- Jā, labi. Redziet, kads ir mans viedoklis. Jūs, amerikāņi, diženie ērgļi, palīdzējāt kurdiem un aizstāvējāt jesīdus. Es redzēju amerikāņu karavīrus, un viņi bija labi. Tiešām mēģināja mums palīdzēt. Tādēļ… es tagad palīdzēšu jums. Jo jūs esat amerikānis.
- Patiešām?
-Jā.
- Un palīdzēšu ari tādēļ, ka vienu gadu studēju Teksasas universitātē Amerikā. Tādēļ arī visnotaļ normāli runāju angliski. Amerikāņi bija labi pret mani.
- Jus bijāt Teksasā?
- Ja, saprotiet. Ostinā.
-Tur ir lieliska mūzika.
- Jā. Tā ir jauka vieta. Tikai… - Karvans knibināja olīvu. - Tikai sievietēm Teksasā ir milzīgas pēcpusēs. Man tas sagādāja problēmas.
- Ko jūs Teksasā studējāt? - iesmējies pajautāja Robs.
- Reliģijas antropoloģiju. Kā saprotat, varu jums pastāstīt visu, ko vēlaties zināt. Tad varēsiet doties prom un klāstīt visiem, ka mēs neesam… sātanisti. Vai saksim?
Robs pasniedzas pēc piezīmju bloknota, pasūtināja vēl divus kausus alus un stundu apbēra Karvanu ar jautājumiem. Lielāko daļu informācijas viņš jau bija uzzinājis no Izobelas un paša pētījumiem. Par jesīdisma pirmsākumiem un Eņģeļu kultu, piemēram. Robs jutās mazliet sarūgtināts, bet tad Karvans pieminēja kaut ko tādu, kas mudināja izslieties un sēdēt taisnu muguru.
- Stāsts par jesīdisma saknēm nāk no "Melnās grāmatas". Diemžēl "Melnā grāmata" ir pazudusi, taču šis stāsts tiek nodots no mutes mutē. Un tā mes uzzinām, ka mums ir īpaši… priekšteči un mēs atšķiramies no visām citām rasēm.
-Ar ko?
- Vislabāk to izskaidro kāds jesīdu mīts. Vienā no mūsu radīšanas leģendām tiek minēti septiņdesmit divi Ādami, un katrs no tiem ir izcilāks par iepriekšējo. Septiņdesmit otrais Ādams apprecēja Ievu, un abi ielika savu sēklu divās krūkās.
Žurnālista roka ar pildspalvu sastinga pusceļa līdz bloknotam.
- Divās krūkas?
Karvans palocīja galvu.
- Šīs krūkas aizzīmogoja uz deviņiem mēnešiem. Kad tās atvēra, izrādījās, ka Ievas krūka ir pilna ar kukaiņiem un šausmo- ņiem, čūskām un skorpioniem, savukārt Ādama krūkā tika atrasts piemīlīgs bērns. - Karvans pasmaidīja. - Zēnu nosauca par Šahi- du ibn Džeijaru Jesīdu jeb "Krūkas dēlu". Šo vārdu izmanto visi jesīdi. Saprotiet, mēs visi esam "Krūkas dēli". Šie Ādama bērni kļuva par jesīdu priekštečiem. Ādams ir mūsu vectēvs. Savukārt visas citas tautas nākušas no Ievas.
Robs centīgi pierakstīja. Tobrid krustojumā iepreti kafejnīcai ieripināja balts Apvienoto Nāciju organizācijas Chevrolet.
- Labi, - strupi noteica Karvans. - Tagad man jāiet. Bet, kungs, jesīdi centrā man pastāstīja ari to, ka jūs vēlaties doties uz Lalešu. Vai tā ir?
- Jā, vēlos gan! Taču visi apgalvo, ka tas ir bīstami, un negrib mani vest uz turieni. Vai šo braucienu tomēr varētu nokārtot?
Pasmaidījis Karvans domīgi sāka košļāt nākamo olīvu. Tad viņš pielika plaukstu mutei un pēc tam novietoja olīvas kauliņu pelnutrauka maliņā.
- Es varu aizvest jūs uz turieni. Drīz bus svētki. Tas nemaz nav tik bīstami.
-Kad?
- Rīt. Piecos no rīta. Satiksimies šeit. Pēc tam atvedīšu jus atpakaļ, un varēsiet par mums uzrakstīt tajā slavenajā angļu avīzē The Times.
- Lieliski! Fantastiski! Shukran!
- Norunāts. - Jauneklis pieliecās un paspieda Roba roku. - Tiekamies rīt piecos. Tagad dosimies pie miera. Uz redzešanos! - To pateicis, Karvans piecēlās un nozuda tveices pārņemtajā ielā.
Robs kāri izdzēra atlikušo alu. Viņš bija laimīgs. Gandrīz ļoti laimīgs. "Rakstu tomēr izdosies pabeigt. Būšu pirmais cilvēks, kurš spers kāju svētajā jesīdu pilsētā! Mūsu cilvēks kopā ar Irākas kultistiem!" Līdz viesnīcai viņš teju aizskrēja, lai piezvanītu Kristīnei un satraukti izstāstītu jaunumus. Spriežot pēc balss, viņa šķita norūpējusies un vienlaikus arī apmierināta. Sarunas laikā Robs smaidīdams atgūlās. "Drīz es braukšu mājās, satikšos ar meitu un mīļoto sievieti; turklāt darbs būs pabeigts."
Nakamajā rītā Karvans - ka solījis - gaidīja pie kafejnīcas galdiņiem. Līdzās aizslēģotajai kafejnīcai atradās vecs Ford pikaps, kura kravas kastē bija salikti plastmasas maisi ar plāceņiem un augļiem.
- Augļi svētkiem, - paskaidroja Karvans. - Nāciet! Vietas gan nav daudz.
Kabīnē vajadzēja saspiesties trijiem: Karvanam, Robam un ūsainam večukam. Pie stūres, šķiet, sēdēja Karvana tēvocis. Robs sarokojās ar tēvoci, un Karvans teica:
- Viņš šogad cietis tikai trīs avārijās. Tātad ar mums viss būs kārtībā.
Automašīna grabēdama izbrauca no Dahūkas un devās kalnos. Brauciens bija ilgs - īsts pārbaudījums mugurai, taču Robs nesūkstījās. Viņš bija pārliecināts, ka tuvojas sava stāsta nobeigumam.
Ceļš veda augšup - priežu mežos un ozolu audzēs. Pelēkais rīta gaiss sāka skaidroties, saule kļuva arvien košāka un siltāka. Tad ceļš ievijās spilgti zaļā ielejā. Burbuļojošu upīšu krastos stāvēja nabadzīgas, taču jaukas mājiņas. Pretī mašīnai mādami skrēja netīri bērneļi ar žilbinošiem smaidiem sejās. Robs māja pretī un domāja par savu meitu.
Bet ceļš turpinājās un locījās apkārt milzīgam kalnam. Karvans stāstīja, ka šis kalns ir viens no Septiņiem Sātana stabiem. Robs palocīja galvu. Ceļš pa ļodzīgiem koka tiltiem veda pāri straujām upēm. Beidzot viņi apstājās.
Karvans piebikstīja Robam.
- Laleša!
Te nu viņš bija. Pirmo Robs ieraudzīja savādu konisku celtni ar dīvaini gropētu jumtu. Apkārt centrālajam laukumam bija vairākas šādas celtnes. Laukumā rosījās cilvēki - tie svinigi soļoja, skandēja un dziedāja. Vecie vīri gāja atsevišķā ierindā un spēlēja garas koka flautas. Robs kopā ar Karvanu izkāpa no automašīnas un noraudzījās parādē. No kādas nokvēpušas ēkas iznāca melnā tērpies vīrs, kurš piegāja pie akmens podu rindas. Podos gailēja uguns. Parādījās arī vairāki cilvēki baltās drānās.
- Svēta uguns, - paskaidroja Karvans, rādīdams uz dzeltenīgajām liesmām akmens podos. - Viņi septiņas reizes ies tai apkārt.
Pūlis tuvojās, saukdams vārdu:
- Meleks Tauss! Meleks Tauss!
Karvans palocīja galvu.
- Viņi slavē pāva eņģeli.
Ceremonija turpinājās. Ta bija gleznaina, neparasta un savādi aizkustinoša. Robs pētīja apkārt stāvošos vērotājus - pēc pirmajām rituāla taktīm daudzi vienkāršie jesīdi devās tuvējos zālājos un kalnu nogāzēs, no kuram pavērās skats uz koniskajiem Lalešas torņiem, un klāja piknika galdus ar tomātiem, sieru, plāceņiem un plūmēm. Saule jau bija uzkāpusi augstu, un diena izvērtās ļoti silta.
- Ikviens jesīds, - Karvans stāstīja, - kaut reizi savā mūžā dodas svētceļojumā uz. Lalešu, lai apmeklētu šeiha Musāfira kapu. Viņš iedibināja jesīdu ceremonijas.
Robs piegāja tuvāk, lai pa nespodrajām durvīm ielūkotos templi. Tur bija tumšs, taču Robs spēja saskatīt svētceļniekus, kas tina krāsainus auduma gabalus ap koka stabiem. Citi zemos plauktos lika maizi. Pie vienas sienas Robs pamanīja uzrakstu. Tas noteikti bija ķīļrakstā - vissenākajā, primitīvākajā rakstības sistēmā, kas pazīstama jau kopš šumeru laikiem.
Ķīļraksts! Iznācis no tempļa, Robs jutās lepns, ka varējis pabūt tajā. Viņš jutās kā liecinieks brīnumainai pilsētas, ticības, cilvēku, liturģijas un rituāla izdzīvošanai. Lalešas svētku atmosfēra šķita emocionāla, poētiska un ārkārtīgi idilliska. Nepatīkami bija tikai šausminošie un ņirdzīgie visuresošā pusvelna, pusdieva Me- leka Tausa portreti, kas zīmēti uz. sienām, durvīm un pat afišām. Taču paši cilvēki šķita draudzīgi un laimīgi, ka var atrasties saulē un piekopt savu īpašo reliģiju.