—-Tagad stāvoklis ir mainījies.. Es esmu jūsu paradnieks vai, ja jus nevēlaties ta domāt, teikšu, ka esam kviti.
Viņš saglauda ūsas, pievērsa izklaidīgu skatienu diadēmai Rūnas matos un dimantu zaigā notvēra savas laimes atspulgu, kas viņu no jauna iedvesmoja.
— Tas notika pulksten trijos dienā. Es gribēju aizvērt kabineta logu; paskatījos uz galdu, kur atradās pavēle par manu atbrīvošanu no amata sakarā ar iemeslu, kuru uzminēt nav grūti. Piecas stundas tiku pratināts un biju ļoti noguris. Ko es viņiem varēju pateikt? Ka cilvēks izsita jumtā caurumu un aizlidoja, bet, piekrītiet man, — kas tad tas par paskaidrojumu? Es pats notikušajam nevaru ticēt un, uzskatīdams, ka apstākji nav noskaidroti, nolieku sava prāta ieročus. Ko paskaidrot? Kā izprast? Kam ticēt? Mīklains atgadījums. Piedodiet, es novirzījos no tēmas. Tātad zem papīra atradās trīsdesmit divas mārciņas smags plakans vilnas maiss, pilns ar baltā papīrā ietītiem, ar zilu zīmoglaku aizzīmogotiem zelta monētu stabiņiem. Bez tam uzgāju tur arī ziemišķ- ādas naudas zutni, kura stūrī bija paslēpušies trīs briljanti, kas svēra simt desmit karatus. Nebija šaubu, ka dāvana domāta man, jo tai klāt bija pielikta zīmīte, — re, te tā ir. — Komandants izrāva aiz piedurknes atloka noglabātu nelielu papīra strēmeli, uz kuras lieliem burtiem, nevīžīgi bija rakstīts: «Esiet brīvs arī jūs» — un pasniedza to meitenei.
Rūna zīmīti izlasīja un atdeva atpakaļ; viņas izbrīns mazinājās, jo kļuva skaidrs, ka viņas minējumi bijuši pareizi. Komandants turpināja:
— Tā. Šis brīnums, protams, ir jūsu roku darbs. Simt desmit karati. Rēķinot to tagad pazeminājušos vērtību, pēc kursa saņemu divsimt piecdesmit tūkstošus plus trīsdesmit pieci zeltā, pavisam trīssimt tūkstošu, tas ir, gandrīz vienu trešdaļu miljona. Šos aprēķinus izdarīju naktī, jo tikpat negulēju. Piedodiet man tos. Tie ir aizvadīto milzīgo uztraukumu rezultāts.
— Tā neesmu es, — Rūna sacīja, smiedamās un priecādamās, ka cilvēks ir laimīgs. — Tomēr ziniet, ja tā nebūtu noticis, es jūsu labā būtu darījusi visu.
Komandants, acis mirkšķinādams, vērīgi paskatījās uz viņu, pasmaidīja, piesārta un, acīm iemirdzoties, kas lika domāt, ka arī viņa sirdij nav svešs sālsūdens, pastiepa roku.
— Atvainojiet, ka es pirmais sniedzu jums — dāmai un jaunavai — roku; tā nav pieņemts, bet man jāpaspiež jūsējā. Es vienmēr ticu tiem, kas sarunājoties skatās tieši acīs. Priecājos, ka viss noticis tā. Tagad esmu pavisam mierīgs — starp mums nav bijis ēnas.
Viņa padeva roku, taču atcerējās savus melus un novērsās.
— Ēna bija, — viņa sacīja, — bet tikai manī. Starp mums nav bijis ēnas. Ardievu. Mēs nevaram pateikt labāk, kā jau ir pateikts — labā vaininieks esat jūs. Ejiet, esiet laimīgs un ziniet, ka stikla šķembas var pārvērsties briljantos, ja uz tām paskatīsies tas, kas tik dīvaini aizbēga no jums.
Viesis piecēlās, pielika pie lūpām nervozu, smaržojošu roku, pagriezās un devās projām, tāpat kā atnākot skatīdamies tieši sev priekšā. Rūna, pavilkuši nost portjeru, pavadīja viņu ar skatienu. Komandants nozuda, un viņa atgriezās savā istabā.
XV
Satumsa, bet Rūnas gaidas neizpaudās nemierā, skumjās, un viņa palika lejā. Viņa zināja, — ar tādu zināšanu, ko līdz šim nav iespējams izskaidrot, ka Druds ieradīsies augšstāvā; zināja arī, ka par savu ierašanos paziņos kādā viņam vien raksturīgā veidā. Gaidās pagurusi, viņa apsēdās spoži apgaismotajā viesistabā un sāka lasīt grāmatu.
Cik dīvaini ar visu dvēseles spēku lolot ko tādu, kas vēl nav pienācis, ieraudzīt, nojaust to grāmatā, kas stāsta pavisam ko citu! Šādos mirkļos šķiet, ka grāmata, lai kāda tā arī būtu, uzrakstīta slepenā valodā; tās teksts, pompozā un smalkā argumentācija un gleznainā darbība guļ nekustīgi. Savējais slīd pāri rindām, ko iegravējis sasprindzinājums, atstādams redzei zīmju līnijas un lēcienus, kas kopš šā brīža kļuvuši neizprotami. Vien retumis, kļuvis skaidrs, izceļas kāds viens vārds, toties jo straujāk projām metas sažņaugtā dvēsele, līdzīgi nodevējam, kas atjēdzies, lai atgūtu godu. Kā lāgiem izzūd, lāgiem atkal kļūst dzirdami pulksteņa tikšķi, tā uz īsu brīdi teksts var kļūt saprotams, taču drīz vien uzplūdušais grūtsirdības vilnis vedinās aizvērt acis un gremdēties tuvīnā nākotnē, aicinot to ar sirdspuksta vaidu.
Tāda diena ir gara gara, un cilvēkam tā uzspiež zīmi uz mūžiem. Lasot vai, pareizāk sakot, turot klēpī grāmatu un pati lūkojoties tai pāri, Rūna pavadīja pāris stundas; vēl pēc pusstundas augšā nezināms muzikants sāka spēlēt rapsodiju; apklusa un atsāka atkal. Tad viss nostājās savās vietās, spožāk iemirdzējās gaisma, skaļāk uzvilnīja ielu troksnis un, ap-
valdīdama sevi, lai nemestos skriet, meitene uzkāpa augšā.
Mijkrēsli sašķēla no attālām durvīm uz apgaismoto paklāju krītošs gaismas stars. To šķērsoja cilvēka ēna. Rūna, aizmirsusi visu, ko bija gribējusi teikt, apstājās, sažņaudza rokas un negāja tālāk, iekams nebija savaldījusies.
Tas viņai drīz vien izdevās; Rūna iegāja istabā, un, meitenē cieši vērdamies, tai smaidot klāt pienāca Druds. Viņš bija melnā vienkāršā uzvalkā kā visparastākais cilvēks; meitene jutās brīvāk un drošāk nekā pirmajā reizē, kaut gan, tāpat kā cietumā, samanīja, ka atrodas uz pārsteigumu pasaules robežas. Tomēr mums pieejamos stāvokļos eksistē glābēja aklā līnija, — aiz tās nekas nav saredzams: tikai dūmaka, no kuras mēs metamies izgaismotajā pašreizējo notikumu aplī.
Druds sacīja:
— Vai jūs nešaubījāties? Ja mani aicina, es noteikti ierodos; atnācu, uzdedzu gaismu un spēlēju.
Rūna ar žestu lika viņam apsēsties un pati lēni atslīga atzveltnī, neskatīdamās nekur citur kā vien viņa acīs, — ar vēlīna ceļinieka skatienu, kas saska- . tījis attālu uguni. Spontānā un neviltotā kaismē meitene teica:
— Kā es gaidīju, — es, kas nekad neesmu gaidījusi!
— Nu mēs esam kopā, — viņš turpināja to, ko viņa bija gribējusi piebilst. — Rūna, es daudz domāju par jums. Atstāsim mazsvarīgo, par sva-" rīgo jārunā tūdaļ, citādi tas norims kā vilnis, kam kuģinieki uzlējuši eļļu. Atnācu iepazīt un uzklausīt jūs; es gaidīju šo dienu. Jā, es to gaidīju, — viņi domīgi atkārtoja, — jo atradu daiļu spēku. Mūs nedrīkst šķirt kautrīgums; lai mūsu dvēseļu apskāviens ir liegs. Runājiet, es klausos.
Meitene piecēlās, pastiepa viņam pretī rokas un nobālēja kā no pērkona spēriena; pērkons nogranda viņā.
— Zvēru, šī diena man ir tikpat nozīmīga kā augšāmcelšanās vai nāve.
Un Halls kā zibens uzplaiksnījās dvēselē. Rūna vēl nesaprata, ko nozīmē viņa tēls, kas bija uzradies tik pēkšņi. Meiteni pārņēma nogruvumam līdzīgas alkatīgas varas neviltotā iedvesma. Aizmirsusies viņa vērsās pie sevis: «Rūna! Rūna!» un, sacīdama to čukstus, kā runājoties ar dievu, apsēdās; smaids viņas burvīgajā sejā skaidri atspoguļoja to stāvokli, kādā viņa atradās.
Šai brīdī ienāca balts ņufaundlendietis ar cilvēcisku skatienu; pievērsis to Drudam, tas paošņāja gaisu, iekaucās un drebēdams sāka kāpties atpakaļ.
Druds klusām teica:
— Gulsties. Guli un klausies.
Tad, it kā teikto sapratis, milzenis izkāra mēli un rāmi novēlās uz sāniem starp Rūnu un Drudu.
— Es par jums domāju daudz un labu, — Druds sacīja.
Arēji jau būdama kā parasti mierīga, Rūna pētīja Druda seju; pakavējās pie bezrūpīgās mutes līnijas, stingri izteiktā zoda, tumšajām ūsām, cildenas smag- mes apgarotās masīvās pieres un ieskatījās acīs, kur tumsa un kvēloja izpratnei nepieejamais. Tad mirklī, kādā pārtrūkst mats, visas pasaku vēsmas un atbalsis, kurām mēs vienmēr atdodam zināmu savas būtnes daļu, — piepeši tik tieši kā tuvs kliedziens ar brīnumjauku un maigu skatienu kori ielūkojās viņai sejā no eņģeļiem un fejām greznotās debešķīgo puķu valstības. Satvērusi vēdekli, meitene strauji salocīja to; perlamutra švīkoņa aizdzina savādo noskaņojumu. Viņa sacīja: