- Kadā ziņa?
- Jesīdu ieražas ir ārkārtīgi dīvainas. Viņi godā svētos kokus. Sievietes nedrīkst griezt matus. Viņi neēd lapu salātus. Izvairās valkāt tumši zilas drēbes, jo ši krāsa esot pārāk svēta. Viņu sabiedrība ir sadalīta kastās, un laulības tiek slēgtas tikai vienas kastas ietvaros. Augstākajās kastās valda poligāmija. Ikvienu šis ticības piekritēju, kurš apprec nejesīdu, var izraidīt no kopienas. Tādēļ viņi nekad neprecas ar citas ticības pārstāvi. Nekad.
Sarunā iejaucās Kristīne.
- Vai tad eņģeļu kults Turcijā nav izskausts?
- Gandrīz ir. Pēdējie eņģelikāņi dzīvo galvenokart Irākā, aptuveni pusmiljons cilvēku. Daži tūkstoši jesīdu joprojām ir arī Turcijā, taču viņus neganti vajā, protams. Musulmaņi, kristieši, diktatori…
- Bet kam viņi tic? - jautāja Robs.
- Jesīdisms ir sinkrētisks, tajā apvienoti dažādu ticību elementi. Tapat kā hinduisti, viņi tic reinkarnācijai. Līdzīgi senajiem mit- raistiem, viņi upurē vēršus. Viņi tic kristības sakramentam, gluži kā kristieši. Lūdzoties viņi pavērš seju pret sauli, tāpat kā zoro- astrisma piekritēji.
- Kādēļ jūs domājat, ka uz krūkas ir jesīdu simbols?
- Es jums parādīšu. - Izobela aizgāja līdz grāmatplauktam pie tālākās sienas un atgriezās ar kādu sējumu rokā. Uzšķīrusi gra- matas vidu, viņa atrada attēlu ar savādu vara nūju, kuras galā sēdēja putns. Teksts vēstīja, ka tas ir "jesīdu sandžaks". Tāds pat simbols bija uz krūkām.
Izobela aizvēra grāmatu un jautāja Kristīnei:
- Bet tagad nosauciet pilnos vārdos tos cilvēkus, kas strādāja izrakumu laukuma. Un muzeja darbinieka Besheta uzvārdu arī!
Aizvērusi acis, Kristīne mēģināja atcerēties un stomīdamās noskaitīja pusduci vārdu, bet pēc mirkļa vēl dažus.
- Jesīdi, - palocījusi galvu, secināja Izobela. - Jūsu izrakumos strādāja jesīdi. Un arī Beshets ir šis ticības pārstāvis. Pieļauju, ka jūsu nolaupītāji arī bija jesīdi. Viņi sargāja tās krūkas muzejā.
- Izklausās loģiski, - Robs noteica, ātri aptverdams informāciju, - ja ņem vērā notikumu secību. Proti, kad Kristīne devās pie Besheta pēc atslēgas koda, viņš to iedeva, bet tūdaļ piezvanīja saviem ticības brāļiem un izstāstīja, kas mums prātā. Tādēļ viņi ieradās muzejā. Viņi bija brīdināti!
- Protams, - piekrita Kristīne. - Bet… kādēļ jesīdi tā raizējas par kaut kādām vecām krūkām un šausminošo saturu tajās? Kāda tam jēga? Kāda velna pēc viņi gribēja mūs apturēt?
- Tas ir pats svarīgākais, - sacīja Izobela.
Aizvirtnis vairs nokrakšķēja. Saule spoguļojas rāmajos ūdeņos aiz loga.
- Ir vēl kas, - turpināja Izobela. - Jesīdiem ir ļoti savāds dievs. Tas tiek attēlots kā pāvs.
- Viņi pielūdz, putnu?
- Un sauc to par Meleku Tausu. Par pava eņģeli. Vēl viņu mēdz dēvēt par… Molohu. Tas ir kanaāniešu pielūgtais dēmonu dievs. Tāpat viņu sauc par Sātanu. Kristieši un musulmaņi.
Robs jutās apmulsis.
- Jūs gribat teikt, ka jesīdi ir sātanisti?
Izobela uzjautrināta palocīja galvu.
- Šaitāns ir dēmons. Nežēlīgs upurēšanas dievs. - Viņa pasmaidīja. - Kā mēs to saprotam, jā. Jesīdi pielūdz velnu.
Divdesmit devītā nodaļa
Klonkarijs. Viņu pēdējais vārds un lielākā cerība. Foristers šķirstīja papīrus un fotogrāfijas, ko turēja sev uz ceļiem. Lietus sitās pret vējstiklu. Viņš ar Boidžēru īrētā mašīnā brauca no Francijas pilsētas Lilles uz dienvidiem. Boidžērs sēdēja pie stūres, bet Foristers tikmēr ātri lasīja. Un loloja cerību, ka beidzot ir uz pareizā ceļa. Tā patiešām šķita.
Dažas dienas viņi bija pavadījuši sarunās ar skolu direktoriem, augstskolu rektoriem un studentu konsultantiem, zvanījuši nerunīgiem ārstiem universitāšu klīnikās. Pie apvāršņa parādījās daži piemēroti kandidāti. Puisis, kas atskaitīts no Kristčērčas koledžas Oksfordā. Pāris izslēgto no ītonas un Morlboro koledžas. Šizofrēnisks students, kas pazudis no Svētā Endrū universitātes. Foristers jutās pārsteigts par to, cik daudziem studentiem diagnosticēta šizofrēnija. Valstī to bija simtiem!
Visi šie cilvēki tā vai citādi izslēgti no mācību iestādēm. No Oksfordas atskaitītais atradās psihiatriskajā slimnīcā. Svētā En- dru universitātes students, cik zināms, uzturējās Taizemē. No ītonas izslēgtais miris. Beigu beigās viņi bija palikuši pie viena cilvēka vārda: Džeimijs Klonkarijs.
Viņš atbilda visiem parametriem. Nācis no ļoti turīgas aristokrātu ģimenes. Par lielu naudu izglītots Vestminstera, kur izturējies ekscentriski un pat nežēlīgi - vismaz tā stastīja internāta vadītājs. Puisis piekāvis kādu citu skolēnu, un tikai izcilie sasniegumi mācībās paglābuši viņu no izslēgšanas.
Tad Klonkarijs iestājies Karaliskajā koledžā Londonā, kur studējis matemātiku. Tā bija viena no labākajām dabaszinātņu universitātēm pasaulē. Taču ari šī nenovērtējamā iespēja nebija atrisinājusi puiša problēmas - viņa negantums tikai pieņēmies spēkā. Viņš niekojies ar narkotikām un kopmītnē pieķerts kopā ar izsaukuma meičām. Viena no meitenēm ziņojusi policijai, ka puisis bijis brutāls, taču Kroņa Apsūdzības dienests nolīdzinājis prasību līdz ar zemi, jo viņa, lūk, ir prostitūta, bet virtš - izcilākas universitātes apdāvinātākais students.
Būtiski bija tas, ka Klonkarijs pulcējis ap sevi vairākus ļoti tuvus draugus - itāliešus, francūžus un amerikāņus. Viens no kur- sabiedriem stāstīja, ka Klonkarija draugus varētu nosaukt par "savādu kliķi, kas pielūdza viņu". Foristers un Boidžērs noskaidroja, ka pēdējās divās vai trijās nedēļās ši kliķe nozudusi. Puiši nav apmeklējuši lekcijas. Kada norūpējusies sieviete informējusi, ka pazudis viņas brālis. Kafejnīcā izkārti paziņojumi. Tas bija itālietis Luka Marsinelli.
Jaunekļi bija pazuduši bez pēdām. Viņu istabiņās netika atrastas nekādas norādes par tālāko likteni. Neviens nezināja, kurp puiši devušies. Un neviens par to arī īpaši neuztraucās. Kliķes biedri netika mīlēti. Paziņas un kaimiņi neko paskaidrot nevarēja. "Studenti nāk un iet." - "Nodomāju, ka viņš devies atpakaļ uz Milānu." - "Viņš teica, ka paņems brīvdienu."
Līdz ar to Skotlendjardam vajadzēja pieņemt dažus atbildīgus lēmumus. Foristera komanda nespēja vienlīdz centīgi izsekot visiem pavedieniem. Laika palika arvien mazāk. Toyota handeruiser atrada pamestu Liverpūles nomalē - acīmredzot puiši bija sapratuši, ka šī mašīna nav droša. Banda bija nogājusi pagrīdē, taču Foristers zināja, ka tā atkal parādīsies, turklāt visnotaļ drīz. Bet - kur? Ilgam pārdomām nebija laika, tadeļ Foristers pavēlēja saviem padotajiem koncentrēties uz Klonkariju, kurš tika uzskatīts par grupas līderi.
Izrādījās, ka Klonkarija ģimene dzīvo Pikardijā Francijas ziemeļos. Vēl viņiem bija mantots nams Saseksa, plašs dzīvoklis Londona un pat villa Barbadosā, taču nez kādu iemeslu dēļ viņi dzīvoja Pikardijas vidienē. Netālu no Alberas. Tieši tādēļ Foristers un Boidžērs ielēca pirmajā Eurostar rita vilciena, kas devās no Sentpankrasas stacijas Londonā uz Lilli.
Foristers vēroja plašos laukus, nedaudzos mežus, tēraudpelē- kās Ziemeļfrancijas debesis. Itin bieži pakalnus greznoja britu karalaiku kapsētas - aizkustinoša, taču skumja vienkāršu marmora pieminekļu parāde. Daudzi tūkstoši kapu kopiņu. Drūms skats, kuru vēl drūmāku darīja lietus. Kokiem bija saplaukuši ziedi, bet arī tos nomāca nerimstošais smalkais lietutiņš.