Mugura pūta Kambrijas vējiņš. Foristers lasīja dzejoļa pantu, ko bija norakstījis Hīšemas bibliotēka:
Pusdienā staigāju klajās melnās Ticības mežos un naktsvidus ēnās Kur māņticību spiedošu raugu Apkārt daudz draudu šausmīgu, baigu Platu šalli no sēru vediena Liecot galvu, melnroce audina Rau! saklausīju es arfas skaņas Lūk! parādās druidu dēli viņas Kādēf veries mani tu tik modri Kādēļ skati tu mani par upuri?
Kambrijas pakalnos iestājās silta pavasara diena. Aprīļa beigu saule spoži apspīdēja apkārtni, zaļās nogāzes, rasotās velēnas, attālos egļu mežus. Un tomēr - izlasījis dzejoli, Foristers nodrebēja.
- "Pusdienā staigāju klajās melnās", - skaļi atkārtoja Foristers.
Boidžērs tobrīd platiem soļiem gāja pāri zālājam un apmulsis apstājās.
- Kungs?
- Tas ir Vērdsvērta dzejolis.
- Ak tā. - Boidžērs pasmaidīja. - Jāatzīst, nepazinu to.
- Es arī, - atteica Foristers un aizvēra piezīmju grāmatiņu. Viņš atsauca atmiņā savu centra rajona skolas prātīgo, centīgo, jauno angļu valodas skolotāju, kas nopūlējās iebāzt galvā Šekspīra "Makbetu" pulciņam puišu, kurus vairāk interesēja alkohols, regeja mūzika un sīkas zādzības veikalos. Absolūti neveiksmīgs mēģinājums. Tikpat labi varētu mācīt latīņu valodu kosmonautiem.
- Skaista vieta, - novilka Boidžērs.
-Jā.
- Vai esat pārliecināts, ka viņi devās uz šejieni, kungs? Uz šo vietu?
-Jā, - atbildēja Foristers. - Kurp gan vel viņi būtu devušies?
-Varbūt uz Liverpūli?
-Nē.
- Blekpūlu?
- Nē. Ja viņi dotos uz citurieni, tad ar prāmi būtu braukuši uz Berkenhedu. No turienes tūdaļ var nonākt uz autostrādes. Taču viņi devās uz. Hīšemu. No tās ceļš ved tikai uz Ezeru apgabalu. Un uz šejieni. Nedomāju, ka viņi nolēmuši patīkami pavadīt laiku pie ezeriem. Menā viņi apmeklēja vikingu kapsētu, kas tiek saistīta ar upurēšanu. Un tad brauca uz šejieni. Uz Kāslrigu. Tiek uzskatīts, ka arī šeit veikti upurēšanas rituāli. Turklāt dokers dzirdēja viņu sarunu. Viņi noteikti pabijuši šeit.
Boidžērs ar Foristeru aizgāja līdz vienam 110 augstākajiem menhīriem. Akmens laika gaitā kļuvis raibs un apaudzis ar ķērpjiem. Tīra gaisa pazīme. Foristers ar plaukstu pieskārās senajam akmens stabam. Tas bija tikko jaušami silts, kalnu saules noglāstīts, un ļoti, ļoti sens. Ierakts te trīstūkstoš divsimt gadus pirms mūsu ēras.
- Kas viņus vilina uz šiem apļiem un drupām? - nopūties jautāja Boidžērs. - Kāda tam jēga?
Foristers klusi ieņurdējās. "Labs jautājums, taču atbilde vēl jāmeklē." Zemāk, upes ielejā, zem augstā Kāslrigas plato, varēja saskatīt Kambrijas policijas automašīnas. Četras no tām stāvēja saules pielietajā pikniku laukumā, vēl divas ripināja prom pa šauro ezerzemes ceļu - policisti devās iztaujāt viensētu un ciematu iedzīvotājus, vai tie nav redzējuši aizdomīgus svešiniekus. Līdz šim viņiem neveicās, taču Foristers jutās pārliecināts, ka slepkavas bijuši Kāslrigā. Tajā valdīja īstā gaisotne. Šī augstā un vientulīgā apļa cēlājs acīmredzot bija iepazinies ar estētikas pamatprincipiem. Varbūt pat ar fenšui. Aplis rasotajā zālē bija izbūvēts gluži kā amfiteātris. Apļveida teātris. Apkārtējie kalni atgādināja zem klajas debess izvietotas terases, kurās sēdēt skatītājiem, bet pats aplis bija gluži kā skatuve, altāris, mizanscēna. Taču - kam šī skatuve domāta?
lečērkstējās Boidžēra rācija. Viņš nospieda podziņu un saka sarunāties ar vienu no Kambrijas policistiem. Foristers klausījās. Pēc Boidžēra sejas izteiksmes un nevērīgajiem vārdiem bija skaidrs, ka vietējiem joprojām neveicās. "Varbūt slepkavas nemaz nav braukuši uz šejieni?"
Detektīvs sāka soļot uz priekšu. Lauka otrā pusē gar jaunaudzes malu lavījās lapsa - teju nepamanāms, izplūdis oranžas krāsas punkts. Piepeši dzīvnieks pagriezās un palūkojas atpakaļ, tieši virsū Foristeram, izrādot savvaļas dzīvnieka bailes un nežēlību. Jau nākamajā brīdī lapsa bija nozudusi mežā.
Pamazām debesīs pulcējās mākoņi. Tīreļa pakalnus klaja melni plankumi.
Boidžērs saskatījās ar Foristeru.
- Zināt, kungs, pirms dažiem gadiem mēs Somijā izmeklējām kādu savādu lietu. Tas varētu noderēt.
- Kādu lietu?
- To nodēvēja par "Izgāztuves slepkavību".
-Jo liķis tika aprakts atkritumu kaudze?
- Tā varētu teikt. Viss sākās tūkstoš deviņsimt deviņdesmit as- tota gada oktobri. Ja pareizi atceros, izgāztuvē netālu no Hivinkē mazpilsētiņas atrada vīrieša kreiso kāju. Tas bija uz ziemeļiem no Helsinkiem.
Foristers šķita apjucis.
- Vai tu toreiz jau nedzīvoji Anglijā?
- Jā, bet sekoju visam, kas notika mājās. Tāpat kā jūs. īpaši jau šaušalīgām slepkavībām.
- Kas notika? - Foristers jautāja.
- Sākumā policija neko neatrada. Vienīgais pavediens bija šī kāja. Tad pēkšņi… nu, visi tie virsraksti… Policija apgalvoja, ka arestēti trīs cilvēki, kuri tiek turēti aizdomās par slepkavību, un esot norādes par viņu saistību ar sātanismu.
Vējš pieņēmās spēkā un šalkodams glaudīja senos akmeņus.
- Tūkstoš deviņsimt deviņdesmit devitaja gadā šis gadījums atkal parādījās avīzēs, jo lieta nonāca tiesā. Apsudzibu izvirzīja trim jaunekļiem. Interesantākais ir tas, ka tiesnesis pavēlēja četrdesmit gadus glabāt lietas dokumentus kā slepenus un visas detaļas noklusēt. Somijā tā nemēdz notikt. Daži sīkumi tomēr nonāca atklātībā. Tās bija šausmas! Spīdzināšana, sakropļošana, nekrofilija, kanibālisms. Un vēl sazin kas.
- Kas bija upuris?
- Aptuveni divdesmit trīs gadus vecs puisis, kuru spīdzināja un nogalināja trīs viņa draugi. Manuprāt, visiem bija tikko divdesmit vai pat mazāk. - Boidžērs sarauca pieri, cenšoties atcerēties faktus. - Meitene bija septiņpadsmit gadus veca, pati jaunāka. Slepkavība notika pēc pamatīgas žūpošanas vairāku dienu garumā. Tika lietots mājās gatavots šņabis. Islandē to dēvē par Brennivin. Un par Melno nāvi.
- Izstāsti par slepkavību! - ieinteresēts mudināja Foristers.
- Puisi pamazam sakropļoja ar nažiem un šķērēm. Nogalināja vairāku stundu garumā. Citu pēc cita nogrieza neskaitāmus miesas gabalus. Tiesnesis to nosauca par ilglaicīgu cilvēka upurēšanu. Kad puisis nomira, trijotne ņirgājās par upuri, ejakulējot viņam mutē un tamlīdzīgi. Tad viņam nogrieza galvu un laikam ari kājas un rokas. Tika izrauti iekšējie orgāni, piemēram, nieres un sirds. Faktiski ķermenis tika sadalīts gabalos. Dažus no tiem viņi apēda.
Foristers vēroja zemnieku, kurš gāja pa lauku ceļu pusjūdzeS attālumā.
- Un ko tas nozīmē? - detektīvs jautāja. - Kādas asociācijas tev radās ar šo lietu?
Padotais paraustīja plecus.
- Jaunieši pielūdza sātanu un klausījās smago metālu jeb death metai. Bija iemēģinājuši roku svētuma zaimošanā, baznīcu dedzināšanā, kapu apgānīšanā.
-Un?
- Apmeklēja senās pagānu kulta vietas. Tadas ka šī.
- Taču līķi paslēpa atkritumu kaudzē, nevis Stounhendžā.
- Jā. Somijā nav Stounhendžas.
Foristers palocīja galvu. Zemnieks bija nozudis aiz pakalna. Senie akmeņi kļuva arvien pelēkāki un tumšāki, jo sauli aizklāja mākoņi. Tipiski ezerzemes laika apstākļi - te spīd spoža pavasara saule, bet jau pēc pusstundas iestājas drūms ziemas aukstums.