Gribēdams aprunāties ar kādu jesīdu, Robs mudināja Karva- nu apņemties sarunas tulkošanu. Zālāja viņi uzmeklēja kādu jocīgu pusmūža sievieti, kas lēja tēju saviem bērniem.
Pieliecies Robs teica:
- Pastāstiet par "Melno grāmatu"!
Sieviete pasmaidīja un sparīgi bakstīja ar pirkstu Robam krūtis. Karvans iztulkoja viņas teikto:
- "Melna grāmata" ir jesīdu Bībele un sarakstīta ar zelta burtiem. Tā ir pie kristiešiem! Pie angļiem, jus esat paņēmuši mūsu svēto grāmatu. Rietumniekiem ir attīstīta zinātne un izglītība tieši tādēļ, ka viņiem pieder grāmata, kas nākusi no debesīm.
Silti uzsmaidījusi Robam, sieviete iekoda liela tomātā, izšķiežot sarkanās sēklas uz krekla. Viņas vīrs sāka skaļi smieties.
Ceremonija laukumā gandrīz bija beigusies. Meitenes un zēni baltajās drānās atradās pašā vidū, veicot pēdējos rituālās dejas soļus apkārt svētajai ugunij. Robs noraudzījās uz viņiem un ar telefona kameru slepus uzņēma vairākas fotogrāfijas. Uzkricelē- jis dažas piezimes, viņš pacēla galvu un ievēroja vel kaut ko. Skatītāju nemanīti, vecāki vīri viens pēc otra nozuda zemā ēkā laukuma tālākajā galā. Viņu kustības bez kādēļ šķita zaglīgas, slēpjamas. Vai vismaz nozīmīgas. Pie zemās ēkas durvīm stāvēja sargs, lai gan pie citam durvīm sargu nebija. Kāpēc tā? Arī pašas durvis stipri atšķīrās no citām - līdzās tām akmenī bija iecirsta savāda melna čūska. Garas čūskas simbols tieši blakus durvīm.
Robu pārņēma tirpas. "Lūk! Jānoskaidro, kas tur notiek. Jātiek iekšā pa tām noslēpumainajām durvīm! Vai tas ir iespējams?" Viņš palūkojās apkārt. Karvans bija apgulies zālē uz muguras un snauda. Automašīnas šoferi nekur neredzēja - varbūt iemidzis kabīne, jo bija agri cēlies.
"Ši ir mana liela iespēja! Jāpasteidzas." Noskrējis lejā pa nogāzi, viņš veikli šķērsoja laukumu. Viens no skandējošajiem puišiem bija nometis savu balto galvassegu pie akas līdzās kādam strautam. Paskatījies pa labi un pa kreisi, Robs paķēra auduma gabalu, aptina ap galvu un vēlreiz pārliecinājās, ka neviens viņam nav pievērsis uzmanību. Tad viņš aizlavījās līdz zemajai ēkai. Sargs jau grasījās vērt durvis ciet. levīstījies baltajā audeklā, Robs šāvās pāri slieksnim un nonāca templi.
Sargs nožāvājās un piesardzīgi nopētīja novēlojušos vīru. Uz mirkli šķita, ka viņu māc aizdomas. Tad viņš paraustīja plecus un aizvēra durvis. Robs atradās templi.
Bija joti tumšs. Gaisu pildīja kodīgi eļļas lampu dūmi. Jesīdu vecajie bija sastājušies rindās un kaut ko klusi skandēja, murmināja un dziedāja. Skaitīja lūgšanas. Citi tupēja uz ceļiem un zemu klanījās, ar pieri skarot grīdu. Tempļa tālākais gals bija izgaismots. Robs piemiedza acis, lai varētu redzēt cauri dūmiem. Atvērās durvis. Baltā tērpusies meitene ienesa kādu apsegtu priekšmetu. Skandēšana kļuva mazliet skaļāka. Meitene nolika priekšmetu uz altāra. Virs tā karājās mirdzošs pāva eņģeļa attēls - nopietns un nepieejams, nicīgs un nežēlīgs.
Robs spēra soli uz priekšu, lai piekļūtu tuvāk, taču nepiesaistītu uzmanību. Viņam ļoti gribējās redzēt, kas atrodas zem raupjās segas. Lūgšanas un skandēšana pieņēmās spēkā, taču tapa arvien neskaidrāka. Dobjākā. Gluži kā hipnotiska mantra. Dūmi bija tik biezi un asi, ka Robam sāka niezēt un asarot acis. Nobraucījis seju, viņš centās kaut ko saskatīt.
Meitene norāva segu, un skandēšana mitējās.
Uz altāra atradās galvaskauss, taču tas nelīdzinājās nekam, ko Robs līdz šim redzējis. Tas bija un vienlaikus arī nebija cilvēka galvaskauss. Tam bija ieslīpi acu dobumi. Augsti vaigu kauli. Tas izskatījās pēc kroplīga putna vai savādas čūskas, tomēr bija cilvēka galvaskauss.
Un pēkšņi Robs sajuta, ka viņa rīklei tiek piespiests vēss dunča asmens.
Trīsdesmit ceturtā nodala
Visi kliedza un grūstījās. Duncis dzēla Robam kaklā un dūrās balsenē. Kads uzmeta viņam galvā maisu. Robs tumsā mirkšķināja acis.
Durvis aizcirtās un atkal atvērās. Viņš noprata, ka ir iestumts citā telpa - mainījās trokšņi un atbalsis kļuva klusākas. Šī telpa noteikti bija daudz mazāka, taču balsis joprojām šķita niknas un skaļas. Apkārtējie runāja kurdu valodā - draudīgi un spalgi.
Kads no aizmugures ar zābaku iespēra Robam ceļu apvidū. Viņš nokrita uz grīdas. Prātā virknējās dažādi tēli: upuri interne- ta videoierakstos. Pieguļoši oranži tērpi. Allāhu akhbar. Dunča švīksts gar kaklu, un putojošu asiņu šalts. Allāhu akhbar.
"Nē!" Robs cīnījās pretī un locījās uz visām pusēm, taču viņu turēja neskaitāmas rokas. Vecais maisaudekls oda pēc sasmakušas elpas, un cauri tā audiem jautās gaisma. Varēja pat atšķirt klaigājošo cilvēku apveidus.
Kaut kur atvērās vel vienas durvis. Balsis kļuva vēl skaļākas, un Robs saklausīja sievieti, kas uzdeva jautājumu, un vīrus, kuri uz. viņu sakliedza. Valdīja absolūts juceklis. Robs centas elpot lēnām, lai nomierinātos. Viņš tika pagriezts uz sāniem un nu cauri maisam varēja saskatīt jesīdu drānas un sandales.
Rokas viņam tika sasietas uz muguras. Raupjā aukla iegriezās miesā. Viņš sāpēs saviebās un tad saklausīja kāda vīra ņurdošo balsi. "Vai tā bija arābu valoda? Vai tiešām esmu jau dzirdējis šos vārdus?" Sakustējies Robs sasprindzināja acis, lai redzētu kaut mazliet skaidrāk, un satraukts norija siekalas. "Kas tas par zibsni? Vai atkal duncis? Milzu duncis, kas piedurts manai rīklei?"
Sāpes šķita dedzinošas. Robs iedomājās par savu meitu. Viņas burvīgajiem smiekliem un gaismā mirdzošajiem matiņiem - tie bija gaiši kā pati saulīte. Par viņas augšup pavērstajām acīm. "Tēti, zīvnieki, tēti!" Bet tagad Robs prātoja, ka mirs un nekad vairs meitu neredzēs. Tādējādi izpostot viņas dzivi. "Kaut es spētu būt labāks tēvs!"
Viņu pārņēma skumjas. Gribējās raudāt. Maisa bija karsti, un sirds neprātīgi sitās. "Nedrīkst krist panika. Es vēl neesmu beigts. Mani ir tikai sasējuši. Un nobiedējuši."
Jau ļāvies cerībām, Robs pēkšņi atcerējās Franci Breitneru. Viņš gan bija nogalināts - jesīdu strādniekiem Gebekli izrakumu laukumā tā nebija problēma. Viņu uzdūra uz mieta, uzšķērda ka laboratorijas vardi. Pavisam vienkārši. Robs atcerējās, ka šļācās asinis no ievainojuma Franča krūtis un ka lāses pilēja dzeltenajās smiltis. Un tad viņš atcerējas Šanliurfas iela nokauto trīcošo kazu.
Robs iekliedzās. Viņa vienīgā cerība bija Karvans. Draugs jesīdu pulkā. "Varbūt viņš sadzirdēs." Kliedzieni atbalsojās telpā. Tad atkal atskanēja kurdu balsis - viņi lādējās. Robs tika grūstīts un spārdīts. Kāda roka saķēra viņa kaklu un sāka žņaugt. Cita roka satvēra viņa augšdelmu. Robs neganti laida darba zābakus - viņš bija saniknojies ne pa jokam un iekodās maisā. "Ja mani grasās nogalināt, es cinīšos, mēģināšu izlauzties, tik viegli nepadošos…"
Tad maiss tika norauts.
Spēji ievilcis elpu, Robs samirkšķināja acis. Viņā cieši vērās Karvans.
Taču šis vīrietis vairs nebija tāds kā iepriekš; no draudzīgā, apaļsejaina jaunekļa vairs nebija ne miņas. Šis Karvans nesmaidīja, viņš bija drūms un dusmīgs. Viņš līdzinājās komandierim.
Karvans izrīkoja vecajos, deva strupas pavēles kurdu valodā. Pamācīja, kas viņiem darāms. Un vecie vīri bez. ierunām paklausīja, burtiski klanījās viņa priekšā. Viens no vīriešiem noberza Robam seju ar mitru lupatu. Tā nelāgi oda, taču vēsums šķita atsvaidzinošs. Cits vīrs palīdzēja Robam apsēsties, muguru atbalstot pret tālāko sienu.