- Pirms desmit vai divpadsmit tūkstošiem gadu ši vieta nebija tik sausa. Patiesībā te bija ļoti skaista lauku ainava. Medību lauki, savvaļas augļu koku plantācijas, zivīm pilnas upes… Tieši tādēļ uz akmeņiem redzam dzīvnieku teļus. Mūsdienās tie šeit vairs nedzīvo.
Robs visu pierakstīja. Viņš alka zināt vairāk, bet tad pienāca divi turku strādnieki un vācu valodā Breitneram kaut ko pavaicāja. Roba zināšanu pietika, lai saprastu jautajuma būtību: viri gribēja rakt dziļāku tranšeju, lai piekļūtu jaunam megalītam. Breitners acīmredzot uztraucās, cik droša būs tāda rakšana. Visbeidzot viņš nopūtās, paraustīja plecus un devās nokārtot radušos problēmu. Tanī brīdī Robs pamanīja, cik drūms ir viens no strādniekiem - viņa acīs jautās savāda, neizprotama izteiksme. "It viss liecina par spriedzi. Kāpēc?" Robs prātoja, vai vajadzētu par šīm aizdomām apjautāties Kristīnei. Rakšanas troksnis šeit šķita apslāpēts, bija dzirdama tikai klusa lāpstu un liekšķeru šķindoņa, kuru līdz teltīm atnesa karstais tuksneša vējš. Viņš jau grasījās uzdot jautājumu, bet tad ierunājās Kristīne:
- Kāds ir jūsu iespaids par Gebekli?
- Satriecoša vieta, protams.
- Bet… vai jūs saprotat, cik satriecoša tā ir?
- Domāju gan. Vai tad ne?
Arheoloģes skatiens pauda skepsi.
- Varbūt jūs man varētu pastāstīt vairāk?
Kristīne iemalkoja teju.
- Klausieties, Rob, jums vajadzētu atcerēties, cik… sena ir šī vieta. Divpadsmit tūkstoši gadu.
-Un?
- Un atcerēties, ko cilvēki šeit darīja.
- Ko jus ar to gribat teikt?
-Šo vietu buveja mednieki un vācēji.
- Alu cilvēki?
- Savā ziņā, jā. - Kristīne veltīja viņam tiešu, dedzīgu skatienu. - Pirms Gebeklitepes atklāšanas mums nebija ne jausmas, ka primitīvie cilvēki jau tik agri mācēja uzbūvēt kaut ko iespaidīgu; ka prata radīt mākslu un izsmalcinātus arhitektūras pieminekļus. Un sarežģītus reliģiskos rituālus.
-Jo bija tikai alu cilvēki?
- Tieši tā. Gebeklitepe aizsāks revolūciju mūsu uzskatos. Totālu revolūciju. - Kristīne izdzēra pēdējo tējas malku. - Tas mainīs mūsu domas par cilvēces vēsturi. Šie izrakumi ir daudz nozīmīgāki par visiem citiem jebkur pasaulē pēdējo piecdesmit gadu laikā. Tas ir viens no dižākajiem arheoloģiskajiem atklājumiem visā vēstures gaitā.
Iespaidīgi. Robs jutās patiesi ieintriģēts, taču vienlaikus ari ka skolas puika, kurš uzklausa skolotājas pamācības.
- Kā viņiem tas izdevās?
- Vīriem, kuru darbarīki bija loki un bultas? Kuri vēl nepazina keramiku un lopkopību? Kā viņiem izdevās uzbūvēt tik iespaidīgu templi?
- Templi?
-Ja, visticamāk, šis ir templis. Mēs neesam atraduši nekādas pazīmes, ka te būtu dzīvojuši cilvēki, ka te būtu primitīva apmetne. Te ir tikai stilizēti medību attēli. Svētku vai rituālu atspoguļojums. Varbūt esam atklajuši nišas ar kauliem, kas izmantoti bēru rituālos. Tādēļ Breitners domā, ka esam atraduši templi, pasaules pirmo sakrālo celtni, kura svētītas medības un godāta nāve. - Kristīne rami pasmaidīja. - Es domāju, ka viņam taisnība.
Nolicis pildspalvu, Robs atsauca atmiņā dzirkstošo un aizrautīgo izteiksmi Breitnera acis.
- Viņš šķiet dzīvespriecīgs cilvēks, vai ne?
- Vai jūs tāds nebūtu? Viņš ir laimīgākais arheologs pasaulē! Viņš strādā izrakumos, kas noteikti ieies vēsturē.
Robs palocīja galvu un turpināja rakstīt. Kristīnes entuziasms šķita tikpat lipīgs kā Breitnera aizrautība. Viņas paskaidrojumi bija daudz izsmeļošāki. Robs gan vēl neuzskatīja, ka Gebekli aizsāks "totālu revolūciju mūsu uzskatos", taču jau atskārta, cik iespaidīgs būs raksts. "To ievietos avīzes otrajā lappuse. Obligāti. Varbūt - plaša publikācija krāsainajā pielikumā ar skaistām fotogrāfijām. Noslēpumaini akmeņi nakts stundā. Putekļiem klāti strādnieki…"
Tad viņš atcerējās, kā Radevans bija reaģējis, izdzirdot šīs vietas nosaukumu, un strādnieku niknos skatienus. Un tikko jaušamo Breitnera garastāvokļa maiņu, kad abi runāja par Roba iecerēto rakstu. Un spriedzi, apspriežot rokamo tranšeju. Kristīne bija piegājusi pie patvara un lēja glāzēs karsto, saldo melno tēju. Robs prātoja, vai butu vērts ieminēties par savām bažām. Kad arheo- loģe atgriezās, viņš sacīja:
-Jocīgi, Kristīne. Es zinu, ka te notiek pārsteidzoši atklājumi un tā tālāk, bet… Vai tā uzskata visi?
- Ko jūs ar to gribat teikt?
- Nu… es tikai… uztvēru dažu vietējo cilvēku… patieso attieksmi. Tā nav iepriecinoša. Dažiem šī vieta nešķiet tik lieliska. Piemēram, manam šoferim.
Kristīne manāmi sarāvās.
- Turpiniet.
- Mana taksometra šoferim Radevanam. - Robs ar pildspalvu bungoja pa zodu. - Kad vakar pieminēju Gebekli, viņš acīmredzami sadusmojās. Turklāt ne tikai viņš. Te valda tāda gaisotne… Breitners šķiet… divkosīgs. No rīta, kad mēs apspriedām topošo rakstu, pāris reižu man likās, ka viņam nepatīk mana klātbūtne izrakumu laukumā… Lai arī viņš daudz smejas. - Robs uz mirkli apklusa. - Pareizi būtu, ja viiiš labprāt pavēstītu pasaulei par saviem atklājumiem, vai ne? Bet man šķiet, ka viņš nejūtas visai ērti.
Sieviete neteica ne vārda, tādēļ klusēja arī Robs. Vecs žurnālista triks.
Tas izdevās. Klusuma apmulsināta, Kristīne paliecās uz priekšu un sacīja:
- Labi. Jums taisnība, te… - Šķita, ka viņa svārstās. Tuksneša vējš likās vel karstāks. Gaidīdams Robs malkoja tēju. Beidzot sieviete nopūtās. - Uzturēsieties šeit nedēļu, vai ne? Raksts būs nopietns?
-Jā.
Kristīne palocīja galvu.
- Labi. Aizvedīšu jūs atpakaļ uz Šanliurfu. Karstuma dēļ vienos rakšana beigsies, un daudzi cilvēki dosies mājās. Ari es tad braucu prom. Aprunāsimies manā mašīnā. Divatā.
Sestā nodala
Smilšainajā automašīnu stāvlaukumā Robs iedeva Radevanam dāsnu dzeramnaudu un pateica, ka mājās tiks pats. Radevans palūkojās vispirms uz žurnālistu, pec tam uz salocīto banknošu žūksni savā plaukstā un tad - uz Kristīni, kas stāvēja Robam aiz muguras. Plati pasmaidījis, taksometra vadītajs apgrieza mašīnu pretējā braukšanas virzienā un pa atvērto logu uzsauca:
- Varbūt rīt, Roba kungs?
- Varbūt rīt.
Radevans aizbrauca.
Kristīnei piederēja aprūsējis Laini Rover. Viņa apsēdās pie stūres, atvēra pasažieru puses durvis, veikli novāca no sēdekļa dokumentus, grāmatas un zinātniskus žurnālus, ko sameta automašīnas aizmugurē. Arheoloģe iedarbināja motoru, un viņi devās ceļa - lejup pa akmeņainām nogāzēm un garam saules izdedzinātiem dzeltenīgiem līdzenumiem.
- Tātad… kas te īsti notiek? - Riepu švīkstēšanas un mašīnas grabēšanas dēļ Robam nācās kliegt.
- Galvenā problēma ir politika. Kurdistānā tā vienmēr jāpatur prātā. Kurdi uzskata, ka turki laupa viņiem pagātnes mantojumu. Visu labāko aizved uz muzejiem Ankarā un Stambulā… Neesmu pārliecināta, ka viņiem nav taisnība.
Robs vēroja, ka irigācijas kanālā rotājas saules stari. Viņš bija lasījis, ka šajā reģionā sākta milzīga lauksaimniecības kampaņa - Lielais Anatolijas projekts, lai iedvestu dzīvību tuksnesī, izmantojot Eifratas ūdeņus. Projekts izraisīja plašas diskusijas, jo nozīmēja daudzu senu un unikālu arheoloģiski nozīmīgu vietu ap- plūdināšanu. Par laimi, Gebekli nebija to vidū. Robs atkal paskatījās uz Kristīni, kas nikni pārslēdza ātrumus.