Rūna iepriekš nekad nebija bijusi cietumā; cietums jau nomāca viņu. Viss pārsteidza, viss lika ciest klusu un gremdēties grūtsirdībā; šī spodrība un noteiktība nesaudzīgi salauza visas domas, izņemot vienu: «cietums». Asfaltētie, spoži nospodrinātie paneļi laistījās kā lāmas; margu varš, baltās un pelēkās sienas bija nevainojami noberztas un nomazgātas: izmisuma greznība, kas domāta ilgiem gadiem. Rūna dzīvi stādījās priekšā, ka viņa no šejienes vairs neizkļūs; galvā sakāpa asinis, bet kājās salija smagums.
— Tas nav visai tuvu, — komandants sacīja, — vēl tikpat daudz jākāpj uz leju, — un viņš sasniedza stūri; skatam atklājās galerija, līdzīga noietajai. Tās vidū tērauda trapa stāvā spirāle veda uz apakšējo stāvu. Te viņi gāja zem pagrabstāva velvētajiem griestiem un nokļuva pašā ēkas galā, kur aiz arkas, gaiteņa šķērsejā atradās tā saucamās slepenās kameras. Pie vienas no tām komandants spēji apstājās. Viņu ieraudzījis, no ķeblīša piecēlās bruņots sargs; viņš militāri sveicināja un ziņoja.
— Atveriet piecdesmit trešo, — komandants sacīja.
Pārmērīgi rosīgi, kas liecināja par ārkārtēju, bet
mēmu pārsteigumu, sargs iekustināja atslēgu un slēdzamo. Pēc tam viņš atbīdīja smagās durvis.
— Laipni lūdzam, — komandants vērsās pie Rūnas, palaizdams viņu pa priekšu; abi iegāja, un durvis cieši aizvērās.
Rūna redzēja, taču apzinīgi neuztvēra kameras iekārtojumu, tikai vēlāk to atcerējās. Uz gultas, galvu nokāris, sēdēja cilvēks. Viņa kājas un rokas bija iekaltas važās; dzelzs jostu, kas saslēdzās viņam ap vidu, stipra tērauda ķēde savienoja ar gredzenu sienā.
— Nu ko, vai mani grib rādīt ziņkārīgajiem? — Druds, važām žvadzot, pieceldamies teica. — Lai skatās.
— Jums atjauta tikšanās ārkārtējos apstākļos. Dāma te paliks divdesmit minūtes. Tāda ir augstākās varas griba.
— Ak tāl Paskatīsimies, — Drudam, raugoties Rūnā, sejā pavīdēja nepatika. — Paskatīsimies, uz ko vēl jūs esat spējīgi.
Komandants samulsa; viņš uzmeta acis bālajam Rūnas vaigam, viņa atbildēja ar mierīgas neizpratnes pilnu skatienu. Taču komandants jau bija sapratis, ka Druds meiteni nepazīst. Viņā uzliesmoja aizdomas.
— Es redzu, jūs nevarat mani pazīt, — Rūna brīvi, ar uzsvaru sacīja, pasmaidīdama tik bezrūpīgi, ka pat komandants, nespēdams valdīties, tik tikko apslēpa smaidu. — Bet šis apgaismojums… — Viņa izgāja kameras vidū, atmezdama pārsega mežģīnes. — Tagad jūs pazināt? Jā, es esmu Rūna Beguema.
Druds saprata, bet aiz piesardzības neteica neko, vienīgi, piekrītoši pamājis, sažņaudza auksto roku, kas pēkšņi iedrebējās. Gredzena akmens iespiedās viņa delnā. Komandants, meitenei sausi palocījies, devās uz durvīm; uz sliekšņa viņš aizkavējās:
— Es jūs brīdinu, piecdesmit trešais, ka jūs nedrīkstat izmantot īslaicīgās stāvokļa priekšrocības darbībai, kas būtu pretrunā ar cietuma reglamentu. Pretējā gadījumā jūsu ieslodzījuma apstākļi kļūs vēl stingrāki.
— Nu es taču neaizbēgšu šais divdesmit minūtēs, — Druds sacīja. — Mēs saprotam viens otru.
Komandants klusuciešot paskatījās uz viņu, nokrekšķinājās un izgāja. Durvis cieši aizvērās.
Tagad meitene divu soļu attālumā no sevis varēja netraucēti apskatīt cilvēku, kurš bija iedvesis viņai lielo sapni. Viņam mugurā bija cietumnieka drēbes no rupja, svītraina flaneļa; mati bija sapinkojušies kā cilvēkam, kurš tikko piecēlies no gultas; seja bija kļuvusi kalsnāka. Acis dziļi iekritušas; tajās slēpās ēna, kas piesedza neizdibināmo mirdzumu milzīgajos redzokļos, kuros, šķiet, slīdēja bezgalīgs pūlis vai, veļot viļņu vālus, šūpojās jūra, vai nakts dzīvei modās tuksnesis. Tam, kas šajās acīs ieskatījās, tās uzvēla iespaidus, kuriem nav ne vārda, ne mērauklas. Tā varbūt skatās trusis lauvam acīs vai bērns — pieaugušā sejā. Rūnu pārņēma saltums, taču sievietes elastīgā dvēsele drīz atžirga. Tomēr visu tikšanās laiku meiteni nepameta sajūta, it kā viņa atrastos zem milzīga zvana, tā vibrāciju apdullinošajā varā.
— Dziļa nakts, — Druds sacīja. — Jūs — šeit — ar atļauju? Kas jūs esat? Kāpēc atnācāt?
— Runāsim klusāk. Mums ir maz laika. Nejautājiet, es pati visu pateikšu.
— Bet es jums vēl neticu, — Druds nogrozīja galvu. — Tas viss ir tik neparasti. Jūs esat pārāk daiļa. Varbūt man mēģina izlikt slazdus. Kādus? Kādā ziņā? Nezinu. Ļaudis ir izdomas bagāti. Bet — steidzieties stāstīt; es negribu jums dot laiku slepeniem melīgiem apsvērumiem.
— Melu nav. Esmu vaļsirdīga. Gribu padarīt jūs atkal brīvu.
— Brīvu, —' Druds sacīja, pavirzīdamies uz viņas pusi, cik nu atļāva ķēde. — Jūs lietojat nepareizu vārdu. Brīvs esmu vienmēr, pat šeit. — Bez skaņas kustinādams lūpas, viņš kaut ko pārdomāja. — Bet šeit es vairs negribu palikt. Mani iemidzināja. Pamodos dzelžos ieslēgts.
— Es visu zinu.
— Uzmanību! Es klausos!
Rūna no tērpa ielocēm izņēma niecīgu vīstoklīti zīmuja resnumā un atplēsa to vaļā. Tur mirdzēja divi asmeņi, divas tērauda vīlītes ziedkātiņa smalkumā — tumšos spēkus apkalpojošās tehnikas augstākais sasniegums. Šie izstrādājumi, kas bija norūdīti ar Āzijā pazīstamu sarežģītu paņēmienu, zāģēja tēraudu kā mīkstu koksni, un tam bija nepieciešamas tikai dažas minūtes.
— Sos es dabūju nejauši, bezmaz brīnumainā kārtā, pašā pēdējā brīdī, kad jau taisījos izbraukt; persona, kas man tos nodeva, apgalvoja, ka nav labāku instrumentu.
Druds paņēma dāvanu, skatīdamies Rūnā tik vērīgi, ka meitene samulsa.
— Ņemu, — viņš sacīja, — pateicos — esmu pārsteigts, un man palika labi. Kas jūs esat, brīnumainā viešņa?
— Es piederu pie sabiedrības, kuras spēks slēpjas tās sakaros un bagātībā; viss, kas ir zemes virsū, man ir pieejams. Es biju cirkā. Kopš tā neaizmirstamā vakara — ziniet un ļaujiet sevī sakuplot tam, ko es nepaspēšu pateikt, — ir pagājušas divas naktis; tās bija gadsimta vērtas. Es atnācu pie jums kā pie cilvēka ar neparastām spējām; mani atveda liktenis. Esmu no tiem, kas tic paši sev. Man nav nekrietnu plānu, šaursirdīgu apsvērumu, nav slepenu domu un viltus. Lūk, vaļsirdība … kuru jums ir tiesības gaidīt. Gribu jūs iepazīt, brīvā un pamatīgā sarunā, tur, kur jūs to noteiksiet. Esmu viens no spēkiem, ko jūs modinājāt apziņai; tā aizrauj; mērķis vēl ir neskaidrs, bet varens. Varbūt arī jums ir mērķi, kas man nav zināmi: tas viss nākamreiz jāpārrunā.
Pašreiz es daudz kam nespēju atrast formulējumus un vārdus. Tie radīsies. Galvenais — jāzina, kur varu jūs sameklēt.
Viņa iekvēlojās, — lēni, no iekšpuses, — ikā mākonis, kas ar katru mirkli padodas saules spožumam. Viņas daiļums tagad bija radis vispilnīgāko izpausmi, — gan pozā, gan jaunavīgi drosmīgajā skatienā, gan neatvairāmajā balsī. Šķita, garām aiztrau- cās drūmā vientulībā noklausītas poēmas tēli; arvien izsmalcinātāk, starojošāk tie pārņem dvēseli, pakļaujot to miesas un gara burvīgo noslēpumu spilgtajam iemiesojumam; un Druds saprata, ka tai pasaulē, kuru viņš bija pametis citas pasaules dēļ, sievietes līksmības harmoniskāku varu viņš nebija sastapis.
Rūna atkal gribēja sākt runāt, bet Druds viņu apturēja, pamājot ar važās sakaltajām rokām.
— Tad tā esat jūs, — viņš nešauboties sacīja, — jūs — un neviens cits toreiz uzsaucāt man. Es nesaklausīju vārdus. Rūna Beguema — sieviete, kas ar tādu drosmi nes atbrīvošanu, var prasīt visu, pat dzīvību. Lai gan ir kaut kas vēl svarīgāks. Taču laiks steidzas. Mēs tiksimies. Es rītā nozudīšu, bet vakarā būšu pie jums; šīs važas, kas mani padara līdzīgu sunim vai trakojošam vājprātīgajam, — ir vienīgais traucēklis, bet jūs to novācāt. Ak! Mani apsargā. Šeit, pie durvīm, vienmēr ir īpaši norīkots sargs, kuram pavēlēts nogalināt, ja radīsies nepieciešamība. Bet ko jūs esat sadomājusi? Tā nu ir taisnība — vajag tikai man gribēt — bet to ceļu es zinu — un cilvēce bez nevienas nopūtas nokratīs no saviem pleciem pagātni un kopīgi dosies uz Ziedošo Staru zemi.