- Pepsi, - nopūties izdvesa Boidžērs.
Viesmīlis izmeta strupu inerci un nozuda.
Boidžērs kaut ko pārbaudīja savā Blackberry ierīcē. Foristers zināja, ka padotajam iešāvusies prātā kāda spoža ideja, jo viņš bija izbāzis meles galiņu gluži kā skolas puika, kurš rēķina matema- tikas uzdevumu. Kamēr Boidžērs rakņājās Google meklētājā, detektīvs malkoja alu. Beidzot soms izslējās.
- Lūk! Ļoti interesanti.
-Kas?
- Ierakstīju Google vārdus "Klonkarijs" un "Ribemona pie An- kras". Un pēc tam meklēju vienkārši "Ankra".
-Un?
Jauna policista seja parādījās uzvaroša izteiksme.
- Redziet, kungs, lords Klonkarijs Pirmajā pasaules karā bija ģenerālis. Un tūkstoš deviņsimt sešpadsmitajā atradās šajā apvidū.
- Mēs jau zinām, ka ģimenē bijuši militāristi…
- Jā, bet… - Boidžēra smaids kļuva vel platāks. - Klausieties tālāk! - Viņš nolasīja piezīmi, ko bija uzšņāpis uz papīra salvetes. - Tūkstoš deviņsimt sešpadsmitā gada vasarā lords Klonkarijs bija bēdīgi slavens ar saviem bezjēdzīgajiem un nelietderīgajiem uzbrukumiem nesatricināmajām vācu pozīcijām. Viņa komandētajos pulkos gāja boja daudz, vairāk cilvēku nekā jebkura cita britu ģenerāļa vadībā visa kara laikā. Klonkariju iedēvēja par Albēras miesnieku.
Tas jau bija daudz interesantāk. Foristers vērās savā biedrā. Boidžērs izslēja pirkstu un lasīja tālāk:
- Piemēram, Klonkarija vadībā tika sarīkota asinspirts, kad kājnieku pulki viens pēc otra tika sūtīti nežēlīgā lieliski apmācītu un bruņotu Hanoveres divīzijas karavīru automātu raidītajā uguni. Daži vēsturnieki viņa taktiku veltīguma ziņā salīdzina ar… cilvēku upurēšanu.
Kafejnīcā valdīja absolūts klusums. Tad nograbēja durvis - ienāca kāds apmeklētājs, purinādams ūdeni no lietussarga.
- Ir vēl kas, - sacīja Boidžērs. - "Vikipedijas" rakstā dota visnotaļ interesanta saite.
Viesmīlis nolika uz galda divus šķīvjus ar steikiem un frī kartupeļiem. Foristers par ēdienu nelikās ne zinis un cieši vērās Boidžēra.
- Turpini!
- Acīmredzot kara laikā viņi rakuši tranšejas vai varbūt masu kapus… Izrādās, tajā laikā atrasta cilvēku upurēšanas vieta. Dzelzs laikmets. Ķeltu ciltis. Atrakti astoņdesmit skeleti. Visi bez galvām, samesti kaudzē kopā ar ieročiem. - Boidžērs palūkojās uz priekšnieku. - Turklāt liķi saliekti nedabiskās pozās. Tā, šķiet, ir lielākā cilvēku upurēšanas vieta, kas atrakta Francijā.
- Kur ta atrodas?
- Šeit, kungs. Tieši šeit. Ribemonā pie Ankras.
Trīsdesmitā nodaļa
Robs sakustējās. Kristīne joprojām gulēja līdzās. Nakti viņa bija nometusi pusi segu. Robs nopētīja viņas iedegušo augumu, noglāstīja kaklu, noskūpstīja kailo plecu. Kristīne nomurmināja viņa vārdu, pagriezās uz otriem sāniem un turpināja šņakuļot.
Bija gandrīz pusdienlaiks. Logā spīdēja saule. Robs piecēlās no gultas un devās uz vannas istabu. Izskalojis miegu no acīm un matiem, viņš domāja par Kristīni - par to, kā tas notika. Ar viņiem, ar abiem.
Viņš nekad vēl nebija piedzīvojis tādu dēku. No draugiem, kas sadodas rokās, par pāri, kas skūpstās un guļ kopā, viņi bija pārvērtušies tik viegli, it kā tā butu ierastākā un dabiskākā lieta pasaulē. Vienkārša un paredzama evolūcija. Robs atminējās, kā bija nervozējis šīs sievietes klātbūtnē, kā negribēja izrādīt savas jutas. Tagad tas šķita smieklīgi.
Taču - lai ari attiecības bija pavisam dabiskas, tās paradoksāla kārtā likās arī dīvainas un apbrīnojamas. "Varbūt tas varētu salīdzināt ar spožu jaunu dziesmu, kas pirmo reizi dzirdēta radio," Robs sprieda. "Jo izcilu dziesmu melodija šķiet tik lieliska, ka gribas teikt: "Jā, protams, jā, kāpēc līdz šim nevienam nav ienācis prātā uzrakstīt kaut ko tik brīnišķīgu? Kādam gluži vienkārši vajadzēja pierakstīt notis.""
Apslacījis seju ar ūdeni, Robs taustījās pēc dvieļa. Noslaucījies viņš izkāpa no duškabīnes un palūkojās pa kreisi. Vannas istabas logs bija vaļā, un viņa priekšā pletās Marmora jūra ar citām Prinču salām. Jassi. Sedefa. Tālumā vīdēja Anatolijas ciemati un meži. Pāri zilajam klajam gurdeni slīdēja jahtas ar baltām burām. Nelielo vannas istabu pildīja saulē sakarsušu priežu skuju smarža.
Atrašanās šajā māja noteikti sekmēja viņu mīlas dēku, deva tai augsni un barības vielas. Sala līdzinājās debesu oāzei, tā bija pilnīgs pretstats naida un vardarbības pārņemtajai Šanliurfai. Turklāt Izobelas namā valdīja klusums - tik vilinošs un skaidrs. Saules apspīdēts un Marmora juras viļņu apskalots. Te nebija pat mašīnu, kas traucētu rāmo mieru.
Desmit dienās Robs ar Kristīni bija lieliski atspirguši un apmeklējuši arī citas salas. Apskatījuši kapu, kur apglabāts pirmais Anglijas vēstnieks osmaņu impērijā - viņu bija sūtījusi Elizabete Pirmā. Abi bija mājuši ar galvu, kad vietējais gids rādīja koka māju, kurā dzīvojis Trockis. Viņi smējās, dzerot turku kafiju Bijikadas salas krastmalas kafejnīcā, un malkoja rakiju no lielām glāzēm Izobelas rožu dārzā, kad saulrietā pie horizonta blāzmoja attālā Troja.
Un vienā no tādiem siltiem vakariem, kad debesīs virs Marmora jūras spīdēja neskaitāmas zvaigznes, Kristīne pieliecas un noskūpstīja viņu. Robs atbildēja tikpat aizrautīgi. Tris dienas vēlāk Izobela pieklājīgi palūdza kalponi viesu dvieļus nomainīt tikai vienā istabā.
Robs iegāja guļamistabā. Aizvirtņi vasaras vējiņa čīkstēja. Kristīne joprojām gulēja, tumšie mati klaja ēģiptiešu kokvilnas spil- vendrānu. Kailam kājām Robs piegāja pie krēsla, uzvilka drēbes, apāvās un klusi nokāpa pirmaja stāvā.
Izobela runāja pa telefonu. Pasmaidījusi viņa pamāja Robam ar roku un mudināja doties uz virtuvi, kur kalpone Andrea vārīja kafiju. Atvilcis krēslu no virtuves galda, Robs pateicās kalponei par kafiju, apsēdās - izklaidīgs, bet laimīgs - un pa plaši atvērtajām durvīm lūkojās ārā uz rozēm, acālijām un bugenvilejām.
Kaķis Ecekiēls - Ezijs, kā viņu sauca Izobela, - pa virtuves grīdu dzenāja tauriņu. Robs pāris minūtes paķircināja kaķi, tad atslīga krēslā un paņēma avīzi - dienu vecu Financial Titncs. Taja bija rakstīts par kurdu pašnāvniekiem spridzinātājiem Ankara.
Pēc brīža viņš laikrakstu nolika - negribejās neko zināt par tādiem notikumiem. Negribējās dzirdēt par vardarbību, briesmām un politiku. Viņam gribējās, lai ši idille nekad nebeidzas; gribējās palikt kopā ar Kristīni uz mūžu un atvest uz šo salu arī Liziju.
Taču idille nevarēja turpināties. Redaktors Stīvs izrādīja nepacietību un vēlējās saņemt pabeigtu rakstu vai ari Robam draudēja došanās uz kādu citu vietu. Robs bija nosūtījis dažas ziņas par notikumiem Turcijā, lai nomierinātu redaktoru, taču visi zināja, ka šī labvēlība ir īslaicīga.
Izgājis dārzā, Robs pavērās uz jūru. Bija vēl kāda iespēja. "Es varētu aiziet no darba. Palikt šeit kopā ar Kristīni. Nofraktēt kuģi un izīrēt to tūristiem. Kļūt par kalmāru zvejnieku - gluži ka grieķi Burgazadā. Pievienoties armēņu kafejnīcu īpašniekiem Jassi sala. Rakņāties Izobelas dārzā. Atteikties no visa un atlikušo mūžu pavadīt šejienes saulē. Un atvest ari Liziju. Tad es šajā pludmalē būtu kopa ar sievietēm, kuras mīlu, un dzīve butu ideāla…"
Nopūties Robs pasmaidīja par savām ilūzijām. "Mīlestība man pamatīgi sajaukusi prātu. Jādara darbs, vajadzīga nauda, jābūt praktiskam."