— Jums jāpakļauj pasaule. Ja šāda mērķa jums vēl nav, — tas agri vai vēlu radīsies; būs labāk, ja tagad piekritīsiet man. Tātad, es iedomājos: nevis cirkā vai citos kaprīzes radītos gadījumos, bet pilnīgi apzinoties, ka mērķis ir dižens un viegli aizsniedzams, jūs pieteiksiet sevi ar ilgstošu gaisa ceļojumu, lai pārsteigtu un aizrautu. Tas, kas bija cirkā, — būs malu malās. Amerika atžilbs no zelta un pārkliegs visus; Eiropa kļūs jaunāka; neprātā sāks aurot Āzija; mežonīgās ciltis iededzinās svētos sārtus un pielūgs nezināmo. Sāksies pērkona negaiss un dārdoņa; par ieradumu kļūs bezmiega naktis, bet ārprātīgie savā ieslodzījumā sāks lauzt restes; pieaugušie pārvērtīsies par bērniem, bet bērni rotaļājoties tēlos jūs.
Ja pašlaik, kamēr šī parādība vēl jauna, valdību knaibles nekautrētos jūs nospiest, tad pēc diviem trim vispārēja afekta mēnešiem jūs nonāksiet sabiedrības aizsardzībā. Dzims bezgalīgas cerības. Tām ziedos meslus visi ļaudis ar dīvainu dvēseles noskaņu — visās-cilvēciskās darbības sfērās un jomās. Bet jūs uz kādu laiku atkal pazudīsiet, iekams neizplatīsies ziņas par jūsu atrašanās vietu.
Atbilstoši jūsu stāvoklim, mērķim un ietekmes raksturam, jums vajadzēs ievērot tādu dzīves veidu, kas iespaidotu iztēli — dvēseles galveno spēku. Es sadabūšu un iedošu naudu. Komandants zina par jūsu bagātību, tomēr tā var izrādīties niecīga. Tāpēc gigantiska pils jūras krastā atbildīs visām vēlmēm. Pilij jābūt tādai, lai bez saspiestības, gaišu krāsu pārplūdinātā greznībā tur saietu ļaužu pūļi, procesijas, veselas pilsētas iedzīvotāji, — tā būtu pils, tik augsta kā debesis, ar majestātisku anfilādu dziedošo dzīli.
Lai ar jums runātu, sāks nākt visu valstu, rasu un nacionalitāšu cilvēki. «Druds» skanēs kā «gaiss», kā «elpa». Ceļinieki, dzīves «jēgas» meklētāji, dažnedažādi sapņotāji, noslēgtie raksturi, vīlušies, splīna un skumju nomāktie, pašnāvības kandidāti, nenosvērtie un pustrakie, mīlīgie — bērnišķīgās ziedu un putnu reliģijas pielūdzēji — apzinīgie zinātnieki, kas cietuši no visādām likstām, uzņēmēji un avantūristi, izgudrotāji un gaisa piļu cēlāji, diedelnieki un nabagi, — un sievietes, sieviešu leģioni ar sabojātu redzi un sajūsmības uzliesmojumiem, kurus dzīves ikdienā nav iespējas izpaust. Tā būs jūsu lielā armija.
Vienlaikus ar visu to jums radīsies akli uzticīgi piekritēji, aģenti un kapitāli: visdažādākie, vispretrunīgākie mērķi centīsies padarīt jūs par savu atbalstu. Dzenoties pēc peļņas, avīzes drukās visu, — gan to, ko tām paziņosiet jūs, gan to, ko sadzejos citi, iespējams, ar izdomājumu bezjēdzību pārspējot visu iepriekšējo gadsimtu pieredzi. Bet jūs uzrakstīsiet grāmatu, kuru iespiedīs tik lielā metienā, lai katr^ ģimene visā pasaulē lasītu to. Šajā grāmatā jūs rakstīsiet par sevi, visam piešķirot tādu jēgu, ka noslēpums un laimes priekšnoteikumi ir jūsu varā un jūsu rokās, — tam noticēs visi, jo ar laimi saprot nepiepildāmo.
Pēc tam pie jums ieradīsies vēl vairāk cilvēku, un jūs, pēkšņi parādījies, runāsiet ar tiem. Jūsu visvienkāršākie vārdi radīs ne mazāku iespaidu kā akmens sfinksa, kas sākusi runāt. Un no nekā, no tukšas frāzes, kam nebūs pat apslēptas nozīmes, uzbangos leģendāri solījumi, kas nogrūs .kā lavīna, aprokot veco noskaņojumu.
Vecais noskaņojums skan: «Spēle un neatlaidība.» Jauno paudīs vārdi: «Brīnums un laime.» Tā kā līdz šim laimes vienādojums ar pieejamiem līdzekļiem nav atrisināts, to sagribēs atrisināt ar līdzekļiem, kas nav pieejami, un risināšanu uzticēs jums. Pa to laiku klubos, kam būs jūsu vārds, žurnālos, avīzēs un grāmatās, kas atzīmēs katru jūsu soli un radīto iespaidu, personiskās sarunās, apsvērumos, strīdiņos, ienaidā un apsveikuma saucienos apmaldīsies tā abstraktā ticība, kuru tik sen un tik nemākulīgi ķer ar tādu sistēmu palīdzību, kas izpelnās vienīgi skumīgu smaidu.
Tad bez dinamīta, bez ieroču uguns un komplicētiem smadzeņu krampjiem pastāvīgā, nemainīgā apziņa, ka jūsu personā eksistē saprātīgs brīnums, padarīs jebkuru varu tik nedrošu, ka uz pirmo skaidri izteikto noteikumu: «Es — vai viņi,» zeme atbildēs: «Tu.» Neviens nespēs to atturēt. Tā domās, ka iegūst mirdzošus spārnus.
Gavilēdama un starodama meitene apklusa; tē- raudcieta, bet arī brīnumjauka izteiksme, ko iedvesmoja visi viņas gigantiskie aprēķini, nenozuda no viņas sejas, tomēr Rūnas pēdējie vārdi izskanēja klusāk, rāmāk. Tad viņa saprata, ka Druds ir iekšēji novērsies un ka viņas vārdi ir atmesti atpakaļ ar tādu pašu spēku. Viņas nervi sabruka. Vēl viņa nepaspēja izjust visu trieciena spēku, kad atskanēja ass un auksts:
— Nē.
Viņš turpinaja:
— Man vajadzēja apturēt jūs. Klausieties. Bez šaubām, ar zināmiem vērienīgiem gājieniem es varētu pilnīgi pakļaut savai varai visus, taču šāds mērķis man ir pretīgs. Tas traucēs dzīvot. Godkāre man ir
sveša. Jūs jautāsiet — kas man to atvieto? Smaids. Dedzīgi esmu pieķēries puķēm, jūrai, ceļojumiem, dzīvniekiem un putniem; krāšņiem audumiem, marmoram, mūzikai un dīvainībām. Pārvietojos vēja ātrumā, bet tāpat mīlu klaiņāt pa gleznainām taciņām. Labprāt apskatu bilžu grāmatu un esmu apmierināts, kad naktī, nolaidies uz tvaikoņa klāja, sēžu kopkajitē, izraisīdams neizpratni: «No kurienes te tāds radies?» Bet es mīlu visu. Vai tieši man ir jājauc tās vecās, nodriskātās kārtis, ko sauc par cilvēci? Sī spēlīte man nepatīk. Bet parādiet ma.nas pasaules aprises, un es izskaidrošu jums visu tās sarežģīto šifru. Skatieties: tur ēna; to met galda stūris, atzveltnes krēsls un portjeras iežņaugums, tās ir nosacītas cilvēciska apveida būtnes kontūras, taču ar svešādu izteiksmes līniju. Jau rīt, kad ēna būs" aizmirsta, viena doma, tai līdzvērtīga un tās radīta, modīsies, lai dzīvotu nemirstīgi, neaprēķināmi niecīgā nākotnes daļiņā atspoguļodama savu īpašu spēku, kas izpaudies tagad. Rozēm, kas mūs šķir, sāk raisīties pumpuri, — kāpēc? Nav tālu rītausma, un ziedi to zina. Pirms atvados, teikšu, kādus vārdus biju gaidījis no jums. Rau, šie nedzimušie bērni, rau, to līķīši; guldiet tos zemes klēpī: «Pacel mani uz rokām un parādi visu — no augšas. Ar tevi man nebūs bail un būs labi.»
Viņš piecēlās un devās pie loga, vērdamies, kā briest tumšā pirmsausmas zilgme, bet zvaigznes mirgodamas pošas aizritēt aiz apvāršņa.
— Zvēru, — Druds sacīja, — ka nedusmojos un neesmu apvainojies, tikai noskumis. Es būtu varējis jūs mīlēt.
— Ak! — Rūna bilda ar tik neizskaidrojamu, bet striktu izteiksmi, ka viņš nobālēja un strauji pagriezās pret meiteni, tomēr ieraudzīja pavisam ko citu, —
saltu, augstprātīgi augšup pavērstu seju. Nekas viņā neatgādināja tikko kvēlojošo satraukumu. Šķita, ar drausmīgu pašsavaldīšanās spēku viņa acumirklī bija iznīdējusi pat to brīžu atceri, kad dzīvoja ar vienu vienīgu mērķi, kas uzliesmojuma kaislē jau atradās pie viņas lepnajām kājām, gatavām uzkāpt kalngalu kalngalos. Un Druds saprata, ka viņi ir izšķīrušies uz mūžiem; meitenes skatienā, kas viņu nomēroja ar saltas ziņkāres mirkli, bija kaut kas iznīcinošs. Tā raugās uz ākstu.