- Tur ir daudz asiņu, - detektīvs klusi paskaidroja un tad pa- māja ar roku konsteblam, kas stāvēja pie lielajām durvīm. Tas salutēja un atvēra durvis, ļaujot abiem vīriešiem ieiet iekšā.
Telpa bija ļoti grezna, ar koka paneļiem un heraldiskiem ģerboņiem -Viktorijas laikmetā stilizēts viduslaiku augstmaņa lielās zāles atdarinājums. "Lielisks darbs," nosprieda de Savarijs. Viņš iztēlojās, kā vienā telpas gala pirmā stava balkonā menestreli dzied serenādes hercogam, kas sēž pie augsta galda pretējā galā. Bet - kas atradās tajā pretējā galā? Policija bija uzstādījusi milzu aizslietni.
Foristers veda profesoru uz priekšu, un zem kājām krakšķeja grīdas dēļi. Jo tuvāk viņi bija, jo skaļāki šķita pašu soļi. Taču dēļi vairs nekrakšķēja; tie šļakstēja. "Tas tādēļ," atskārta de Savarijs, "ka es eju pa asiņu peļķēm." Pulēta grīda šķita teju lipīga.
Kad Foristers pastūma aizslietni mala, de Savarijam aizrāvās elpa. Viņš ieraudzīja pārnēsājamus futbola vārtus. Pārvietojama konstrukcija no koka, kas ievilkta iekšā no tuvējā sporta laukuma. Starp vārtu stabu un pārliktni bija izstiepts kads cilvēks - ar ādas sloksnēm piesiets pie vārtu stabiem.
Vai, drīzāk, tas, kas palicis pāri no cilvēka. Kailais upuris bija pakārts ar kājām gaisā, aiz potītēm piesiets pie vārtu pārliktņa. Rokas bija izplestas un piesietas pie vārtu stabiem. Seja jautās mežonīgu sāpju izteiksme, un asinis uz. grīdas liecināja par nežēlīgu spīdzināšanu.
Viņam bija novilkta āda. Vēl dzīvam esot. Lēni un rūpīgi novilkta vai nokasīta strēmele pēc strēmeles, sloksne pēc sloksnes. Jēla, pulsējošā miesa atstāta neapklāta, paverot skatienam dzeltenīgu tauku kārtu. Lai gan vietām arī tā norauta, un kļuva redzami sarkanīgie muskuļi. Dažviet bija manāmi ari iekšējie orgāni un kauli.
De Savarijs piespieda rādītājpirkstu degunam. Gaiss oda pēc līķa, muskuļiem un spīdīgajiem taukiem. Bija redzami saspringu- šie kakla muskuļi, pelēkbaltās plaušas, ribas. Skats atgādināja attēlu bioloģijas grāmatā - ilustrāciju tekstam par cilvēka muskuļiem un cīpslām. Protams, trūka ari ģenitāliju. Vietā, kur vajadzētu būt dzimumloceklim un sēkliniekiem, vidēja tumšsārts dobums. De Savarijs sprieda, ka tie iebāzti upurim mutē; iespējams, viņš bijis spiests tos ēst.
Profesors apgāja apkārt notikuma vietai. Izskatījās, ka strādājuši vairāki cilvēki. Darbojušies rūpīgi un prasmīgi, nav nogalinājuši uzreiz. Ja ādu cilvēkam velk nost meistarīgi, viņš var nodzīvot vel vairākas stundas, kamēr muskuļi un orgāni lēni izžūst un sačokurojas. "Dažkārt upuris no sāpēm paģībst," sprieda de Savarijs, "taču viņu var atkal vest pie samaņas un tad turpināt." Viņam negribējās to visu iztēloties, taču nācās. "Pārbijies apkopējs ievilkts šeit. Piesiets ar kājām gaisa. Rokas piesaitētas vārtu stabiem. Atgādina otrādi apgrieztu krucifiksu."
Un tad - to de Savarijs spēja spilgti iztēloties - šausmu pārņemtais upuris atskārtis, kas ar viņu notiks. Pirmais ādas gabaliņš novilkts pie potītes. Dedzinošās sāpes pieņēmušās spēkā, jo āda plēsta tālāk, atsedzot miesu aukstumam un karstumam. Ja miesai kaut kas pieskartos, mokas būtu teju neizturamas. Nabags acīmredzot kliedzis, kamēr banda plosījusi trīsošo, mokošu sāpju pārņemto ķermeni. Viņi rīkojušies kā miesnieki, kas dīra dzīvnieku. Varbūt vienubrīd upuris kliedzis pārāk skaļi, tadeļ viņam nogrieztas ģenitalijas, kas iebāztas mutē un tādējādi apslāpējušas skaņas.
Tad āda vilkta no krūtīm un rokām. Tehniski tas ir grūti izpildāms. Acīmredzot nelieši iepriekš trenējušies uz aitām, kazām vai varbūt kaķiem. Lai visu izdarītu pareizi.
Nodrebinājies profesors aizgriezās.
Foristers pieskārās viņa pleciem.
- Ja, piedodiet.
- Cik viņam gadu? To grūti noteikt, ja sejai nav… ādas.
- Apmēram četrdesmit, - Foristers atbildēja. - Vai iesim ārā?
- Labprāt.
Policists rādīja ceļu. Tikuši svaigā gaisā, viņi devās pie sola dārzā. De Savarijs priecājas par iespēju apsēsties.
- Drausmīgi, - viņš noteica.
Saule joprojām sildīja. Foristers ņurdēdams noāva bahilas. Abi vīrieši sēdēja nospiedošā klusumā. Agras vasaras gaiss šķita pretīgs. Pēc brīža de Savarijs teica:
-Šķiet, ka varēšu palīdzēt.
- Tiešām?
- Es domāju, ka saprotu, kāds ir noziedznieku psiholoģiskais tips…
-Un?
- Tā noteikti ir acteku tematika. Actekiem bija… dažādas cilvēku upurēšanas metodes. Visslavenākā, protams, ir sirds izraušana. Priesteris iegrūda obsidiāna dunci upurim krūtis, uzšķērda tās un izrāva pukstošu sirdi.
Abi noskatījās, kā piebraucamajā ceļā parādās policijas automašīna. Izkāpa divi policisti ar metāla čemodāniņiem. Viri mundri pamāja Foristeram, un arī viņš palocīja galvu.
- Patologi, - paskaidroja Foristers. - Turpiniet, Hjūgo. Tātad acteki…
- Mēdza izbarot cilvēkus jaguāriem. Ļāva noasiņot līdz nāvei. Apšaudīja karavīrus ar sīkām bultiņām, kamēr tie nomira. Taču viena no izsmalcinātākajām metodēm bija ādas novilkšana. Tai bija atvēlēta pat īpaša diena. Ādas vilkšanas svētki.
- īpaša diena ādas novilkšanai?
- Viņi dīrāja gūstā saņemtos ienaidniekus. Un pēc tam dejoja pilsētas ielās, tērpušies novilktajās ādās. Acteku dižciltīgie bieži mēdza valkāt nodīrāto upuru ādas. Viņi uzskatīja, ka tādējādi izrāda godu upurim. Kāda leģenda vēsta, ka reiz viņi sagūstījuši naidnieku princesi, pēc dažām nedēļām uzaicinājuši viņas tēvu, tātad valdnieku, uz svētkiem, lai noslēgtu mieru. Valdnieks nodomājis, ka saņems atpakaļ savu meitu. Dzīvu. Kā daļu no miera līguma nosacījumiem. Bet acteku valdnieks pēc vakariņām sasita plaukstas, un ienāca priesteris nogalinātās princeses ādā. Acteki uzskatīja, ka tādējādi izrādījuši naidnieku valdniekam godu. Manuprāt, miera slēgšana tomēr neizdevās.
Foristers bija ļoti bāls.
- Jus taču nedomājat, ka viņi apvilkuši upura ādu? Jūsuprāt, Klonkarijs braukā apkārt, satinies šī puiša adā?
- Ļoti iespējams. Acteki tā darītu. Uzstieptu sev mugura upura ādu ka uzvalku un staigātu tik ilgi, kamēr tā burtiski sapūtu. Smaka noteikti bija briesmīga.
- Ādu mēs vēl neesam atraduši. Esam izsaukuši kinologus ar suņiem.
- Lieliska doma. Es uzskatu, ka terpšanās ādās ir ļoti iespējama. Ja reiz viņi tik uzcītīgi seko acteku metodei.
Kadu brīdi abi vīrieši klusēja. De Savarijs lūkojās pāri parkam, uz augstajiem kokiem, kas līka par upi. Brīnišķīga rāmas, buko- liskas Anglijas ainava. Grūti apjēgt, ka tikai dažus jardus tālāk… koka rāmī kaut kas karājas. Sārts, otrādi apgriezts līķis ar neaprakstāmu sāpju izteiksmi seja.
Detektīvs piecēlās.
- Tātad… ko tā banda meklē? Es šo to papētīju. Ar Elles uguņu klubu saistības nav pilnīgi nekādas.
- Nav gan, - piekrita de Savarijs. - Taču ir interesanta saistība starp šo skolu un Tuvajiem Austrumiem.
- Kāda?
Uzsvērti vilcinādamies, de Savarijs pasmaidīja.
-Ja pareizi atceros visu, ko lasīju vilcienā, tepat atrodas saldumu veikals. - Viņš gāja apkārt ēkai, un Foristers viņam sekoja. Dienvidu spārna tālākajā galā viņi ieraudzīja neparastu celtni ar divslipju jumtu. Tā drīzāk atgādināja kapelu. De Savarijs apstājās.
Foristers nopētīja iespaidīgās durvis ar sarkanmelno rotājumu - tie bija spārnoti, metālā kalti lauvas.
- Kas tad tas?
- Nīnives veranda. Lauvas raisa asociācijas ar Irāku un Su- meru valsti. Paraudzīsim, vai mūsu zeni rakņājušies arī šeit?