— Svētā dievmāte, palīdzi! — zaldāts drebošām lūpām čukstēja. — Es esmu apburts; tātad gals klāt!
Tomēr dievbijīgās domas neviesa viņā ne rūpestus, ne izbailes; kā svešas tās uzradās un pazuda.
— Atver taču, atver! — bija dzirdama sievietes balss, kuras skaņas vien jau iztēlē uzbūra tās būtnes daili un grāciju, kas runāja tik maigi un skanīgi.
Sargs aizmirsies pastiepa roku, atrāva vaļā aizšaujamo un, atvēris durvju melno lodziņu, ieskatījās iekšā. Līksma, daudzkrāsaina dūmaka apņēma viņu; tur zaigoja ziedi un valdzinošas sejiņas, bet kaut kas līdzīgi šķidrautam vai miglai traucēja skaidri saredzēt kameru. Pauzdamas mīlu, ilgas un dvēseles dziesmu, no jauna skaidri atsaucās stīgas, — iespiedās sirdī un saistīja to.
— Pagaidi, es tūdaļ, — sargs sacīja, ar drebošu roku slēgdams vaļā durvis; tomēr ne jau viņš to teica, bet tas, kuru viņā bija samalis miltos dzīves rats, — augšāmcēlies mironis — jautrās Dabas Gigantiskais Bērns.
— Bet ko jūs darāt? — sargs, iedams iekšā, purpināja. — Tā nedrīkst, lai notiek, pasēdēšu tepat; tomēr pārstājiet ālēties.
Tad viņš aplaida skatienu apkārt, un viņa kamiešiem pēkšņi smagi uzgūlās pelēcīgais cietuma tukšums; līdzīgi vējam, kas dūmus sarausta skrandās un, izgaistot tik tikko jaušamajiem un dīvainajiem to
apveidiem, atsedz jumtu ierasto perspektīvu, sargs pēkšņi ieraudzīja tukšo lāviņu ar norautu ķēdes gabalu virs tās un rītausmas atblāzmu dzelzs restēs: nebija nevienas dzīvas dvēseles; viņš bija viens.
Pāri sarga galvai ieniris atvērtajās durvīs, Druds slīdēja zem gigantiskā gaiteņa griestiem un, līkločus apliecot stūrus, aiztraucoties garām vairākām vītņu kāpnēm, nokļuva galvenā cietuma korpusa kāpņu šahtā. Viņam nebija plāna; viņš drāzās, sekojot tukšumam, kurš pašķīrās priekšā. Te viņš paskatījās augšup un ieraudzīja izeju. Izeja ir augšā, vienīgā, tiešā izeja Drudam. Viņš uzlidoja ar spēku, kas kustības gaisā padarīja līdzīgas tumšai svītrai, kādu rada straujš nūjas vēziens. Trešā stāva sargs pie- tupās; piektajā stāvā cits sargs atsprāga sāņus un piespiedās pie sienas; asinis viņam atplūda no sejas un iesitās kājās. Kliegt viņi sāka vēlāk. Gandrīz vienlaikus ar sargu drudžainajām kustībām Druds, galvu rokām aizsedzis, izsita pils stikla velvi, un tās apgaismotais jumts arvien straujāk sāka slīdēt lejup, izdziestot un kļūstot šaurāks, jo augstāk viņš cēlās. Stikla šķembas, spurgdamas mirdzošajā šahtas dzelmē, lejā šķindēdamas sašķīda; bet, pirms stikls aizsniedza zemi, bēglis jau bija pacēlies divdesmit reižu lielākā augstumā.
Beidzot, sēcoši un sāpīgi elsdams, viņš apstājās, jo bija aizturējis elpu, lai ausīs džinkstošais vējš nepārplēstu sirdi. Viņš paskatījās uz leju. Tur bija nedaudz uguņu — izbārstītu, mirgojošu, retu; un tumsas melnā kāja klusi samina tās.
Druds pārzāģēja vispirms roku, pēc tam kāju dzelžus un jostu; tad aizmeta dzelzis prom. Svilpdamas tās krita lejup, un viņš sacīja tām nopakaļus: «Tur jūs noderēsit ielāpiem!» Sī velte, kas attālinājās ar aritmētiskajā progresijā pieaugošu ātrumu, kaukdama un svelpdama kā lādiņš, aizsniedza cietumu un sadragāja skursteni.
XIII
Nākamās dienas rītā trim cilvēkiem sirdis nodrebēja un dūša saskrēja papēžos. Sargs aizbēga; komandants atlūdzās no amata; ministrs, nespēdams valdīt pār sevi, uztraukumā žņaudzīja rokas. Pērkons bija saārdījis cietumu.
— Auerbaha pagrabs[6], — ministrs beidzot sacīja. — Tam neticēs; cietumu jau tāpat daudzi uzskata tikai par pasaciņu.
Viņš bija aprēķinājis pareizi: nepierādītais neeksistē; neiespējamais, ko izstāstīs zaldāti, vēlreiz apstiprinās viņu pašu reputāciju, kuras pamatā jau sensenis ir zupa no cirvja kāta un neskaitāmas galvas, kas nocirstas ienaidniekiem. Vainodams Rūnu, ministrs brauca pie viņas, ar šausmām gaidīdams, kā viņa skatiens sastapsies ar meitenes skatienu, kas kopš šā brīža būs kļuvis neizdibināms. Taču viņam teica, ka Rūnas nav; nedēļas beigās viņa atgriezīšoties no pēkšņa izbraukuma.
Kad viņš devās projām, Rūna paskatījās pa logu. Šķita, ka viņa kariete ārprātīgajā ielu kustībā slīd nomākti un īdzīgi. Ar mierīgu, stingu sirdsapziņu Rūna pagāja nost no loga un sāka rotaļāties ar suni.
Šo dienu Rūna uzskatīja par lūzuma dienu savā dzīvē un, skaidri apzinādamās mērķi, rimti gaidīja vakaru. Viņa kļuva sevišķi vērīga pret sevi un visu apkārtējo; ilgi raudzījās spogulī, nesteidzīgi izvēlējās tērpus; nereti apstājusies, izklaidīgi apskatīja kādu nejaušu priekšmetu, kas bija pievērsis viņas uzmanību, it kā vēlēdamās saistīt to ar saviem pārdzīvojumiem. Laiku pa laikam Rūnai pasniedza vizītkartes; viņa meta tās bronzas grozā, atbildēdama: «Neesmu visai vesela.» Laiks vilkās lēni, bet viņa negarlaikojās. Buduārā meitene apsēdās pie rakstāmgalda; uz papīra stūra, domās nogrimusi, uzzīmēja seju, kas smaidot lūkojās caur restēm. Tad atvēra dienasgrāmatas zeltgriezuma sējumu ar reljefiem veca sudraba vākiem un, uzmanīgi pāršķirstījusi visus ierakstus, ar zīmuli pārsvītroja lappuses; pirmajā tīrajā lappusē, kas sekoja tekstam, ierakstīja vienu vienīgu aprautu rindu: «1887. g. 17. maijs — 1911. g. 23. jūnijs — nebija nekā.»
Ar to viņa pirmo gaidu dēļ izlika aiz durvīm un izmeta ārā visu savu dzīvi — no bērna šļupstiem līdz baismīgajai dienai «Solejā».
Diena pagāja klusi. Tā cilvēks, sēdēdams laivā un ļaudamies straumei, jūtas mierīgs un nomet airus, bet tomēr virzās uz priekšu — un sirdī jau ir nonācis ceļa galā — kurp plūst un pagriežas straume; tā viņu nes uz mērķi.
Pēc pusdienām, kurām viņa tik tikko pieskārās, nevis tā kā ūdenim un tējai ar vīnu, ar ko laiku pa laikam remdināja nebeidzamās slāpes, kad sāka krēslot, sulainis atkal pasniedza vizītkarti. Šoreiz — bez satraukuma, taču ar sasprindzinājumu, ko pauda smaids, — Rūna teica: «Aiciniet!»
XIV
Sulainis ieveda komandantu.
Vēl nebija pagājusi diennakts, taču viņa seja izskatījās tā, it kā viņš būtu pārcietis lielas bēdas. Skatīdamies Rūnai vaigā, viņš tuvojās smagiem, taisniem zaldāta soļiem, apstājās kādu piecu soļu attālumā no meitenes, kuras tumšās acis bērnišķīgi atklāti un maigi vērās viņam pretim. Komandants palocījās, saslējās, satvēra pasniegto roku, automātiski to paspieda, palaida vaļā un apsēdās iepretī saimniecei. To visu viņš paveica tādā tempā, it kā iekšēji vienmērīgi skaitītu.
— Esmu atnācis, — viņš iesāka un turpināja jau skaļāk, — lai izteiktu bezgalīgu pateicību. — Komandants brīdi klusēja. — Viss iznāca tik dīvaini. Bet par to neņemos spriest. — Piecēlies viņš otrreiz palocījās un ārkārtīga apmierinājuma izraisīts netīšs, acīm redzot, neapzināts smaids uz mirkli pazibēja zem viņa iesirmajām ūsām; tad seja atkal sastinga, it kā viņš būtu pasmaidījis, sarunādamies pats ar sevi. — Jā, šo dienu es neaizmirsīšu. Mana un manu bērnu dzīve ir glābta, nokārtota, nodrošināta. Es varu nedienēt. Tomēr ir viena lieta. Saskaņā ar jūsu lūgumu es atļāvu jums tikties bez manis, un nelūdzu, neprasīju neko. Lūdzu to apstiprināt.
— Bet es nesaprotu. — Rūna savilka uzacis, ar vieglu rokas kustību likdama manīt, ka apmeklētāja valoda viņu pārsteigusi. — Mūs neviens nenoklausās, tāpēc, lūdzu, runājiet skaidri. Apstiprināt to man ir viegli, — jā, paldies, es visu mūžu būšu jums pateicību parādā.