Robs izlasīja atlikušo teksta daļu un tad pacēla avīzi tuvāk acīm, lai apskatītu Breitnera fotogrāfiju. Zem tas bija arheologa sacītais: "Jutos ieintriģets. Ciemata iedzīvotajiem šī vieta jau bija emocionāli nozīmīga. Savrupi augošs koks augstākajā kalnā ir svēts. Domāju, ka esam svarīgu atklājumu priekšā."
Iepazinies ar apkārtni, Breitners teica: "Jau kopš pirmās minūtes es sapratu, - ja neaizgāju no šejienes uzreiz, tad palikšu te uz mūžu."
Arheologa seja fotogrāfijā atgādināja kaķi, kurš ticis klāt krējuma podam. Smaids apliecināja, ka šis cilvēks laimējis loterijā.
- Turkish Airlines izsludina iekāpšanu lidmašīnā ar reisa numuru TA628, kas dodas uz Sanliurfu…
Satvēris rokā pasi un biļeti, Robs devās uz lidmašīnu. Salons bija pustukšs. Acīmredzot nebija daudz cilvēku, kas vēlas doties uz Šanliurfu - mežonīgajiem Anatolijas austrumiem un bīstamo, smilšaino, nemierīgo Kurdistānu.
Lidojuma laikā Robs izlasīja pārējos dokumentus un grāmatas par Gebekli arheoloģisko vēsturi. Gana atrastie savādie bluķi izrādījās plakani - iegarenas megalītu pārsegumplāksnes, milzīgi dzeltenīgi akmeņi ar dīvainiem, smalkiem attēliem - lielākoties iegravēti dzīvnieku un putnu tēli. Klijāni un maitu lijas, kā ari neparasti kukaiņi. Vēl viens motīvs bija līkumos savijušās čūskas. Eksperti uzskatīja, ka akmeņi reprezentē cilvēkus - akmeņi bija stilizētas "rokas", kas karājas gar sāniem.
Līdz šim atrakti četrdesmit trīs akmeņi. Tie izvietoti piecus līdz desmit metrus platos lokos. Apkārt tiem atradās akmens soli, nelielas nišas un sienas no mala ķieģeļiem.
Robs apsvēra uzzināto. Tas šķita samērā interesants, taču vis- vairak cilvēkus satrauca apmetnes vecums. Gebekli bija satriecoši sena. Saskaņā ar Breitnera teikto, komplekss bija vismaz desmit, varbūt pat vienpadsmit tūkstošus gadu vecs. Būvēts apmēram astotajā vai devītajā gadu tūkstotī pirms mūsu ēras.
Vienpadsmit tūkstoši gadu? Izklausījās ārkārtīgi daudz. Bet - vai ta tiešām bija? Robs atkal pievērsās vēstures grāmatai, lai noskaidrotu citu apmetņu vecumu. Stounhendža celta aptuveni divtūkstošajā gadā pirms mūsu ēras. Sfinksa - ap trīstūkstošo gadu pirms mūsu ēras. Pirms Gebekli atklāšanas "vissenākais" mega- lītu komplekss atradās Maltā - un tas datēts ar trīstūkstoš piecsimto gadu pirms mūsu ēras.
Tātad Gebeklitepe bija par pieciem tūkstošiem gadu vecāka nekā jebkura cita celtne. Robs bija ceļā uz vienu no senākajām cilvēku radītajām būvēm pasaulē. Varbūt pašu vecāko.
Viņā sarosījās radošais gars. "Turcijā atrasta pasaules senāka ēka"! "Hm. Varbūt to publicēs pat pirmajā lappusē, bet trešajā jau noteikti. Tas būs efektīgs raksts." Turklāt šķita, ka neviens no Rietumu žurnālistiem līdz šim nav pabijis Gebeklitepe. Raksti medijos bija pārpublicējumi no Turcijas ziņu aģenturu materiāliem. Robs bus pirmais, kurš vēstis no notikumu vietas.
Beidzot ceļojums bija galā. Lidmašīna sasvērās, sāka laisties lejup un piezemējās Sanliurfas lidostā. Bija tumša, skaidra nakts. Tik skaidra, ka lidmašīnas iluminatorā šķita visnotaļ dzestra. Bet tad atvērās durvis, piebrauca traps, un Robs sajuta nomācoši karsta gaisa vilni. It kā tikko būtu atvērta milzu cepeškrāsns. Karsta vietiņa. Ļoti karsta. Galu galā viņi atradās dižā Sīrijas tuksneša malā.
Lidosta bija neliela. Robam tādas patika. Tām piemita īpatnības, kādas neatrast lielajās, bezpersoniskajās, modernajās lidostās. Un Sanliurfā tā bija sevišķi īpatnēja. Somas uz atlidojušo pasažieru uzgaidāmo telpu atnesa tukls bārdainis notraipītā vestē, bet pasu kontrolpunktā pie ļodzīga rakstāmgalda strādāja tikai viens pusaizmidzis puisis.
Automašīnu stāvlaukuma siltais un sausais vējiņš šūpoja izklaidu augošo palmu zarus. No taksometru stāvvietas uz viņu nolūkojās vairāki šoferi. Robs izvēlējās vienu.
- Šanliurfa, - viņš teica jauneklim.
Rugājiem apaugušais puisis pasmaidīja. Viņa džinsa krekls bija apvalkāts, taču tīrs. Viņš šķita draudzīgs. Draudzīgāks nekā pārējie taksisti, kas žāvājās un spļaudījās. Turklāt šis jauneklis, šķiet, runāja angliski. Apsprieduši samaksu un Roba viesnīcas atrašanās vietu, vīri paspieda viens otram roku. Šoferis bravūrīgi sameta Roba somas mašīnas bagāžniekā, tad apsēdās pie stūres, pamāja ar galvu un teica:
- Urfa! Nevis Šanliurfa, bet Urfa!
Robs atslīga taksometra sēdeklī. Viņš jutās noguris. Ceļojums no Telavivas bija garš, bet jau rit viņam jādodas uz savādo izrakumu vietu. Pirms tam vajadzēja izgulēties, viņš labprat pasnaustu jau tagad, taču šoferis dedzīgi vēlējās uzturēt sarunu.
- Gribat alu? Es zinu labu vietiņu.
Domās Robs ievaidējās. Garām automašīnas logiem slīdēja tumsas apņemti lauki.
- Nē, paldies.
- Sievieti? Es pazīstu labu sievieti!
- Ē, nē. Nevajag.
- Paklāju. Tu gribi paklāju. Man ir brālis…
Nopūties Robs paraudzījās atpakaļskata spoguli un ielūkojās acīs šoferim. Puisis smaidīja. Tātad viņš jokoja.
- Ļoti smieklīgi.
Taksists sāka smieties.
- Pie velna paklājus! - Neatraudams skatienu no ceļa, viņš pagriezās un pastiepa roku. Robs to paspieda. - Mani sauc par Ra- devanu, - puisis teica. - Un tevi?
- Roberts. Roberts Latrels.
- Sveicināts, Robert Latrela kungs!
lesmejies Robs sasveicinājās. Viņi jau atradās pilsētas nomalē. Tukšajā un piedrazotajā ielā rindojās laternas un automašīnu riepu tirgotavas. Tveices pārņemtajā miglā sarkana mirdzēja Conoco degvielas uzpildes stacijas izkārtne. Abās pusēs vīdēja dzīvojamie nami no betona blokiem. It visur jautās bezgalīgs karstums, taču attālo virtuvju logos Robs varēja saskatīt sievietes ar lakatiem ap galvu.
- Vajadzīgs šoferis? Biznesa darīšanas? - jautāja Radevans.
Robs apdomāja atbildi. "Kāpēc ne? Puisis ir draudzīgs, apveltīts ar humora izjūtu."
- Protams. Man vajadzīgs šoferis un arī tulks. Uz rītdienu. Varbūt pat ilgāk.
Aplaimotais Radevans uzsita ar delnu pa stūri, bet otra turēja aizkūpinātu cigareti. Ne viena, ne otra īsti neskāra stūri. Robs jau domāja, ka viņi noslīdēs no ceļa un ietrieksies neliela neona gaismu ieskautā mošejā, bet tad Radevans pagrieza stūri, un viņi atkal bija uz braucamās daļas. Vilkdams sīvu dūmu, viņš turpināja runāt:
- Es varu palīdzēt. Esmu labs tulks. Runāju kurdu, angļu, turku, japāņu, vācu valodā.
- Tu proti vācu valodu?
- Nein.
Robs atkal iesmējās. Viņam arvien vairāk iepatikās Radevans, turklāt ne tikai tādēļ, ka viņi desmit minūtēs bija veikuši desmit jūdzes - joprojām dzīvi un veseli - un jau atradās pilsētas centra. Visapkārt vīdēja aizslēģotas kebabu tirgotavas un vēl atvērtas bak- lavu konditorejas. Vīrs uzvalkā un vīrs arabu drānās. Garām aizjoņoja divi puikas uz mopēdiem. Turpat par kādu joku smējās vairākas jaunas sievietes džinsos un košos lakatos. Krustojumā taurēja automašīnas. Roba viesnīca atradās pašā pilsētas centra.
Radevans spogulī lūkojās uz Robu.
- Kungs, jūs ir anglis?
- Apmēram… - Robs novilka. Viņš nevēlējās iegrimt garas diskusijas par saviem vecākiem; vismaz tagad ne. Viņš bija pārāk noguris. - Tā varētu teikt.
Taksometra šoferis plati pasmaidīja.
- Man patīk angļi! - Viņš paberzēja rādītājpirkstu pret īkšķi, it ka lūgtu naudu. - Viņi ir bagāti. Angļi ir ļoti bagāti!