- Sers Frānsiss Dešvuds bija viens no izglītotākajiem sava laika teoloģijas zinātniekiem. Viņš devās uz Tālajiem Austrumiem, lai realizētu savas dīvainās vēlmes, proti, apgūtu reliģisko ezote- riku. Diletants tā nerīkojas. Savukārt Bendžamins Franklins bija viens no dižākajiem tā gadsimta vīriem.
- Tātad viņi nepulcējās tikai tādēļ, lai kopīgi iedzertu džinu un kaili uzspēlētu "Tvisteru".
- Nedomāju vis. - De Savarijs iesmējās. Japānis virtuvē strādāja ar diviem nažiem vienlaikus. Šķēlējamais zutis dancoja uz griežamā dēļa, it kā joprojām būtu dzīvs. Varbūt tas tiešām vēl bijt7 dzīvs. - Par to, kas noticis Anglijas Elles uguņu klubā, daudz diskutēts. Mēs zinām, ka Īrijas kluba biedri bijuši ārkārtīgi nežēlīgi. Piemēram, aplējuši ar alkoholu kaķus un tad cepinājuši uz uguns. Mirstošo dzīvnieku brēcieni turējuši nomodā pusi karaļa Džordža laikmeta Dublinas. Tādā pašā veida viņi nogalinājuši ari kalpotāju. Tās bijušas derības. - Profesors uz mirkli apklusa. - Manuprat, Elles uguņu klubs un daži citi Eiropas satanistu klubi palīdzēs mums izprast, kādi varētu būt jusu noziedznieki. Kāda ir viņu hierarhija, motivācija, psiholoģija. Viņiem noteikti ir līderis. Harismatisks un ārkārtīgi inteliģents. Iespējams, no labas ģimenes.
- Un sekotāji?
-Īle varētu būt līdera tuvākie draugi, vājas, taču izglītotas personības. Viņus savaldzinājusi līdera sātaniskā harisma. Ari šie cilvēki nākuši no privileģētām aprindām.
- Tas atbilst viņu ārējā izskata aprakstam un izsmalcinātajai valodai.
De Savarijs paņēma no letes šķīvi. Lūkodamies uz ēdienu, viņš mirkli apdomājās un tad turpināja:
- Lai gan es uzskatu, ka jūsu bandas vadītajs ir absolūti jucis.
- Kā to saprast?
- Neaizmirstiet viņa savādo aizraušanos! Tas ir dažādu upurēšanas elementu sajaukums. Pati upurēšanas ideja ir absolūti vājprātīgā. Ja viņš meklē kaut ko, kas ir saistīts ar Elles uguņu klubu, tad to varētu izdarīt daudz prātīgākā veidā, nevis braukāt apkārt pa Britu salām un šķērst cilvēkus. Jā, slepkavības ir smalki izplānotas un tikpat rūpīgi izpildītas, viņi lieliski slēpj pēdas, bet… kādēļ vispār slepkavot, ja jūsu mērķis ir kaut ko atrast? Atklāt kaut ko apslēptai? - De Savarijs paraustīja plecus. - Kt voila. Šis cilvēks līdzinās loģiski domājošam Frānsisam Dešvudam un pārspēj pat Čārlzu Mensonu. Viņš ir psihopāts. Ģeniāls, taču psihopāts.
- Ko tas nozīmē?
-Jūs esat detektīvs. Manuprat, tas nozīmē, ka viņš aizies par tālu. Un tādā trakumā viņi pieļaus kļūdu. Jautājums tikai…
- Cik cilvēku viņi līdz tam nogalinās?
- Tieši tā. Bet tagad jums jānomēģina šis daikons. Tas ir redisa paveids. Garšo debešķīgi!
Atgriezies Skotlendjardā, Foristers apmierināts atraugājās - tā viņš atsauca atmiņā tikko tiesātās pusdienas. Tad viņš apsēdās grozāmajā krēslā un sagriezās gluži kā bērns. Sakē viņu bija apreibinājis, taču tas attaisnojās. Pie pusdienu galda kopa ar jauno draugu Hjūgo viņš bija daudz uzzinājis. Foristers pacēla telefona klausuli un piezvanīja Boidžēram.
-Jā, kungs?
- Nepieciešams sameklēt informāciju. Veikt pamatīgu pētījumu.
- Kādu?
- Jāapzvana elitārākās privātskolas.
- Labi…
- Sāc ar ītonu, Vinčesteru, Vestminsteru. Zemāk par Milfildu nenolaidies. Piezvani arī uz Herovu. Izmanto Skolu direktoru asociācijas sarakstu.
- Skaidrs. Un… ko man viņiem prasīt?
- Apjautājies par pazudušiem zēniem. Pazudušiem skolēniem. Piezvani arī uz labākajam universitātēm, uz Oksfordu, Kembridžu, Londonas universitāti un Svētā Endrū universitāti. Tāpat uz Daremu. Nu, tu jau zini.
- Vēl ir Bristole.
- Un kāpēc ne? Tāpat kā Ekseteras universitāte un Sairenses- teras lauksaimniecības koledža. Mums jāatrod studenti, kas nesen pēkšņi pametuši mācības. Man vajadzīga informācija par bagātnieku dēliņiem ar problēmām.
Divdesmit septītā nodaļa
Daļēji satrūdējušais un daļēji mumificējies zīdaiņa līķis gulēja uz grīdas. Gaisā uzvirmoja senu pīšļu smaka. Virs statujām un muzeja velvju plauktiem mirgoja spuldzītes. Viņiem tuvojās mil- zigi, bruņoti un nikni vīri. Robam šķita, ka dažus viņš manījis izrakumu laukumā. "Kurdi. Vismaz izskatās pēc kurdiem."
Velvēs bija tikai vienas durvis, bet ceļā līdz tam stāvēja šie draudīgie stāvi. Astoņi vai deviņi vīri. Dažiem roka bija ieroči: vecmodīga pistole, bise, jauns medību ierocis. Pārējie turēja lielus dunčus - viens no tiem atgādināja mačeti. Robs uzmeta vainīgu un nelaimīgu skatienu Kristīnei. Viņa skumji, gandrīz izmisusi pasmaidīja un tad piegāja tuvāk Robam un paspieda viņa plaukstu.
Viņi tika sagūstīti un nošķirti viens no otra. Robu vīri sagrāba aiz apkakles, bet Kristīni - aiz rokām. Robs novēroja, kā lielākais no iebrucējiem - acīmredzot līderis - nopēta atlauzto urnu, mazo liķīti un savadi smirdošo šķidrumu. Viņš uzšņāca saviem biedriem, un divi kurdi nekavējoties iesteidzās ejā starp plauktiem, lai novāktu pierādījumus - pretīgo kaudzīti ar satrūdējušajiem pīšļiem.
Robu un Kristīni izveda no velvēm. Viens no vīriem bija iespiedis pistoles stobru dziļi Robam vaigā. Aukstais metāls oda pēc smērvielām. Citi bija stingri sagrābuši Kristīni aiz kailajam rokam. Slaidais puisis, kas turēja rokā medību ieroci, kopā ar paris viriem noslēdza gājienu.
"Uz kurieni mūs ved?" Robs juta, ka ari kurdi ir nobijušies. "Varbūt tikpat nobijušies kā mēs ar Kristīni?" Taču vīri bija visnotaļ apņēmīgi un stūma gūstekņus garām garajām artefaktu rindām - garām tuksnešu dēmoniem, romiešu karavadoņiem un kanaāniešu vētras dieviem; garām Anžu, Ištarai un Nimrodam.
Pa kāpnēm viņi nonāca muzeja galvenajā zālē. Kristīne neganti lādējās franču valodā. Robu pārņēma vēlēšanās aizsargat - šo sievieti - un kauns par sevi. "Es taču esmu vīrietis! Man kaut kas jādara! Jābūt varonim. Jāizrauj dunči no kurdu rokam, jāpagriežas un jānotriec nelieši zemē; jāpaķer Kristīne aiz elkoņa un jāglābj, jāizvelk brīvībā."
Taču dzivē tā nenotiek. Viņus veda ka notvertus zvērus - lēni, bet mērķtiecīgi pretī izlemtam liktenim. "Bet… kads tas ir? Vai esam nolaupīti? Vai šis ir kāds triks? Vai šie puiši ir teroristi? Kas te īsti notiek?" Robs tomēr nez kādēļ cerēja, ka sagustītāji ir policisti, lai gan apzinājās, ka tā nav. Tas šķita neiespējami. Šī procedūra nelīdzinājās arestam. Puiši vairāk atgādināja zaglīgus noziedzniekus. Prātā atausa ainas, kā cilvēki paliek bez galvām - Irākā, Afganistānā un Čečenijā. Viņus notriec gar zemi, tad nazis no- švīkst pāri skrimšļiem un balsenei. Bezgalvainais ķermenis vēl ierauj gaisu, šļācas asinis. Allāhu Akbar. Allāhu Akbar. Graudains in- terneta attēls. Šausmas. Dzīvu cilvēku upurēšana internetā.
Kristīne joprojām lādējās. Robs locījās un centās izrauties, taču vīri viņu stingri turēja. Viņš nespēja but varonis. Viņš spēja vien kliegt.
- Kristīne? - viņš uzsauca. - Kristīne?
Aiz muguras atskanēja "jā".
- Vai ar tevi viss kārtībā? Kas…
Robam mutē ietriecas dūre. Viņš juta, ka aukslējas pamazām kļūst sāļi asiņainas. Sāpes šķita teju dedzinošas, un viņš pierima.
Vadonis nostājas gūsteknim priekšā, pacēla viņa asiņojošo seju un teica:
- Nerunāt! Nerunāt!
Šis vīrs nelikās nežēlīgs, vaibsti pauda… samierinašanos. It ka šis būtu neizbēgams, taču nepatīkams pienākums. Kaut kas patiesi drausmīgs…