Robs vēroja katamarānu. Baltās buras līnija uz ūdens klaja fona atgādināja gulbi.
Sapņus pārtrauca kāds troksnis. Robs pagriezās. No virtuves iznāca Izobela.
- Man tikko piezvanīja sens draugs no Kembridžas. Profesors Hjūgo de Savarijs. Vai esi par viņu dzirdējis?
-Nē…
- Daudz raksta. Taisa televīzijas šovus. Un tomēr ir lielisks zinātnieks. Kristīne viņu pazīst. Manuprāt, vienu semestri klausījās viņa lekcijas. Patiesība domāju, ka viņi bija draugi… - Izobela pasmaidīja. - Starp citu, kur ir Kristīne?
- Joprojām snauž.
- Ak, jaunība! - Izobela satvēra Roba roku. - Aiziesim līdz pludmalei. Es izstāstīšu, ko teica Hjūgo.
Pludmale bija akmeņaina un šaura, taču jauka un gandrīz pilnīgi izolēta. Viņi apsēdās uz akmens sola, un Izobela izstāstīja par de Savariju. Kembridžas vēsturnieks bija atklajis visu, ko uzzinājis no policijas, un klat pielicis savus minējumus par drausmajām slepkavībām Lielbritānijā. Par rīkļurāvēju bandu. Par saistību ar Elles uguņu klubu un cilvēku upurēšanu.
- Kādēļ de Savarijs zvanīja?
- Mēs esam seni draugi. Atceries, es ari strādāju Kembridžā.
-Jā, bet… kā tas ir saistīts ar visu, ko esam atklājuši mēs?
- Hjūgo nav noslēpums, ka esmu turku un šumeru senatnes, Tuvo Austrumu reliģiju eksperte. Piemēram, daudz zinu par jesi- diem. Viņš lūdza manu viedokli par kādu teoriju, kas saistīta ar šo ticību. Ir kāda savāda sagadīšanās. Bet varbūt ta nemaz nav sagadīšanās. - Izobela uz mirkli apklusa. - Hjugo uzskata, ka šī slepkavu banda meklē kaut ko, kas cieši saistīts ar Elles uguņu klubu.
- Skaidrs. Tātad viņi rok vietās, kas asociējas ar klubu. Taču… ko viņi meklē? Un kā tas saistīts ar jesīdiem?
- Lieta ir visnotaļ spekulatīva. Hjugo par to policijai nav stāstījis, taču domā, ka te iejaukta "Melna grāmata". Ka, iespējams, banda meklē tieši to…
- "Melnā grāmata"? Paskaidrojiet!
Izobela veikli izskrēja cauri stāstam par Jeruzalemes Voliju. Kā Hjūgo draudzene viņa bija dzirdējusi daudz sulīgu stāstu par Elles uguņu klubu. Neskaitāmus gadījumus, kas apliecina tajā valdošo izvirtību.
- Atgriezies no Svētās zemes, Tomass Volijs jeb Jeruzalemes Volijs, ka viņu mēdza dēvēt, atveda līdzi ari kādu dārgumu. Lādi. Tādu kā apslēpto mantu…
- Kas tas bija?
- Jūs zināt gandrīz tikpat daudz, cik es. Taču ir skaidrs, ka viņš savu atradumu vērtēja ļoti augstu; ticēja, ka ir apstiprinājis kādu teoriju. Savās neskaitāmajās vēstulēs draugiem viņš to sauca par "diženo pierādījumu". Tiek pieņemts, ka viņam lādi iedevis vecs jesīdu priesteris. Jesīdiem ir priesteru kasta, kas nodod tālāk mutvārdu tradīciju. Jo literārās tradīcijas gandrīz nemaz nav.
- Un viņš šo priesteri satika Jeruzalemē?
- Iespējams. Mēs nevaram būt absolūti droši, jo Volija memuāri ir kaitinoši neskaidri. Taču daži zinātnieki uzskata, ka tā varētu būt jesīdu "Melnā grāmata". Eņģelikāņu svētā grāmata.
- Viņiem ir sava Bībele?
-Vairs nav. Taču mutvārdu tradīcija apgalvo, ka reiz tāda bijusi. Lielajā sējumā apkopoti svēti un mistiski raksti, kas atspoguļo jesīdu mītus un ticības postulātus. Mūsdienu leģendas vēsta, ka vienīgo šīs grāmatas eksemplāru pirms simtiem gadu paņēmis kāds anglis. Varbūt kāds trimdā izsūtīts priesteris iedevis "Melno grāmatu" Volijam? Nodevis glabāšanā? Jesīdi allaž vajāti, tādēļ varbūt vēlējās pasargāt savu visdārgāko relikviju. Pie- meram, kaut kur tālaja Anglijā. Lai vai kā, no Levantes Volijs atveda kaut ko iespaidīgu. Vēl vairak: lai kas ari tajā lādē bija, beigu beigas tas sagandēja viņam dzīvi.
-Skaidrs. Un kur tā "Melna grāmata" ir tagad? Ja lādē bija šie svētie raksti.
- Pazudusi. Varbūt iznicināta. Varbūt noslēpta.
Roba prāts sāka drudžaini darboties. Viņš ieskatījās sievietes dzidrajās pelēkajās acis un tad teica:
- Kā mēs varētu noskaidrot, ko tieši banda meklē? Kā mes varam izpētīt viņu saistību ar jesīdiem?
- Laleša, - sacīja Izobela. - Tā ir vienīgā vieta, kur varētu meklēt atbildes uz visiem jautājumiem. Jesīdu svētā pilsēta Laleša.
Nemiera pārņemts, Robs apzinājās, ka bus jādodas uz šo La- Iešu, lai rastu skaidrību un pabeigtu publikāciju avīzei. Stīvs nepārtraukti mudināja sūtīt nobeigumu. Lai to izdarītu no sirds, vajadzēja sasiet atsevišķos pavedienus - izpētīt, kas ir šī "Melnā grāmata".
Turklāt Robs zināja, kur atrodas Laleša. Par šo pilsētu viņš bija dzirdējis jau agrak - no citiem žurnālistiem. Tā bija vairākkārt parādījusies pēdējo gadu ziņu slejās. Dažādu nelāgu iemeslu deļ.
- Es zinu, kur atrodas Laleša, - viņš teica. - Kurdistānā, vai ne? Uz dienvidiem no robežas?
Izobela drūmi palocīja galvu.
- Jā, Irākā.
Trīsdesmit pirmā nodala
>
Vakarā Robs atzinās Kristīnei, ka viņam jādodas uz Lalešu, un paskaidroja ari iemeslu.
Kristīne lūkojās uz Robu un neteica ne vārda. Viņš vēlreiz atgādināja, ka Laleša ir vieta, kur izdosies pabeigt rakstu. Atrast atbildes uz jautājumiem par jesīdiem. Svētā pilsēta ir vienīgā viela pasaulē, kur varētu atrast patiesi zinošu jesīdu. Izglītotus cilvēkus, kas varētu atrisināt mīklas. Turklāt ir prātīgi viņam turp doties vienam. Viņš savulaik uzturējies Irākā. Zināja, ar ko riskē. Viņam tur bija paziņas. Viņam avīze segs milzīgos apdrošināšanas izdevumus, bet Kristīnei ne. Tātad viņam jābrauc uz Lalešu, turklāt vienam.
Šķita, ka Kristīne piekrīt šim viedoklim. Bet tad viņa pagriezās un, ne varda neteikusi, izgaja dārzā.
Robs vilcinājās. "Vai iet viņai pakaļ? Varbūt atstāt vienu?"
Grūto izšķiršanos iztraucēja Izobela, kas ienāca virtuvē, dungodama kādu dziesmiņu. Viņa paskatījās uz Robu un tad uz dārzā sēdošo sievieti.
- Izstāstīji viņai?
-Šķita, ka viss ir kārtība, bet tad…
Izobela nopūtās.
- Tāda pati viņa bija Kembridža. Apbēdināta viņa nemet traukus pret sienu, bet noslēdzas sevi.
Robs jutās sagrauts. Negribējās apbēdināt Kristīni, taču brauciens uz Irāku ir nepieciešamība. Viņš ir ārzemju korespondents. Ne jau viņa varā ir izvēlēties, kurp doties.
- Zini, esmu mazliet pārsteigta, - sacīja Izobela.
- Par ko?
- Ka viņa tevī ieķērusies. Parasti viņai nepatīk tādi vīrieši kā tu. Ar izciļņiem vaigu kauliem un zilam acīm. Piedzīvojumu meklētāji. Parasti viņa pieķeras vecākiem vīriešiem. Tu taču zini, ka viņa agri zaudēja tēvu, vai ne? Viņa līdzinās daudzām citām meitenēm, kas pārdzīvojušas to pašu. Vienmēr viņu vilinājuši vīrieši, kas līdzinās tēvam. Ir padomdevēji. Skolotāji. - Izobela ieskatījās Robam acīs. - Aizstāvji.
Tālumā atskanēja prāmja taures signāls. Robs klausījās atbalsī un tad pa virtuves durvīm izgāja dārzā.
Kristīne viena sēdēja uz dārza sola un vērās cauri mēness apspīdētajai priežu audzei. Pat nepagriezusies, viņa teica:
- Izobelai ļoti paveicies. Māja ir ārkārtīgi skaista.
Robs apsēdās līdzās Kristīnei un satvēra viņas roku. Mēnessgaismā viņas pirksti šķita sevišķi bāli.
- Man vajadzīga palīdzība, Kristīne.
Viņa pagriezās un ielūkojās vīrietim tieši acīs.
- Kamēr es būšu Lalešā… - Robs turpināja. - Lizija… Viņu vajadzētu pieskatīt. Vai tu to varēsi?
Kristīnes seja slīga ēnās. Slīdošs mākonis bija aizklājis mēnesi.