Mirklis… Bet pagāja varbūt piecas minūtes, iekams ministrs atgriezās no salto, žilbinošo dusmu baismīgās tāles, kurā viņu iemeta šī atzīšanās, ko noslēdza tik neiedomājams lūgums. Viņš skatījās galdā, pūlēdamies apvaldīt roku un sejas nervozās trīsas, neuzdrīkstēdamies sākt runāt, cenzdamies pievārēt trakuma lēkmi, jo šausmīgāku tāpēc, ka tā norisa klusuciešot. Beidzot, pārvarējis sevi, ministrs ar vienu malku izdzēra glāzi ūdens un, paskatījies tieši māsasmeitā, ar stingu smaidu sacīja:
— Jūs beidzāt?
— Jā, — viņa nevarīgi pamāja. — Ak, neskatieties uz mani tā …
— īpaša uzmanība jāpievērš visiem privātajiem kantoriem, aģentūrām; visām šo pēddzinēju bandām, kuri uzradušies paši no sevis. Pietiek. Mūs grābj aiz rīkles. Es viņus iznīdēšu! Rūna, mani apsvērumi Aišera lietā ir šādi. Esiet uzmanīga. Parādības būtība nav aptverama: liekam X, varbūt pat vislielāko no tā laika, kopš cilvēks nelido. Protams, runa jau nav par benzīnu, benzīnu kontrolē benzīns. Es runāju par Aišera spēku, par viņa spējām; te nav kontroles. Neviena valdība taču necietīs parādības, kas atrodas ārpus pieejamības robežām, lai kāds arī būtu šo parādību kodols. Neievērojot piemērus un likumus, ķersimies pie galvenā.
Kas viņš ir — mēs nezinām. Viņa mērķi mums nav zināmi. Bet zināmas viņa iespējas. Domās palūkojieties no augšas uz visu, ko esam paraduši redzēt horizontālā projekcijā. Jums pavērsies fortu, doku, ostu, kazarmu, artilērijas rūpnīcu iekšpuse — visu valsts uzcelto iežogojumu, visu būvju, plānu, apsvērumu, skaitliskā sastāva un aprēķinu jēga; te vairs nav noslēpumu un garantiju. Es pieņemu hipotēzi par ļaunprātīgu nolūku, jo labvēlīgs nevar tikt pierādīts. Tādos apstākļos noziegums pārsniedz visas varbūtības. Neskaitot briesmas, uz kurām esmu norādījis, neviens un nekas nav pasargāts; nenotveramais Kāds var izrīkoties bez izņēmuma ar visu iedzīvotāju likteni, dzīvi un īpašumu, sliktākajā gadījumā riskējot vienīgi ar lieku pārvietošanos.
Sī parādība nesaudzīgi jāizolē, varbūt — jāiznīcina. Tomēr tai visā ir vēl kas svarīgāks. Tas ir sabiedrības stāvoklis. Zinātne, apriņķojusi apli, kura kontūrā ir daļēji atrisināti, daļēji prātu brīvas virzības dēļ rupji sašķelti mūslaiku sarežģītākie jautājumi, atgrieza reliģiju tās pirmatnējā stāvoklī, kas ir vienkāršo dvēsēļu tiesa; neticība kļuvusi tik pliekana, vispārēja, ikdienišķa parādība, ka zaudējusi jebkuru domas nokrāsu, kas iepriekš piešķīra tai vismaz protesta raksturu; īsi sakot, neticība — tā ir dzīve. Tomēr zinātne, apsvērusi un izkārtojusi visu, ko vien varēja, atkal sastapās ar spēkiem, kas nepakļaujas izpētei, jo tie — pamatā, savā būtībā — ir nekas, kas radījis Visu. Ļausim, lai vientieši sauc tos par «enerģiju» vai jebkurā citā vārdā, kam ir tāda pati nozīme kā gumijas bumbiņai, ar kuru viņi cenšas izsist caurumu granīta klintī…
Runājot viņš vienlaikus apdomāja visus meitenes lūguma izraisītās dīvainās atkāpšanās apstākļus Aišera lietā. Domās viņš jau bija nolēmis atļaut Rū- nai šo tikšanos, taču nosprieda atļauju papildināt ar slepenu instrukciju, ko nodotu komandantam un kas piešķirtu visam ekscentriskas nepieciešamības raksturu, kurai ir valstiska nozīme; šādā veidā viņš pats cerēja uzzināt šo to, kaut ko, ja ne visu.
— …granīta klintī. Būtiska nozīme ir tam, ka reliģija un zinātne atkal satikās tajā pašā vietā, no kuras pirmēji bija sākušas attālināties dažādos virzienos; pareizāk sakot, reliģija te gaidīja zinātni, un tagad tās sastapušās tieši — aci pret aci.
Tomēr stādīsimies priekšā, kas notiks, ja mūsdienu dvēseles sasprindzināti gaidošajā tukšumā ielauzīsies šis tēls, šis satriecošais brīnums: cilvēks, kas lido virs pilsētām par spīti visiem dabas likumiem, pieķerot tos kaut kādos baismīgos tūkstošgadu melos. Ir viegli pateikt, ka zinātnes pasaule metīsies uzbrukumā un visu izskaidros. Nekāds izskaidrojums neiznīcinās šā skata pārdabisko gleznumu. Tas radīs viegli uzliesmojošu domu un jūtu atmosfēru, līdzīgu Krusta karu ekstātiskajam noskaņojumam. Te iespējama gigantiska mēroga reliģiska spekulācija. Satraukumam, ko tā izraisītu, var būt katastrofiskas sekas. Visas partijas, katra savā veidā, izmantos šo Aišeru, ierosinot melnu tūkstoti vispretējāko interešu sadursmju. Izveidosies vai atdzims sektas; aizraušanās ar nepieredzēto atvērs slūžas jebkādai nevaldāmai fantāzijai; leģendas, ticējumi, baumas, pareģojumi un pravietojumi sajauks visas kārtis valsts pasjansā, kura vārds ir Līdzsvars. Domāju, ka esmu pateicis pietiekami skaidri, kāpēc šim cilvēkam atņemta brīvība. Parunāsim par tavu vēlēšanos; izskaidro man to.
— Tā ir rada jūsu mīlestībai pret retām grāmatām. Mani valdzina viss neparastais. Bija tāds cilvēks, kurš pirka atbalsi, — viņš pirka apvidus, kur atbalss skanēja daudzkārtīgi, skaidri, brīnumskaisti. Es gribu redzēt Aišeru un runāt ar viņu ne mazāk svarīga iemesla dēļ kā tie, kuri liek meklēt mīlestību vai veikt varoņdarbu. Tas ir ārpus saprāta; tas ir dvēselē un tikai dvēselē, — kā citādi lai jums paskaidroju? Tā esmu es. Pieļaujiet, ka ir cilvēks, kurš nekad nav dzirdējis vārdu «okeāns», nekad nav to redzējis, nekad nav nojautis, ka šāda zilā valstība eksistē. Viņam pateica: «Okeāns ir, tas ir tepat līdzās; paej garām, un tu ieraudzīsi to.» Kas tādā brīdī spētu atturēt šo cilvēku?
— Pietiek, — ministrs sacīja, — tavs saviļņojums ir patiess, bet vārdi tevis cienīgi. Atļauju es dodu, tikai ar diviem noteikumiem: par mūsu sarunu jācieš klusu, un laiks nedrīkst pārsniegt pusstundu; ja nav iebildumu, es nekavējoties uzrakstīšu pavēli, kuru tu aizvedīsi.
— Mans dievs! — viņa teica smiedamās, uztrūkdamās stāvus un tēvoci apkampdama. — Vai tad es drīkstu diktēt noteikumus? Piekritu visam. Rakstiet drīzāk. Ir jau vēla nakts. Es braukšu bez kavēšanās.
Ministrs uzrakstīja garu, plašu un sīku pavēli, aizzīmogoja, atdeva Rūnai, un viņa, nezaudējot laiku, kā pa miglu aizbrauca uz cietumu.
XI
Nākamās dienas vakarā Rūna apmeklēja ministru — savas mātes brāli. Bija jau vienpadsmit, bet Dagovets viņu pieņēma. Viņš tikai izteica izbrīnu par to, ka viņa mīlule, gribēdama mazināt viņa prieku, it kā tīšām izvēlējusies tik vēlu stundu.
Viņa sacīja:
— Nē, jūsu prieku, tēvoci, varbūt palielinās tas, ko es atvedu. — Un viņa sāka smieties, bet no smiekliem sāka smaidīt viss viņas skaistums, kas līdzinājās atklāsmei.
Daiļums rotā arī tā vērotājus; visas tā nianses un nokrāsas izraisa jūtas, kas ir tām līdzīgas, bet viss
To nakti, kad Druds saviļņoja ļaužu dvēseļu slepenos ūdeņus, Rūna pavadīja pavisam bez miega. Uz rīta pusi viņa jau neatminējās, ko bija darījusi līdz tam, kad, rītausmas apskaidrota, pilsēta atjaunoja kustību. Meitenei šķita, ka viņa klaiņājusi pa ausmas apmirdzētām, tukšām zālēm bez mērķa, bez pārdomām, tai stāvoklī, kad domas rodas pašas no sevis, bez piepūles un aprēķina, atspulgodamas grandioza iespaida radītu ugunsgrēku līdzīgi no stāvas kraujas mestam akmenim, kurš, nogrūzdams un aizraudams sev līdzi citus, kā lavīna gāžas lejup un jau ir svešs rokas kustībai, kas šo akmeni metusi. Rūnas sirdī atausa mērķis, kas vienā naktī parādīja visus viņas līdz šim apslēptos spēkus, kuri pārsteidza viņu pašu un viegli iekustināja tādus smagumus, par kādiem viņa pat nebija dzirdējusi. Tā bieži vien aiz nezināšanas cilvēks ilgi stāv, uzgriezis muguru klusi ilgotajam: no malas liekas, ka viņš snauduļo vai izklaidē sevi ar maznozīmīgiem vērojumiem, bet, spēji pagriezis galvu un ietrīsēdamies, ar sajūsmas saucienu viņš sveic ilgotā brīnumaino tuvumu, bet pēc tam, visu uzbudinājumu sakoncentrējis sevī, brāzmaini sagrābj laupījumu. Viņa jau dzīvoja nepārvaramas vīzijas varā, kas sajauca visas likteņa kārtis.