Tā kā Foristers palocīja galvu, de Savarijs pagrūda metāla durvis, un tās viegli atvēras. Ja neskaita dīvainos vitrāžu logus, iekšā viss bija kā normālā bagātnieku skolas saldumu veikaliņa. Pep- si automāts. Kases aparāts. Uz grīdas saliktas kastes ar našķiem un kraukšķiem. Taču tās šķita ka izmētātas. Tumsā slīgstošā telpa bija pārmeklēta. Pēc rūpīgākas izpētes atklājās, ka vienas sienas koka paneļi atrauti, logs - izdauzīts. Kāds te sparīgi kaut ko meklējis. Gluži cits bija jautājums par to, vai kaut kas ari paņemts. De Savarijs uzskatija, ka nekas. Viņaprāt, mantas izmētātas pārāk nikni - it kā iebrucējs būtu vīlies.
Viņi izgāja ārā, rāmajos saules staros, un devās tālāk pa taku. Saules pielietajā gaisā virmoja ziedputekšņi. De Savarijs izstāstīja detektīvam par Nīnives verandu.
- To ap lūkstoš astoņsimt piecdesmito gadu pasūtināja lēdija Šarlote Gesta un viņas vīrs sers Džons. Autors bija arhitekts Čārlzs Berijs, kurš vairāk pazīstams kā…
- Parlamenta ēkas autors, - sacīja Foristers un kaunīgi pasmaidīja. - Arhitektūra ir privāts hobijs.
- Tieši tā! Parlamenta ēkas autors. Lai vai kā, Nīnives veranda ir privāta celtne, kas būvēta dažu izslavētu asīriešu ciļņu glabāšanai. Tie savākti Viktorijas laikmeta izrakumos Mezopotāmi- ja. Tādēļ ēkai ir tik neparastas durvis, ar asīriešu lauvām.
- Skaidrs.
- Verandā glabātos ciļņus atrada lēdijas Šarlotes Gestas brālēns Ostins Henrijs Leijards. Ciļņi bija ļoti nozīmīgi un iespaidīgi. Katrs svēra vairākas tonnas. Savulaik tie rotāja Nimroda pils ieeju.
- Leijards un Berijs tos atveda uz šejieni?
-Jā. Kopā ar daudziem citiem ciļņiem tie palika šeit, Nīnives verandā, līdz pat Pirmā pasaules kara beigām. Tad visu kolekciju izlika pārdošanai.
- Tātad nekas vairs nav palicis?
- Pagaidiet! Antīkās lietas veranda aizvietoja ar neciliem atdarinājumiem. Tūkstoš deviņsimt divdesmit trešajā gadā Gestu ģimene pārdeva Kenfordas muižu, un tajā iekārtoja skolu zēniem. Tad Nīnives verandu, no kuras jau bija izlaupītas seno laiku vērtības, pārvērtā par saldumu veikalu, kur pārdeva sviestmaizes un Snickers šokolādes tāfelītes.
- Tad jau mūsu zēni būs zinājuši, ka te nekā vairs nav, vai ne? Kāpēc viņi ielauzušies?
- Stāstam ir visnotaļ savādas beigas. Tūkstoš deviņsimt deviņdesmit otrajā gadā te ieradās divi akadēmiķi. Asirioloģijas eksperti. Viņi devās uz konferenci Bornmautā, taču bija ietaupījuši laiku un nolēma doties svētceļojumā uz. zinātnei tik nozīmīgo vietu. Viri pat necerēja kaut ko atrast, vien pētīja vitrāžas logus ar Šumeru valsts ainavām un apbrīnoja asīriešu arheoloģijas smalkās detaļas. Bet tad viņi paskatījās aiz "Pepsi" automāta… un atrada īstu cilni.
- jūs noteikti jokojat.
- Nē. Tika uzskatīts, ka palikuši tikai atdarinājumi. Un raugi! Atrasts vēl viens oriģināls! Tas gan bija klāts ar baltas vinila emulsijas kārtām, taču tika atzīts par īstu. Cilni noņēma un aizsūtīja uz Londonu, kur to piedāvāja pārdot Christie's izsolē. To iegādājas japāņu uzpircējs, kurš acīmredzot rīkojās kādas reliģiskās sektas uzdevumā. Manuprāt, tika samaksati astoņi miljoni mārciņu. Tik daudz vēl neviens nebija maksājis par kādu senlietu. Et voilā.
Viņi bija nonākuši upes krastā. Stouras ūdeņos vizuļoja saule un nokareno koku lapu raibums.
- Es joprojām nesaprotu, - sacīja Foristers. Viņš paņēma un iemeta upē kādu sprunguli. - Kā šīs lietas ir saistītas ar Blles uguņu klubu?
- Vai atceraties, ko es vakar teicu pa telefonu?
- Par jesidiem un "Melno grāmatu"? Ka tieši to viņi meklē?
- Precīzi. Redziet, Ostins Henrijs Leijards bija viens no pirmajiem Rietumu pasaules pārstāvjiem, kas tūkstoš astoņsimt četrdesmit septītajā gadā satikās ar jesidiem. Viņš strādāja izrakumos Irākas ziemeļos, Ūrā un Nīnivē. Tie bija modernās arheoloģijas pirmsākumi. Tad viņš uzzināja par neparastu sektu, kas dzīvo netālu no Mosulas, Dahūkas apkārtnē. Leijards sazinājās ar jesi- diem un tika uzaicināts ierasties svētajā pilsētā Lalešā. Kalnos. Bīstama vieta, nedroša arī mūsdienās.
- Ko viņš tur darīja?
- Labs jautājums. Mēs zinām, ka viņš tika uzaicināts, lai novērotu visslepenākos rituālus. Privilēģija, kas pirms un pēc tam nav izrādīta nevienam citam uz pasaules.
- Vai viņš saņēma "Melno grāmatu"?
De Savarijs pasmaidīja.
- Detektīvi Pirmklasīgs darbs! Jā, ir tāda teorija. Zinātnieki spriež, ka Leijards acīmredzot iedraudzējies ar jesīdiem, ja reiz pret viņu tā izturējušies. Daži uzskata, ka viņš līdzi atvedis arī "Melno grāmatu". Tādējādi tika radīta leģenda, ka šī grāmata nonākusi Anglijā.
- Tātad, ja viņš paņēmis grāmatu, tad varēja to atvest uz šejieni, uz ēku, kas celta izcilāko mākslas darbu glabāšanai? Vai ne?
- Vraiment!
Foristers sarauca pieri.
- Manuprāt, mēs jau secinājām, ka "Melno grāmatu" glabājis Jeruzalemes Volijs. Kā tad tā nonāca pie Leijarda?
Profesors paraustīja plecus.
- Kas to lai zina? Varbūt Jeruzalemes Volijs domāja, ka grāmata ir pie viņa, taču patiesībā ne. Varbūt viņš atdeva grāmatu jesīdiem, un pēc gadsimta tā nonāca Leijarda rokās. Tā sakot, braukājusi turpu un šurpu! Es personīgi uzskatu - ja tas vispār ir svarīgi -, ka grāmata atradās pie Jeruzalemes Volija, bet stāsts par Leijardu ir tikai mānīšanās.
-Taču mēs varam pieņemt, ka tieši to meklē bandīti. Un tas ir galvenais. Citādi viņi nebūtu braukuši uz. šejieni. Tātad viņu darbība varbūt nemaz nav saistīta ar Elles uguņu klubu. Patiesībā banda meklē jesīdu "Melno grāmatu". Tas ir viņu istais mērķis.
-Jā.
Foristers iesvilpās, teju priecīgi, un uzsita de Savarijam pa plecu.
- Paldies, ka atbraucāt, Hjūgo.
De Savarijs pasmaidīja, lai gan jutās neomulīgi. Nāsīs joprojām sitās dīrātas cilvēka miesas smārds.
Pēkšņi kluso mežu pāršķēla skaļš kliedziens.
- Engus! Engus!
Kaut kas bija noticis. Koku lapotnēs atbalsojās vēl viens sauciens. jau tuvāk.
Detektīvs un profesors uzkāpa pakalniņa. Dzīdamies kaut kam pakaļ, pāri pļavai skrēja konstebls un nepārtraukti izkliedza vardu "Enguss".
- Kinologs, - paskaidroja Foristers. - Pazaudējis savu suni. Ei, Džonson! Kur šis palicis?
- Kungs! - Skriet konstebls nemitējās. - Tikko paskrēja jums garām! Redziet? Tur!
Pagriezies de Savarijs ieraudzīja milzu suni, kas lēkšoja uz skolas ēkas pusi. Joza kā neprātīgs un kaut ko vilka sev līdzi. Kaut ko garu, slidenu un drūmi pelēku. Ko gan? Priekšmets izskatījās visnotaļ savāds. Uz brīdi profesoram radās sirreāla un šķebinoša sajuta, ka suns vazā kaut ko līdzīgu spokam. Viņš pieskrēja dzīvniekam klāt. Tas pagriezās, lai aizsargātu savu guvumu, un ierūcās.
Pievērsies suņa laupījumam, de Savarijs nodrebēja. Izrādījās, ka suns vazājis garu un smirdošu gabalu, kas sadīrāts lēkšķēs un strēmelēs.
Tā bija cilvēka āda.
Trīsdesmit trešā nodaļa
Robs Dahūkā uzturējās jau desmito dienu. Taksometra šoferis no Haburas bija atteicies braukt tālāk.
Sākumā Robs bija visnotaļ apmierināts. Dahūka bija patīkama un rosīga kurdu pilsēta: nabadzīgāka par Šanliurfu, bet bez nomācošās turku pārraudzības. Tik vilinoša Dahūka šķita tādēļ, ka it visur jautās jesīdu klātbūtne. Bija atvērts pat jesīdu kultūras centrs - liels, sens, pussagruvis un kņadas pilns osmaņu laikmeta nams pilsētas nomale. Pirmās dienas Robs pavadīja, klaiņojot pa šo centru. Tajā netrūka tumšmatainu, kautrīgi smaidošu meiteņu garās, izšūtās kleitās un smejošu puišu krekliņos ar Barse- lonas futbola komandas simboliku.