- Kādi šie slepkavas bija? Ko teica sociologi?
- Vidusslāņa pārstāvji. Varētu pat teikt, ka bagātnieku atvases. Tie noteikti nebija nomales bērni. - Boidžērs aizvilka jakas rāvējslēdzēju, lai paglābtos no dzestrā vēja. - Elites bērni.
Košļādams zāles stiebriņu, Foristers vēroja savu padoto. Boidžēra koši sarkanā vējjaka atsauca atmiņā nežēlīgu un pēkšņu ainu - uzšķērsts līķis, no kura sūcas sarkanas asinis. Foristers izspļāva zāles gabaliņu no mutes.
- Vai tu ilgojies pēc Somijas, Boidžēr?
- Ne. Dažkārt… Varbūt mazliet.
- Pēc kā tu ilgojies?
- Pēc mežiem. īstas saunas. Un… lācenēm.
- Lācenēm?
-Somija nav sevišķi interesanta zeme, kungs. Musu valodā ir desmittūkstoš vārdu, kas apzīmē piedzeršanos. Ziemas ir ļoti aukstas, tādēļ visi nododas dzeršanai. - Vējš sabužināja somam matus, un viņš tos atglauda no pieres. - Ir tāds jociņš, ko mēdz stāstīt Zviedrijā. Par to, cik daudz var izdzert somi.
- Uz priekšu!
- Soms un zviedrs norunā satikties un iedzert. Katrs atnes vaira kas pudeles ļoti stipras somu vodkas. Abi sēž viens otram pretī pilnīgā klusumā un lej glāzēs vodku. Pēc trim stundām zviedrs piepilda abas glāzes un saka: "Skol!" Soms ar riebumu paskatās uz viņu un jautā: "Mēs satikamies, lai parunātu vai iedzertu?"
Foristers iesmējās. Kad detektīvs pajautāja Boidžēram, vai viņš ir izsalcis, jauneklis dedzīgi pamāja ar galvu. Saņēmis priekšnieka atļauju, viņš devās uz mašīnu apēst dienišķo sviestmaizi ar tunci.
Detektīvs viens pats klaiņoja apkārt. Šie meži piederēja valstij - Mežrūpniecības saimniecībai. Nogāzēs ka Napoleona pulki rindojās precīzi egļu stādījumu kvadrāti un bērzu grupas - klusējošs un nemanāms karaspēks. Foristers domāja par Boidžēra stāstu. "Izgāztuves slepkavība" Hivinkē. "Vai ir iespējams, ka "Upurētāju banda" apglabā līķus, kaulus vai ko citu, nevis mēģina kaut ko atrakt? Bet Kreivenstritā nekas nebija apglabāts. Tāpat ka Svētās Annas forta. Varbūt mēs nepietiekami centīgi meklējām?"
Viņš bija sasniedzis akmens apļa malu. Uz abām pusēm stiepās klusējoši pelēki menhīri. Daži šķita aizmiguši vai nolikušies slīpi kā varena slaktiņa upuri. Citi likās stipri un teju izaicinoši. Foristers atcerējās, ko bija lasījis par Kaslrigu - par četrstūri, kura nozīme ir "svarīga, taču nezināma". Ja cilvēks nobraucis tik tālu ceļu, lai kaut ko apraktu, tad šī noteikti ir īstā vieta - simboliskākā visa apkārtnē. Ja Kāslriga tev kaut ko nozīmē, tad šis ir īstais galamērķis.
Foristers nopētīja apli. Lai atrastu četrstūri, nebija vajadzīgs ilgs laiks; to iezīmēja paši zemākie un senākie megaliti.
Divdesmit minūtes viņš pētīja šos zemos bluķus, pliķēdams un taustīdams miklo, tumšo augsni un slapjo, skābeno velēnu. Sāka līt - tas bija maigs ezerzemes lietutiņš. Foristers juta aukstas lāses uz kakla. "Varbūt esmu nonācis kārtējā strupceļā."
Tad viņš garajā, slapjajā zālē kaut ko pamanīja. Sīku izkustinātas augsnes svītriņu. Tumšā virskārta bija pacelta un tad atkal nolikta vietā. Ar neapbruņotu aci tas tikpat kā nebija redzams; to varēja ieraudzīt tikai zinātājs. Pietupies Foristers ar kailām rokām pacilāja augsni. Kriminālisti sajuktu prātā, redzot tik neprofesionālu rīcību, taču viņam gribējās visu noskaidrot.
Jau pēc dažām sekundēm pirksti aizskāra kaut ko aukstu un cietu, taču tas nebija akmens. Izņēmis priekšmetu no nelielās ie- dobes, Foristers notīrīja augsnes paliekas. Tā bija stikla pudelīte ar ļoti intensīvas tumši sarkana ruma krasas šķidrumu.
Divdesmit piektā nodaļa
Ielas bija vienās asinis. Robs gāja cauri vecpilsētai, lai pie ka- ravānserāla satiktu Kristini. Jau krēsloja. Kur vien uzmetis skatienu, Robs redzēja milzīgus asiņu traipus - uz sienām, ietvēm, pat pie Vodafone tirdzniecības punkta durvīm. Vietējie kāva kazas un aitas, turklāt publiski, uz ielas. Robs nosprieda, ka tas ir svētku rituāls, par kuru bija stāstījusi Kristine, taču notiekošais tik un tā kaitināja.
Apstājies uz stūra pie torņa ar pulksteni, viņš vēroja kādu vīru, kurš no visa spēka centās starp kājām noturēt baltu kazu. Mugurā vīram bija platas melnas bikses, kādas tradicionāli valkāja kurdi. Nolicis kupošu cigareti uz taburetes sev līdzās, virs pacēla garu, mirdzošu dunci un iedūra asmeni kazas vēdera lejasdaļā.
Dzīvnieks neganti brēca. Virs par to nelikās ne zinis. Pagriezies viņš paņēma cigareti, ievilka dumu un atkal smēķi nolika. No brūces kazas vederā plūda asinis. Vīrs paliecās uz priekšu, saviebās un tad spēcīgi parāva dunci pāri pulsējošajam, sārti baltajam kazas vēderam. Asinis sāka gāzties straumēm un notraipīja ielas segumu. Kaza vairs nebrēca un necīnījās, bet klusi un žēli īdēja. Garās skropstas noplīvoja, un dzīvnieks bija miris. Vīrs atrāva vaļa uzšķērsto vēderu, no kura izgāzās pasteļkrasas iekšas - taisni seklā plastmasas bļoda, kas bija nolikta uz ietves.
Robs devas tālāk. Kristīni viņš atrada velvētā ejā, kas veda uz karavānserālu. Pārsteigums un apmulsums viņa sejā acīmredzot izteica visu.
- Kurban Bayrami jeb upurēšanas svētki, - Kristīne paskaidroja.
- Pēdējā hadža diena.
- Bet kāpēc kazas?
- Un aitas. - Kristine ieķērās Robam elkonī, un abi kopā devās tālāk pa bazāra ielām. Gaisā vēdīja ceptas kazas un aitas gaļas aromāts. - Tos sauc par upurēšanas svētkiem un rīko, pieminot Ibrāhīmu, kurš bija gatavs upurēt savu dēlu Išmaelu (Bībelē tas ir Abraāms un Izāks).
- Protams. Tādi svētki bija arī Ēģiptē un Libānā. Man tie labi zināmi ar nosaukumu īd… Bet… - Robs papurināja galvu. - Viņi nenogalina dzīvniekus uz ielas! Tas notiek pagalmos, turklāt tiek pārgriezta rīkle.
- Jā, - Kristīne piekrita. - Urfa tie ir īpaši vietējie svētki, jo Ib- rāhīms jeb Abraāms ir dzimis šeit. - Viņa pasmaidīja, r- Un svētki ir visai… asiņaini.
Viņi bija nonākuši līdz nelielam laukumam ar tējas namiņiem un kafejnīcām, kur vīrieši smēķēja udenspīpes. Daudzi par godu svetkiem bija ģērbušies garās melnās kurdu biksēs. Citiem bija īpaši izšūtas drānas. Sievietes atradās priekšā, aplikušas mirguļojošas rotas vai violetus galvas lakatus ar sudrabotām malām. Dažām uz rokām un kājām bija bagātīgi hennas tetovējumi, bet lakati apdarināti ar sudraba ripiņām. Visnotaļ krasains skats.
Taču Robs ar Kristīni nebija ieradies baudīt interesantas ainas.
- Lūk. - Kristīne ar galvas mājienu norādīja uz nelielu ēku.
- Besheta miteklis.
Dienas karstums pamazām izzuda kā ūdens pēc plūdiem. Robs paspieda Kristīnes roku.
- Lai veicas!
Kristīne šķērsoja ielu un pieklauvēja pie durvīm. Robs prātoja, cik neparasti jutīsies Beshets, pieņemot savā mājā rietumu balto sievieti. Kad Beshets atvēra durvis, Robs uzmanīgi nopētīja viņa seju un ieraudzīja tajā pārsteigumu un bažas, kā ari kucēna cienīgu pieķeršanos. Robs bija pārliecināts, ka Kristīne sadabūs kodu.
Viņš devās atpakaļ uz laukumu, kur viņu sveicināja bērni ar plaukšķenēm roka.
- Sveiks, amerikāni!
- Labvakar…
- Priecīgus svētkus!
Bērni smējās, it kā ķircinātu kādu eksotisku un mazliet biedējošu zvēru zooloģiskajā dārzā, un tad aiztraucās prom pa ceļu. Ietves joprojām bija asinīm slacītas, taču dzīvniekus vairs neviens nekāva. Ūsaini kurdi, smēķēdami kafejnīcās ūdenspīpes, smaidīdami sveicināja svešinieku. Robs nosprieda, ka šanliurfa ir visdīvainākā vieta pasaulē. Absolūti eksotiska un tajā pašā laikā ari naidīga, bet cilvēki bija vieni no draudzīgākajiem, kādus viņš jebkad sastapis.