Выбрать главу

-    Protams. - Robs plati pasmaidīja. - Neuztraucies, Kristīne, es nemaz nedomāju, ka Ādams un Ieva klaiņoja pa Gebekli un ēda persikus. Taču, manuprāt, Francis uzskatīja, ka ir atradis Ēde­nes dārzu. Alegoriski.

Lūkodamies uz mirguļojošajiem dīķiem, Robs jutas daudz lai­mīgāks. Izrunāšanās palīdzēja, turklāt viņu iepriecināja arī iespeja atspoguļot šos notikumus laikrakstā. Lai arī savāds, tas bija pār­steidzošs stāsts un lasītajiem patiks. Ir interesanti uzzināt par zi­nātnieku, kurš uzskata, ka atradis Ēdeni - lai ari metaforiski un alegoriski. Tas noteikti būs raksts uz divām lappusēm. Obligāti.

Kristīne gan nešķita tikpat laimīga. Viņas acis uz mirkli savil- ga, taču šīs emocijas ātri pārgāja.

-    j-j-jā-ā-ā… Pieņemsim, ka tev taisnība. Varbūt ta tiešām ir. Skaitļus tādējādi varētu izskaidrot. Tāpat kā Franča dīvaino uz­vedību pēdējā laikā un rakšanu naktīs. Viņš noteikti bija ļoti sa­jūsmināts. Pirms tās… pirms tā šausmīgā notikuma viņš bija vis­notaļ satraukts.

Arheoloģes noskaņojums aizkustināja Robu. Viņš sevi klusī­bā norāja: "Es te sēžu un sapņoju par savu darbu, lai gan slepka­vība vel nav atklāta!"

-    Vel palikuši daudzi jautājumi. - Kristīne sarauca pieri.

-    Par to, kāpēc viņu nogalināja?

-   Tieši tā.

-    Pie velna! - Robs skaļi prātoja. - Varbūt… Varbūt kads ame- rikāņu evaņģelists saprata, ko Francis te dara. Saprata, ka viņš atklājis Ēdeni.

Kristīne iesmejas.

-   Un noalgoja slepkavu? Tiešām. Metodisti reizēm ir tik viegli aizkaitināmi! - Viņas tējas glāzē vairs nebija palicis ne lāses. Kris­tīne pacēla glāzi un atkal nolika uz galda. - Nākamā problēma: kādēļ senie mednieki apbēra Gebeklitepi ar smiltīm? Teorija par Ēdeni neizskaidro šo miklu. Lai apraktu templi, nepieciešams ilgs laiks. Kāpēc viņi tā rīkojās?

Robs palūkojās zilajās Urfas debesis, lai smeltos iedvesmu.

-   Varbūt tāpēc, ka šī bija grēkā krišanas vieta? Varbūt arī tajos senajos laikos pievēršanās zemkopībai tika uztverta kā milzīga cilvēces kļūda? Un viņi nolēma paslēpt savu kaunu, dusmas, sa­šutumu vai… - Kad Kristīne nicīgi sabozās, Robs pasmaidīja un turpināja: - Labi. Tās ir muļķības. Bet… Kāpēc viņi to izdarīja?

Arheoloģe paraustīja plecus.

-    C'cst un mysterc.

Atkal iestājās klusums. Cauri rožu krūmiem bija redzams, kā dažu jardu attālumā bērni satraukti rāda uz zivīm dīķī. Robs vē­roja kadu meiteni - apmēram vienpadsmit gadus vecu, ar mirdzo­ši zeltainiem un cirtainiem matiem. Viņas mātei mugurā bija mel­ni plivuri un drānas - čadra. Robu pārņēma skumjas: "Drīz arī šo skaisto meitenīti paslēps aiz melnām drēbēm tāpat kā viņas māti. Uz mūžu ietīs melnā plīvurā."

Tad prātu pārņēma īsta vainas apziņa. Par paša meitu. No vie­nas puses, viņš izbaudīja šo noslēpumu, taču - dziļi sirdī - vēlē­jās doties mājup. Viņš ilgojās pec mājām un tikšanās ar Liziju.

Kristīne atvēra Breitnera piezīmju bloknotu un nolika uz gal­da līdzās saviem pierakstiem. Uz tiem rotaļājās saules stari, kas spīdēja cauri liepu lapām.

-   Un nu pēdējais. Ir kaut kas tāds, ko neesmu tev izstāstījusi. Atceries pēdējo rindiņu piezīmju bloknota? - Viņa pagrieza blok­notu tā, lai Robs varētu izlasīt, un norādīja uz konkrēto rokraksta rindu.

Tur bija rakstīts par galvaskausu. "Čajeni galvaskausi, cf. Orra

Keller."

-   Iepriekš to nepieminēju, jo šis ieraksts šķita ārkārtīgi mulsi­nošs un nelikās būtisks. Bet tagad… Paskaties! Iedomājos, ka…

Robs pieliecās, lai lasītu, taču ieraksts tā ari palika neizpro­tams.

-    Kas ir Orra Kellere?

-   Tas nav cilvēka vārds! - iesaucās Kristīne. - Mes tikai pieņē­mām, ka ta ir kāda sieviete, jo vārdi rakstīti ar lielajiem burtiem. Manuprāt, Francis gluži vienkārši miksēja valodas.

-Nesaprotu.

-   Viņš izmantojis gan angļu, gan vācu valodu. Un… Pēkšņi Robs paraudzījās Kristīnei pār plecu.

-   Jēziņ!

Kristīne sastinga.

-    Kas notika?

-   Nekusties! Tas ir Kiribali. Viņš mūs pamanījis un tagad tu­vojas.

Divdesmit trešā nodala

Kiribali nāca viens, lai gan Robs Gelbaši dārzu malā redzēja gaidošo policijas automašīnu.

Turku detektīvs bija ģērbies smalkā uzvalkā - šoreiz 110 krēm- krāsas lina - un aplicis britu stila kaklasaiti ar zaļām un zilām svītrām. Šķērsojot tiltiņu un tuvojoties galdiņam, detektīvs smai­dīja arvien platāk un atgādināja ķirzaku.

-    Labrīt! Mani padotie ziņoja, ka esat šeit. - Viņš pieliecās, no­skūpstīja Kristīnei roku un atvilka krēslu. Tad Kiribali pieversās līdzās stāvošajam viesmīlim, un viņa izturēšanās mainījās. Pa­devības vieta stājās valdonība. - Lukumu! - Viesmilis bailēs sa­viebās un palocīja galvu. Kiribali uzsmaidīja pie galdiņa sēdoša­jiem. - Es pasūtināju turku saldumus! Jums ari tos vajadzētu nomēģināt šeit, Gelbaši dārzos. Tie ir labākie visā Šanliurfā. Jus, protams, zināt, kā tie radušies?

Robs atbildēja noliedzoši. Kiribali šķita iepriecināts, paliecās uz priekšu un piespieda manikirētos pirkstus galdautam.

-   Stasta, ka osmaņu šeihs noguris strīdēties ar savām sievām, un harēmu bija pārņēmušas nekārtībās. Šeihs pavēlēja galma kon­ditoram atnest tik gardas konfektes, lai sievas nomierinātos. - Kad viesmīlis atnesa cukurotos saldumus, Kiribali atslīga krēslā. - Triks izdevās. Sievām iepatikās rahatlukums, un harēmā atgrie­žas miers. Diemžēl sievietes pec kalorijām bagātā cienasta kļuva tik resnas, ka šeihs viņu sabiedrībā kļuva impotents. Un tādēļ šeihs lika kastrēt konditoru. - Kiribali skaļi iesmējās pats par savu joku, pacēla šķīvi un piedāvāja saldumus Kristīnei.

Pret šo detektīvu Robam bija divējādas jūtas, turklāt tās pār­ņēma ne jau pirmo reizi. Kiribali bija pievilcīgs, taču viņā jautās ari kaut kas draudīgs. Krekls šķita pārak tīrs; kaklasaite - pārāk angliska, runa pārāk mākslota un veikla. Taču viens likās acīm­redzams-detektīvs bija gudrs. Robs prātoja, vai Kiribali tuvojas Breitnera slepkavības atklāšanai.

Rahatlukums izrādījās gards. Kiribali turpināja pārsteigt.

-Jūs esat lasījuši "Nārnijas hronikas", vai ne? - Kad Kristīne palocīja galvu, Kiribali sacīja: - Tas ir viens no zināmākajiem dar­biem, kur pieminēts rahatlukums. Kad Sniega karaliene piedāvā saldumus…

-    "Lauva, Ragana un drēbju skapis"?

-Tieši tā! - Kiribali iespurdzās un klīrigi iemalkoja tēju no ma­zītiņas glāzītes. - Es bieži mēdzu prātot, kāpēc briti tik labi prot rakstīt bērnu gramatas. Acīmredzot tas ir īpašs salas iedzīvotāju talants.

-   Salīdzinot ar amerikāņiem?

-   Salīdzinot ar visiem citiem, Latrela kungs. Padomājiet! Sla­venākos darbus bērniem rakstījis Lūiss Kerols, Beatrise Potere, Ro- alds Dāls. Tolkīns. Visi bijuši briti! Pat populārais nejaucēns Ha­rijs Poters ir anglietes radīts.

Gelbaši dārza rožu krūmus sapurināja patīkams vējiņš.

-   Manuprāt, tas tādēļ, ka briti nebīstas biedēt bērnus, - Kiriba­li apgalvoja. - Un bērniem patīk baidīties. Izcilākās bērnu grāma­tas ir vienkārši šaušalīgas, vai ne? Psihiski slims cepurnieks sain­dējies ar dzīvsudrabu. Vārdos skops šokolādes konfekšu meistars nodarbina mazus nēģerēnus.

Robs pacēla roku.

-    Kiribali kungs…

-Jā?

-    Vai ir kāds ipašs iemesls, kādēj esat ieradies?

Policists noslaucīja sievišķīgās lūpas salvetes stūrīti.

-   Man labpatiktu, ja jūs brauktu prom. Abi. Un nekavējoties.