Piebraucot pie cietuma, Rūna ar izbrīnu atminējās, ko ir paveikusi šais divdesmit četrās stundās. Viņa nejutās nogurusi; kaut arī zirgi joņoja ātri, viņai nemitīgi gribējās mazliet pacelties un padoties uz priekšu; meitenei šķita, ka tas pasteidzinās skrējienu. Viņa sasniedza mērķi piecpadsmit minūtēs.
«Nu lūk, — cietums!» Te pa tukšo laukumu klimta suņu ēnas; tornīšu vidū iespiesto melno vārtu laternas apspīdēja aizrestoto lodziņu, kurā parādījās ūsas un lakots cepures nags. Ilgi žvadzēja atslēga; tās neparastā, dobjā dunoņa lika domāt, ka šie ar collu biezu dzelzi apsistie vārti atdarās tūkstoš gados reizi. Ieiedama viņa jutās kā Rolands, kas pāršķeļ klinti. Sargs, atmetis apmetņa vaska drānas kapuci, veda viņu pāri milzīgam pagalmam; priekšā nespodri mirdzēja ar mirgojošiem ugunskuriem nosētam kalnam līdzīgas ēkas septiņu stāvu logi.
Komandanta māja, piespiedusies cieši klāt cietumam, atradās dārza vidū. Tās logi vēl omulīgi spulgoja, pāri aizkariem slīdēja ēnas. Rūnu saņēma istabene; acīmredzot tādas nepieredzēti vēlas ierašanās pārsteigta, viņa, atvērusi pieņemamās istabas durvis, gandrīz sviešus pasvieda apmeklētājai krēslu un ar vēstuli strauji aizsteidzās uz attālākajām istabām, no kurām atskanēja miermīlīgas rosības, smieklu un izsaucienu pilns, viegls troksnis. Tur ģimenes vidū atpūtās komandants.
Viņš iznāca tūdaļ, tiklīdz bija beidzis lasīt vēstuli. Rūna ārkārtīgā dvēseles sasprindzinājuma gaišredzībā apjauta, ka runā ar mehānismu, kas darbojas stingri pēc priekšrakstiem, bet ar lielu mehānismu, kura zobratu starpās var ievadīt rokas siltumu, nebaidoties tikt ievainotam. Komandants bija smagnējs, stalts, ar iesirmiem matiem virs stāvās pieres; no viņa pelēkajām acīm pasaulē vērās kareivis un bērns.
Rūnu ieraudzījis, viņš apslāpēja ziņkāres izraisīto satraukumu ar ieņemamajam amatam piedienīgām jūtām. It kā starp citu, samulsis, viņš ar varenu plaukstu ievirzīja ūsas mutē, izlaida tās ārā, nokrekšķējās un mierīgā, sulīgā balsī teica:
— Esmu saņēmis pavēli. Saskaņā ar to man nekavējoties jāpavada jūs uz piecdesmit trešo kameru. Tikšanās, kā jums, jādomā, ministra kungs ir darījis zināmu, jāīsteno manā klātbūtnē.
— To es nezināju. — Rūna satriekta apsēdās, piepeši sajuzdama tādu neatlaidīga izmisuma uzplūdu, ka acumirklī uztrūkās, cenzdamās sakārtot domas un atgūt drosmi. — Lūdzu atļaujiet man kamerā ieiet vienai.
— Bet es nevaru, — komandants sacīja, savu kustību vienkāršajā shēmā nepatīkami iztraucēts. — Es nevaru, — viņš stingri atkārtoja.
Meitene nobālēdama klusi pasmaidīja.
— Tad esmu spiesta pastāstīt jums visu sīkāk. Jūsu klātbūtne izkropļos manu sarunu ar Aišeru; zudīs visa apmeklējuma jēga. Viņš un es — mēs pazīstam viens otru. Jūs sapratāt?
Šādi runājot, Rūna gribēja tikai izraisīt neskaidru domu par viņas personiskajām ciešanām. Taču dīvainā kārtā šīs tirādes jēga komandanta vienpusīgi iestādītajā prātā sakrita ar ministra vēlēšanos.
— Jā, es sapratu. — Nevēlēdamies gari un plaši par to runāt, jo baidījās pārkāpt oficiālās robežas, viņš tomēr atkal ieskatījās vēstulē un sacīja: — Jūs domājat, ka tādā veidā … — un, brīdi klusējis, piebilda: — Paskaidrojiet, jo es lāga nesapratu.
Taču ar to Rūnai pietika. No divdomības dziļās ēnas viņas prātā uzzibsnīja nepārprotams minējums. Viņa pietvīka kā magone, kas starp citu komandantā
pastiprināja godbijīgi un dziji slēpto nicinājumu pret meiteni; viņai turpretī tas sagādāja sāpes un prieku. Acis nodūrusi, viņa turpināja:
— Tā būs labāk.
Komandants, pārdomās nogrimis, skatījās Rūnā, apzinādamies, ka viņai ir taisnība; taču attiecībā uz meitenes skopajiem paskaidrojumiem viņš savā dvēseles naivumā palika pilnīgā pārliecībā, ka, neturēdama viņu par stulbeni, viešņa ļauj sevi saprast no pusvārdiem. Kamēr viņš prātoja, Rūna atkārtoja lūgumu un, ievērojusi, kādā apmulsumā komandants paraustīja plecus, piebilda:
— Viss paliks starp mums. Tas ir izņēmuma gadījums; un ne lielāku izņēmumu pieļausiet jūs.
Kaut gan ministra vēstule novērsa jebkuras aizdomas, komandants vēl svārstījās, viņu atturēja formāla lojalitāte attiecībā uz vēstules vārdiem «jūsu klātbūtnē». Viņu personiski nomāca tāds pienākums, un viņš nodomāja, ka labi būtu izkļūt no uzspiestās situācijas, jo vairāk tāpēc, ka acīmredzot nebija nekāda riska. Tomēr ne jau šie apsvērumi deva ierosmi viņa dvēselei. Kaut kas tāds, kas atrodas starp mūsu rīcību un nolūkiem, līdzīgi rokai, kura atvaira sitienu, izšķiroši ietekmēja viņa gribu. Šī nepatvaļīgā dvēseles kustība tiek dēvēta dažādi: «kaut kas pamudināja», „ «acumirkļa noskaņā», «pats nezinu, kāpēc tā notika» — lūk, izteicieni, ar kādiem mēs attēlojam vareno padomdevēju, kas mūsu savstarpējās attiecībās darbojas ar netveramiem līdzekļiem, jo iedarbīgākiem tad, kad tie vērsti pret visiem prāta un jūtu apsvērumiem, lai gan šoreiz tā nebija.
Viņš vēl un vēl apdomājās un beidzot, pieņēmis lēmumu, vairs nesvārstījās:
— Ja jūs apsolīsiet… — viņš sacīja. — Atvainojiet mani, bet kā atbildīgai personai man ir pienākums tā runāt, — ja jūs apsolīsiet nekādā ziņā ļaunprātīgi neizmantot manu uzticēšanos, es jūs atstāšu kamerā uz vēstulē norādīto laiku.
Kādu minūti, ne mazāk, viņā skatījās komandantā tieši un noteikti, un šī smagā pauze piešķīra viņas vārdiem lielu svaru, lielu morālās cīņas nozīmību, ko komandants uztvēra kā izbrīnu. Viņa nenolaida acis, viņas burvīgā seja nepārvērtās, kad komandants izdzirda skanīgu un lepnu balsi:
— To es- apsolu. — Rūna pati neapzinājās, cik dārgi viņai maksāja šie vārdi, tikai šķita, ka viņā pašā it kā sprādziens sagrāva stalto skaidrības ēku, bet pāri dūmiem un dubļiem pazibēja šķīstās upurliesmas.
— Tādā gadījumā, — pēc īsa klusēšanas brīža komandants teica, — lūdzu, sekojiet man.
Viņš uzlika naģeni un devās ārā pa durvīm, kas bija pretējas tām, pa kurām bija ienākusi Rūna. Viņi nokļuva spilgti apgaismotā gaitenī; tas bija taisns, garš kā iela, vēss un skanīgs. Tā galā bija restotas dzelzs durvis; sargs, acis vērīgi pazibinājis, pagrieza atslēgu; milzīgās ēkas dzīlēs kā draudīga atbalss nodārdēja metāliska skaņa. Aiz šīm durvīm cauri visiem septiņiem stāviem stiepās šaura kāpņu šahta; katrā stāvā visapkārt sniedzās margu metāla norobežoti paneļi. Vienādā attālumā citu no cita tos savienoja tērauda vītņu kāpnes, kas nodrošināja kustību starp stāviem. Viennīcu durvju rindas stiepās gar katru galeriju; viss kopumā atgādināja saltas elektriskās gaismas apmirdzētas gigantiskas medus kāres. Pa paneļiem klusiem soļiem šurp turp staigāja vai, stāvēdami uz savienotājtiltiņiem, lejup skatījās sargi. Stikla griestos, galvu reibinošā augstumā zaigoja lokspul- dzes; daudzas mazākas spuldzes dzirkstīja pie sienām starp durvīm.