Taču mieru nedeva viena problēma - Robs nezināja, kā jūtas Kristīne. Pārdzīvojums muzejā bija patiesi smags. Robs apzinājās, ka spēs tikt tam pāri, jo ir pieradis pie briesmām. Tās bija vajājušas viņu jau Irākā. "Bet… vai ir iespējams, ka ari Kristīne būs tikpat stipra? Varbūt tas ir par daudz no viņas prasīts? Viņa ir zinātniece, nevis žurnāliste." Izdzēris kolu, Robs aizgāja līdz atkritumu urnai un izmeta kārbu. Kad viņš atgriezās, Kristīne veltīja viņam tikko jaušamu smaidu.
- Tu negribi braukt mājās, vai ne?
- Ka tu uzminēji?
- Tu blenzi uz tablo kā uz visļaunāko ienaidnieku.
- Piedod.
- Es jutos tieši tāpat, Robert. Palikuši daudzi nepabeigti darbi. Mes taču nevaram tā gluži vienkārši aizbēgt, vai ne?
- Tatad… ko iesāksim?
- Apraudzisim manu draudzeni Izobelu Previnu. Viņa dzīvo šeit.
Jau pēc pusstundas viņi bija noīrējuši taksometru un vēl pēc desmit minūtēm pa autostrādi joņoja uz mūžam nerimstošo Stambulu. Pa ceļam Kristīne pastāstīja par Izobelu Previnu.
- Ilgu laiku viņa dzīvoja Konjā un strādāja kopā ar Džeimsu Melārtu. Catalhejikā. Viņa bija mana pasniedzēja Kembridžā.
-Jā, atceros, ka tu reiz par viņu jau stāstīji.
Robs lūkojās ārā pa taksometra logu. Aiz viaduktiem un savrupmājām viņš manīja milzu kupolu, ko ieskava četri augsti mi- nareti. Tā bija Svētās Sofijas katedrāle, dižens senās Konstantino- poles piemineklis. Tūkstoš piecsimt gadus vecs.
Stambula šķita neparasta un enerģijas pārpilna pilsēta. Senie mūri slējās līdzās spožiem debesskrāpjiem. Ielās varēja manīt rietumnieciska izskata cilvēkus - meitenes īsos svārciņos, vīriešus elegantos uzvalkos -, taču tikpat bieži viņi brauca garām senās I .evantes vietām, nokvēpušiem kalējiem, aizplīvurotām sievietēm un izkārtas veļas rindām. To visu ieskava starp dzīvojamiem kvartāliem un biroju torņiem redzamais Bosfors - juras šaurums, kas atdala Eiropu no Āzijas, Rietumus no Austrumiem. Barbarus no civilizācijas. Vārdu kārtību varēja mainīt atkarībā no ta, kurā pusē cilvēks dzīvo.
Kristīne piezvanīja savai draudzenei Izobelai. No sarunas Robs noprata, ka Izobela priecājas dzirdēt bijušās studentes balsi. Kad saruna beidzās, viņš jautāja:
- Kur viņa dzīvo?
- Viņai ir māja vienā no Prinču salām. Osta kāpsim uz prāmja. - Kristīne pasmaidīja. - Tā ir ļoti jauka. Un mēs esam laipni lūgti padzīvot tur.
Iepriecināts Robs pieņēma uzaicinājumu.
- Viņa varētu mums palīdzēt… - Kristine piebilda, - arheoloģisko noslēpumu risināšana.
Ar to bija domāta sīciņā mūmija olīvu krūkā.
Taksometra šoferis kliedza uz garāmbraucošajām smagajām automašīnām, bet Robs apjautajās Kristīnei par kanaāniešiem.
- Es savulaik strādāju Telgezerā, - Kristine stāstīja. - Tā atrodas Jūdejas kalnos, pusstundas brauciena attālumā no Jeruzalemes. Kanaāniešu pilsēta.
Mašīna laidās leja no kalna. Viņi bija nogriezušies no lielā ceļa un lēni vilkās pa pārpildītajām, kūsājošajām ielām.
- Kanaānieši mēdza pirmdzimtos aprakt dzīvus, aizzīmogotās krūkās. Dažas tādas tika atrastas izrakumos. Zīdaiņi krūkās, gluži tādi paši kā muzeja velvēs. Tādēļ es domāju, ka mēs pagrabā atradām upuri.
Robs atcerējās šausmīgo izteiksmi zīdaiņa sejā. Drausmīgs kliedziens bez skaņas. Viņš nodrebēja. "Kādam gan jābūt cilvēkam, lai apraktu savu bērnu dzīvu? Krūkā! Kāpēc? Kads bija šādas rīcības evolucionārais mērķis? Kas novedis cilvēci tik tālu? Kāds Dievs to prasījis? Kas patiesībā noticis Gebeklitepe?" Kad viņi nonāca trokšņainajā krastmalā, Robam prātā iešāvās vēl viena doma.
- Vai Abraāms gadījumā nebija saistīts ar kanaāniešiem?
- Bija gan, - atbildēja Kristīne. - Pametis Hāranu un Šanliur- fu, viņš nonāca Kanaānā. Tā vismaz vēsta Bībele. Ei, laikam esam klāt!
Viņi bija nonākuši pie prāmja termināļa. Cilvēku bija daudz: bērni, meitenes uz velosipēdiem, vīrieši ar sezama cepumu kastēm. Robu atkal pārņēma sajūta, ka te sajaukušās civilizācijas, un ta bija teju šizofrēniska. Vīri džinsos stāvēja lidzās vīriem ar kuplam musulmaņu bārdām; meitenes minikleitiņās, smiekli un mobilie telefoni, bet turpat blakus - jaunas sievietes melnas čad- rās.
Nopirkuši biļetes, viņi devās uz augšējo klāju. Iedams gar margām, Robs juta, ka noskaņojums uzlabojas. Ūdens, saule, svaigs gaiss, patīkama brizite. Kā viņam tā visa bija pietrūcis! Šanliurfa šķita pārāk noslēgta un Kurdistānas saules nokaitēta.
Garām pukšķināja kuģītis. Kristīne norādīja uz vairākiem objektiem, kas bija redzami pie Stambulas horizonta. Zelta rags. Zilā mošeja. Topkapi pils. Bars, kur viņa ar Izobelu reiz pārlieku baudīja rakiju. Tad Kristīne atcerējās Kembridžas laikus. Robs smējās par viņas stāstiem - izrādās, Kristīne bijusi nevaldāma studente. Tad atskanēja prāmja signāls; viņi bija sasnieguši salu.
Nelielajā piestātnē drūzmējās turki, taču Kristīne uzreiz pamanīja Izobelu. Tas nemaz nebija grūti - sirmā kundze izcēlās melnīgsnējo ļaužu puli. Mugurā viņai bija plandošas drānas, ap pleciem - oranža zīda šalle. Un rokā - lornete.
Viņi piegāja pie trapa. Abas sievietes apskāvās, un Kristīne iepazīstināja draudzeni ar Robu. Izobela ļoti laipni pasmaidīja un pavēstīja Robam, ka māja atrodas pusstundas gājiena attālumā.
- Diemžēl salā nav mašīnu, saprotiet. Nav atļauts. Paldies Dievam.
Pa ceļam Kristine izstāstīja Izobelai par neparastajiem pēdējo nedēļu notikumiem. Par šausminošo slepkavību. Neticamajiem atradumiem. Izobela māja ar galvu. Viņai ļoti bija paticis Francis. Robs manīja, ka abas sievietes vieno teju mātes un meitas attiecības. Aizkustinoši.
Tanī brīdī viņš atkal iedomājās par Liziju. "Meitai patiktu šī sala," Robs nosprieda. "Jauka, lai gan mazliet noslēpumaina, ar koka mājiņām un tamariska kokiem, drūpošajām Bizantijas laika baznīcām un saulē zvilnošiem kaķiem." Visapkārt mirdzēja ūdens, un tālumā vīdēja slavenāko Stambulas celtņu silueti.
Krāšņs skats. Robs nolēma kādudien atvest meitu uz šo salu.
/
Izobelas māja bija satriecoši sena - vēss patvērums osmaņu karaliskajām atvasēm. Baltais akmens nams atradās netālu no apēnotas pludmales, un no tā pavērās lielisks skats uz citām salām.
Viņi apsēdās dīvānos ar spilveniem, un Kristīne beidza savu stāstījumu par Gebekli un pēdējo nedēļu notikumiem. Kad stāsts nonāca hdz uzbrukumam muzejā, mājā iestājās dziļš klusums.
Aiz puspievērtajiem slēģiem bija dzirdami viļņu šļaksti, un saulē čīkstēja priedes.
Izobela gurdeni spēlējas ar lorneti. Kad viņi bija padzēruši tēju, Kristīne palūkojas uz Robu un paraustīja plecus, it ka gribēdama teikt: "Varbūt Izobela nemaz nevarēs palīdzēt. Varbūt mīkla ir pārāk grūta."
Robs nopūtas - viņš jutās noguris. Bet tad Izobela izslējās - modra, dzirkstošām acīm - un palūdza Robam, lai parāda ar mobilo telefonu uzņemto krūkas fotogrāfiju.
Izņēmis no kabatas telefona aparātu, Robs uzmeklēja attēlu. Izobela rūpīgi izpētīja uzņēmumu.
- Jā. Tieši tā jau es domāju. Sandžaks. Simbols, ko izmanto eņģeļu kultā.
- Kādā kultā?
- Eņģeļu kultā, jesīdi… - Izobela pasmaidīja. - Es paskaidrošu. Attālais Kurdistānas rajons ap Sanliurfu ir labvēlīgs dažādu ticibu attīstībai. Tur spēcīgas saknes laidusi kristietība, jūdaisms un islāms. Taču kurdu zemēs pastāv ari citas, daudz senākas ticības. Piemēram, jarsēnisms, alevisms un jesīdisms. Kopa tās sauc par eņģeļu kultu. Šīs reliģijas ir piecus tūkstošus gadu vecas, varbūt vel senākas, šajā pasaules daļā tās ir unikālas. - Viņa uz mirkli apklusa. - Un jesīdisms ir senākais un dīvainākais no visām.