Выбрать главу

-   Vai drīkstu viņu apraudzīt? - palocījis galvu, jautāja Foris­ters.

-   Trīsdesmit septītā palāta. Taču ne uz ilgu laiku, lūdzu.

Foristers atkal paspieda ārsta roku, lai gan nesaprata, kādēļ.

Tad viņš atvēra plastikāta durvis, pagāja garām ratiņiem ar urī­na savācējtraukiem un pieklauvēja pie trīsdesmit septītās palā­tas. Tajā atskanēja vaids. Ko iesākt? Tad Foristers atcerējās, ka šim vīram izgriezta mēle- Nopūties detektīvs atgrūda durvis vaļā. Tā bija vienkārša palāta ar televizoru, kas novietots uz metāla pa­liktņa telpas vienā galā. Televizors bija izslēgts. Palātā vēdīja zie­du smarža, kurai klāt jaucās daudz nepatīkamāki smārdi. Vecais vīrietis gultā izbiedēts lūkojās uz Foristeru. Mati viņam bija no­skūti, bet uz galvas palikušas neskaitāmas brūces - šis tīklojums detektīvam atgādināja dzelzceļa maršrutu karti. Mute vīrietim bi­ja ciet, taču lūpu kaktiņos vīdēja sakaltušas asinis - gluži ka bru­ņa mērce uz veca trauka malām. Pacienta krūtis bija apsaitētas.

-   Deivids Lorimers?

Vīrietis pamāja ar galvu. Un skatījās, cieši skatījās.

Tieši ši mežonīgā skatiena dēļ Foristers mirkli vilcinājās. Kar­jeras laikā viņš bija redzejis daudzus pārbiedētus cilvēkus, taču ši vira acīs šausmas šķita pilnīgi citādas.

Lorimers kaut ko norūca un tad sāka klepot, izspļaujot sīkas asiņu lāsītes. Foristeru pārņēma pieaugoša vainas apziņa.

-   Lūdzu. - Viņš pacēla roku. - Negribu jūs traucēt. Es tikai… vēlējos kaut ko pārbaudīt…

Pacienta acis sariesās asaras - gluži kā satrauktam bērnam.

-Jūs esat pārcietis smagu traumu, Lorimera kungs. Mēs tikai… Es tikai… gribēju pateikt, ka mēs noteikti centīsimies atrast tos cil­vēkus.

Šie vārdi šķita patētiski un pagalam nevietā. Šo cilvēku mocī­juši un spīdzinājuši. Viņam brutāli izgriezta mēle un nežēlīgi sa­vainota dzīva miesa. Foristers jutās kā idiots. Gribējās pateikt, ka viņi grasās "saņemt tos neliešus ciet", taču slimnīcas palātā arī šie vārdi šķita absurdi. Galu gala viņš apsēdās plastmasas krēslā līdzās gultai un silti uzsmaidīja upurim, lai tas nomierinātos.

Šķita, ka tas līdz. Pēc paris minūtēm izbīlis vecā vīra acīs vairs nebija tik šausminošs. Lorimers pavēcināja trīcošu roku un norādīja uz papīru kaudzīti, kas atradās uz galdiņa pie gultas. Foristers pie­ceļas, piegāja pie galdiņa un paņēma ar roku aprakstītās lapas.

-Jūsu?

Lorimers palocīja galvu, taču lūpas bija cieši sakniebtas.

-    Uzbrucēju apraksts?

Viņš atkal pamāja.

-    Liels paldies, Lorimera kungs. - Foristers papliķēja upura plecu un apmulsa. Izskatījās, ka vecais vīrs tūdaļ sāks raudāt.

Ielicis papīra lapas kabatā, Foristers izgāja no palātas, cik atri vien spēja. Ārā no palātas, lejup pa kāpnēm un cauri divpusēji veramajām durvīm. Ticis lietainajā vēla pavasara gaisā, viņš dzi­ļi un atviegloti ievilka elpu. šausmu pildītā gaisotne palātā un vecā vīra caururbjošais skatiens pārāk stindzināja.

Mundri soļojot pa Krastmalu un pēc tam pari Temzas upei, at­stādams pa kreisi dzeltenīgo gotiskajā stilā būvēto Parlamenta ēku, Foristers pārlasīja Lorimera piezīmes.

Deivids Lorimers bija kalpotājs Bendžamina Franklina muze­jā. Sešdesmit četrus gadus vecs. Gatavojās doties pensijā. Dzīvoja viens neliela miteklī virs muzeja. Iepriekšējā nakti pamodies ap četriem, jo sadzirdējis plīstoša stikla šķindu. Viņa dzīvoklis izbū­vēts bēniņos, tāpēc nācās kāpt lejup līdz pagrabam. Tur viņš uz­dūries pieciem vai sešiem nepazīstamiem jaunekļiem slēpotāju maskās vai balaklavas. Vīri bija visnotaļ profesionāli ielauzušies ēkā un tobrīd raka bedri pagraba grīdā. Viens no viņiem runājis augstdzimušiem ļaudīm raksturīgā manierē.

Lielā mērā tas arī bija viss, ko uzrakstījis Lorimers. Uzbrukuma laika nez kādēļ atskanējusi automašīnas signalizācija - varbūt tā bijusi tikai brīnumaina sagadīšanās. Svešie grasījušies pārgriezt Lo- rimeram rīkli un krūtis, bet pēkšņi metušies prom. Kalpotājam pa­veicies, ka viņš vispār palicis dzīvs. Ja palīga nebutu atsteidzies jauneklis vārdā Elans Grīnings, vīrietis noasiņotu līdz nāvei.

Foristera prāts drudžaini darbojās. Nogriezies pa labi un no­nācis Strendā, viņš devās tālāk pa klusu Džordža laikmeta ieliņu uz Bendžamina Franklina muzeju. Eka bija norobežota ar zili bal­tu plastikāta lenti. Ielas malā stāvēja divas policijas automašīnas, pie durvīm dežurēja konstebls formastērpā, bet zem tuvējās biro­ju ēkas markīzes no lietus slēpās žurnālisti ar diktofoniem un ka­fijas glāzītēm rokās.

Kad ieradās Foristers, uz priekšu panācās kāda jauna sieviete.

-   Detektiv, vai tiesa, ka upurim izgriezta mele?

Pagriezies Foristers izklaidīgi uzsmaidīja reportierei, taču ne­ko neteica.

Glītā žurnāliste neatlaidās.

-    Vai notikušajā iesaistīti neonacisti?

Jautājums piespieda Foristeru apstāties un palūkoties uz jau­no sievieti.

-    Preses konference būs rit. - Tie bija meli, taču noderēja. At­kal pagriezies pret namu, detektīvs palīda zem krāsainas lentes un pavēcinaja savu žetonu. Formā tērptais konstebls atvēra dur­vis, un Foristers tūdaļ saoda aso ķimikāliju smārdu - tur strādāja tiesu medicīnas eksperti. Oda pēc pirkstu nospiedumu pulvera, silikona gēla un superlīmes. Nonācis līdz iespaidīgā Džordža laikmeta gaiteņa galam, kur bija izkārti Bendžamina Franklina portreti, Foristers pa šaurām kāpnēm devās uz pagrabu.

Vienā stūri strādāja divas ekspertes zaļos vienreizējās lietoša­nas tērpos. It visur bija redzami svaigi tumšu, recēt sākušu asiņu traipi. No telpas otra gala viņam pamāja Kriminālmeklēšanas no­daļas seržants Boidžērs. Foristers pasmaidīja.

-    Rakts bija šeit, - seržants Boidžērs paskaidroja. Foristers ievēroja, ka seržanta gaišie mati ir nesen apgriezti, turklāt dārgā salonā.

-    Ko viņi meklējuši?

Seržants Boidžērs paraustīja plecus.

-    Nav ne jausmas! - Viņš norādīja uz akmens plākšņu kau­dzi. - Taču darbiņš bijis pamatīgs. Lai izceltu tās un izraktu tik dziļu bedri, vajadzīgas vairākas stundas.

Foristers pietupās, lai novērtētu rakumus miklajā zemē.

Boidžērs turpināja pļāpāt:

-    Vai tikāties ar kalpotāju?

-   Jā. Nabadziņš!

-    Ārsts teica, ka viņu mēģinājuši nogalināt. Lēni.

-    Domāju, viņi vēlējās, lai upuris noasiņo līdz nāvei, - detek­tīvs atbildēja, pat nepacēlis acis. - Ja nebijis automašīnas signali­zācijas skaņu un laikus neierastos tas jauneklis, tad vecais no­mirtu no asiņu zuduma.

Seržants palocīja galvu.

Detektīvs piecēlās.

-    Tātad slepkavības mēģinājums. Labāk aprunāties ar Oldri- džu. Viņš gribēs tikties ar izmeklēšanas grupas vadītāju un pārē­jiem. Apskatīt notikuma vietu.

-    Un brūces uz viņa krūtīm?

-   Kā, lūdzu?

Foristers pagriezās. Boidžērs saviebies turēja rokās fotogrāfiju.

-    Neesat redzējis? - Seržants pastiepa attēlu. - Ārsts nofoto­grafēja brūces uz upura krūtīm un šorīt e-pastā atsūtīja uz iecir­kni, bet jums parādīt nebija laika.

Muzeja kalpotāja baltā āda šķita maiga un ievainojama. Un tajā bija iegriezta Dāvida zvaigzne. Nepārprotama. Miesa bija ne­žēlīgi uzplēsta, taču zīme - skaidri saskatama. Divi savietoti trij­stūri. Ebreju Dāvida zvaigzne. Iegriezta dzīvā miesā.

Piektā nodaļa

-   Tātad šie ir jaunie gravējumi, kas piemineti raksta? -Jā.