Robs nepamanīja Kristīni, kura piezagās klāt un iesaucās:
- Sveiks!
Satrūcies viņš pagriezās un jautāja:
- Dabūji?
- Dabūju. Viņš to darīja negribīgi… taču iedeva.
- Labi, tātad…
- Nogaidīsim, kamēr iestāsies tumsa.
Veiklā solī viņi nonāca līdz galvenajam ceļam ārpus vecpilsētas. Ar taksometru abi aizbrauca līdz Kristīnes dzīvoklim, kur pavadīja vairākas stundas, nervozi lasot internetu, cenšoties neuztraukties un tomēr uztraucoties. Vienpadsmitos viņi izlavijās no mājas un devās uz muzeju. Ielas jau bija daudz klusākas. Asinis bija nomazgātas, svētki gandrīz beigušies. Debesis mirdzēja mēness sirpis, zvaigznes spīdēja ka tiāras ap minaretu smailēm.
Pie ieejas muzejā Robs paskatījās pa labi un pa kreisi. Ielā neviena nebija. Kvartālu tālāk aizslēģotā dzīvojamā namā skanēja televizors, bet citādi apkārt valdīja klusums. Robs pagrūda vārtus, un tie atvērās. Nakti dārzā valdīja īpaša noskaņa. Mēness lēja sudrabu pār tuksnešu dēmona Pazuzu spārniem. Turpat bija romiešu imperatoru bistes - apdauzītas un sadrupušas -, kā arī marmorā sastinguši asīriešu karavadoņi, kuru lauvu medības nekad nebeidzās. Šaja dārzā, mēnessgaismā iesligusi sapņos, bija skatāma visa Šanliurfas vēsture. Klusi sauca šumeru dēmoni, jau piecus tūkstošus gadu neaizvērdami savas akmens mutes.
- Vajadzīgi divi kodi, - sacīja Kristīne. - Beshets iedeva abus.
Viņa piegāja pie muzeja ārdurvīm. Robs iepalika, lai pārliecinātos, ka viņi ir vieni.
Tā arī bija. Zem vīģes koka bija novietota automašīna, taču izskatījās, ka tā nav kustināta jau vairākas dienas. Pa vējstiklu bija izšķīdušas iepuvušas vīģes - gan mīkstums, gan sēklas.
Durvis noklikšķēja. Robs pagriezās un atklāja, ka ārdurvis ir vaļā. Devies augšā pa kāpnēm, viņš pievienojās Kristīnei. Gaiss muzejā izrādījās karsts - nebija neviena, kas atvērtu durvis vai logu. Ari gaisa kondicionētāja nebija. Robs noslaucīja sviedrus no pieres. Viņš bija izvēlējies jaku, kuras kabatās var salikt visu nepieciešamo: kabatas lukturus, telefonus, piezīmju bloknotus. Gal- venas telpas pustumsā blāvi mirdzēja senākā statuja pasaule, un skumjās obsidiāna acis sērīgi raudzījās tālumā.
- Šurp, - sacīja Kristine.
Pustumsā Robs telpas stūri saskatīja nelielas durvis. Aiz tam bija kāpnes, kas veda lejup. Viņš iedeva Kristīnei lukturīti un ieslēdza ari savējo. Abu gaismekļu stari apspīdināja putekļainus pakāpienus, un viņi devās lejā.
Velves bija pārsteidzoši lielas. Daudz plašākas nekā muzejs augšstāvā. Durvis un gaiteņi veda visos virzienos. Artefaktu plauktos Roba lukturītis izgaismoja keramikas lauskas, statuju gabalus, žebērkļus, krama priekšmetus un vāzes.
- Telpa ir milzīga!
- Jā. Šanliurfa ir būvēta uz senām alām, un šīs alas pārvērstas par pagrabiem.
Pieliecies Robs nopētīja salauztu figuriņu, kas gulēja uz muguras citu artefaktu mudžeklī.
- Kas tad tas?
- Briesmonis Asags. Šumeru dēmons, kas izraisa slimības.
- Skaidrs… - Robs nodrebēja, par spīti nomācošajam karstumam. Viņš gribēja ātrāk tikt prom, jo sirdi pārņēma arvien pieaugošas bažas par briesmām, kādās abi iekļuvuši. - Ķersimies pie lietas, Kristīne. Kur ir Edesas velves?
-Tur.
Viņi iegriezās vel vienā koridorā, pagāja garām brutāli nošķeltai romiešu kolonnai un plauktiem ar vāzēm un dažādiem podiem. Putekļu kārta bija bieza un smacējoša. Kristīne devās uz pašu senāko alu sistēmas daļu.
Pēkšņi izrādījās, ka priekšā ir milzīgas tērauda durvis. Kristīne pieskārās kodatslegai.
- Nolādēts! - Viņai drebēja rokas.
Robs turēja lukturīti tā, lai Kristīne varētu saskatīt ciparus. Beidzot atslēga noklikšķēja, un durvis atvērās. Pretī gāzās karsta gaisa vilnis, kas šķita nesam ļaunumu, kaut ko vārdos neizsakāmu, netveramu, bet organisku un nepatīkamu. Kaut ko senu. Robs centās ignorēt šo sajūtu.
Viņi iegāja pagraba. Plašajā telpā uz visām pusēm stiepās vienkārši tērauda plaukti. Vairums senlietu bija lielās plastmasas kastēs ar uzkricelētiem vārdiem un cipariem, bet dažas saliktas plauktos neiesaiņotas. Garām iedama, Kristīne stāstīja par šiem artefaktiem. Tur bija sīriešu un akadiešu dievietes, milzīga Anžu galva, hellēņu plikņu kaudze. Pustumsā mirgoja spokainas rokas un spārni.
- Te nekā nav, - iedama gar plauktiem, sacīja Kristīne. Balsī bija saklausāms atvieglojums. - To visu esmu redzējusi arī agrāk.
-Tad labāk dosimies prom…
- Pagaidi!
-Ko?
- Skaties! - Kristīne tumsā uz kaut ko rādīja. - Tas ir no Gebekli.
Apstājies Robs saprata, ka viņu atkal pārņem ļaunas priekšnojautas. Atmiņā atausa pašnāvniece spridzinātāja Irākā. Šis sievietes seju mirkli pirms sprādziena viņš acīmredzot nekad neaizmirsīs. Viņu pārņēma nepārvarama vēlēšanās nekavējoties bēgt.
- Aizver durvis, - Kristīne sacīja.
Robs negribīgi paklausīja. Viņi atradās vistālākajā velvē - vieni kopā ar sazin kādu Franča atradumu. Viņa izjūtas bija salīdzināmās ar šausmām, ko izraisa Čajeni galvaskausi.
- Nāc, Rob, paskaties!
Kristine spīdināja lukturīti uz neparastu statuju. Tā bija sieviete ar ieplestām kājām; vagīna bija izgrebta dziļa un piedauzīgi liela. Gluži kā uzšķērsta brūce kazas miesā.
Līdzās atradās trīs dzīvnieki; iespējams, mežakuiļi. Visi - ar uzkrītoši lieliem peņiem, un tie bija pavērsti pret sievieti. Šķita, ka attēlota grupveida izvarošana.
- Tas atrasts Gebeklitepē, - Kristīne nočukstēja.
- Vai to mēs meklējām?
- Nē. Es atceros, kad mēs to atradām. Francis to atnesa uz šejieni. Domāju, ka viņš te paslēpis daudzus… dīvainus atradumus. Tātad tam jābūt šeit.
Robs paspīdināja lukturīti pa kreisi, pa labi un tad atkal pa kreisi. Pustumsa virpuļoja putekļi. Drūmas dievu sejas, glūnoši dēmoni. Tiklīdz viņš devās tālāk, šie tēli iegrima tumsa. Robs jutas apjucis, jo nesaprata, ko īsti meklē. Viņu pārņēma bezcerība, bet pēkšņi gaismas starā nonāca milzīga polistirola kaste, uz kuras ar marķieri bija uzrakstīts Gebekli. Sirds Robam iedunējās.
- Kristīne! - viņš klusi iesaucās.
Kaste bija novietota tērauda plaukta dziļumā, pie pašas alas sienas. Kaste bija liela un šķita smaga. Kristīne mēģināja to pacelt. Nolicis lukturīti uz plaukta, Robs viņai palīdzēja. Kopā viņi izvilka kasti arā un nolika uz grīdas.
Sirdij auļojot, Robs paņēma lukturi un uzspīdināja kastei, ko atvēra Kristīne. Iekša bija saliktas četras apmēram pusmetru augstas senlaicīgas olīvu krūkas, kas ievīstītas burbuļplēvē. Robu pārņēma vilšanās. No vienas puses, viņam gribējās atrast kaut ko neķītru un biedējošu. Tā viņā runāja žurnālists un jauneklis.
Kristīne izņēma vienu krūku ārā.
- Vai tā ir no Gebekli?
- Pilnīgi noteikti. Un, tātad, tā ir desmit tūkstošus gadu veca. Tātad viņi bija apguvuši podniecību…
- Krūka ir pārsteidzoši labi saglabājusies.
- Ja. - Uzmanīgi turēdama rokās, Kristīne apgrieza trauku otrādi. Uz viena sāna bija redzams interesants zīmējums. Tāda kā nūja ar putnu galā.
- Esmu to kaut kur redzējusi, - klusi noteica Kristīne.
Robs izņēma mobilo telefonu un uzņēma vairākas fotogrāfijas. Zibspuldzītes uzplaiksnījumi šķita teju neiederīgi velves mel- nējošajā tumsā. Likās, ka džini un imperatori spožajā gaismā savelk drūmas grimases.