foristera domas auļoja - mazliet par strauju. Vienam rītam pietiks. Viņš labi pastrādājis. Šķita, ka beidzot viņš savācis visus nepieciešamos mozaīkas gabaliņus vai - kāds tos iemetis viņam klēpī. Nelaime tāda, ka viņš pazaudējis kasti un nevar apskatīties zīmējumu uz vāka, tādēļ nevar pateikt, kur ir katra gabaliņa īstā vieta. Bet viņam vismaz bija šie gabaliņi…
Apslapējis žavas, Foristers paņēma jaku no grozāmā krēsla atzveltnes un uzvilka mugurā. Bija laiks pusdienām. Viņš pelnījis jauku maltīti - itāliešu gaumē, piemēram. Makaronus ar aso ar- rabiatas mērci tuvējā ēstuvltē. Un lielisku tiramisu kopā ar nesteidzīgu sporta lappušu lasīšanu.
Ejot ārā no kabineta, viņš paskatījās uz rakstāmgaldu. Meita fotogrāfijā smaidīja, un viņas nevainīgā sejiņa staroja. Foristers uz mirkli apstājās, jo sirdi kaut kas iesmeldza. Viņš pievērsās dēla fotogrāfijai un tad atkal palūkojās uz meitu. Prāta atausa viņas balss. Pirmie īstie vārdiņi. "Abuļis. Abuļis. Abuļis, tēti! Ābuļis…"
Sāpes bija neizturamas. Viņš nolika fotogrāfiju ar attēlu uz leju un izgāja pa durvīm.
Un tūdaļ saskrējās ar Boidžēru - aizelsušos un satrauktu.
- Kungs, domāju, ka mums kaut kas ir!
-Kas?
- Toyota. Melna Toi/ota.
-Kur?
- Hišemā, kungs. Lenkašīras grāfistē.
- Kad…
- Pirms divām dienam.
Divdesmit otrā nodala
Kristīne ar Robu sēdēja tējas namiņā pie Abraama dīķiem. Rita gaismā mirdzēja Mevlida Halīla mošejas medus krāsas akmeņi, kas rāmi spoguļojās zivju dīķa ūdeni.
Iepriekšējā vakarā viņi bija pētījuši teoriju par Ēdeni - Kristīne pie klēpjdatora savā dzīvokli, bet Robs interneta kafejnīcā, tādējādi īsākā laikā iegūstot vairāk informācijas. Nu viņi bija satikušies, lai apspriestu rezultātus. Uz tējnīcu abi nāca, jo pūlī jutās drošāk. Apkārt pastaigājās draugi un brīvsolī palaisti karavīri; bērni ēda jēra gaļas kotletites, bet ar otru roku turējās pie mammas, kas vēroja karpas. Kaitināja tikai tējas dārzu malā neuzkrītoši novietotā policijas automašīna.
Robs atcerējās, kā bija nonācis pie sava secinājuma. Sogma- tarā un Hāranā viņi apsprieda Pirmo Mozus grāmatu, un Kristīne pieminēja leģendu par Ādamu un Ievu. Tas acīmredzot atsaucis atmiņā tēvu, kurš mēdza citēt Bībeli, un Robs pēkšņi saprata, kā var skaidrot Breitnera skaitļus. Tāda un tāda nodaļa, tāds un tāds pants. Tagad vajadzēja šo teoriju pārbaudīt daudz nopietnāk.