Viņš aizgāja līdz barjerai, viegli piecirta kāju un sāka nesteidzīgi skriet; elkoņus krūtīm piespiedis, viņš aplieca loku ap arēnu, nedarīdams neko neparastu. Bet, kad viņš skrēja otro apli, atskanēja saucieni: «Skatieties, skatieties.» Abās galvenajās ejās sadrūz- mējās skatītāji: tur izbira visi kalpotāji un artisti. Skrejošā soļi pārvērtās, nu jau viņš pārvietojās gigantiskiem lēcieniem, taču darīja to bez redzamas piepūles; viņa kājas, viegli skarot zemi, likās, nespēja tikt līdzi ķermeņa nevaldāmajai tieksmei; jau vairākas reizes lēciena laikā viņš tikai pakustināja tās gaisā, it kā atgrūzdams tukšumu. Tā drāžoties, viņš paveica vienu apli, tad, kādu gabalu noskrējis parastajā manierē, strauji pacēlās augšup mazliet virs skatītāju galvām un gaisā sastinga, apstājās, it kā balstītos uz neredzama staba. Sādā stāvoklī viņš noturējās diez vai ilgāk par dabisko krišanas aizturi — pavisam nenozīmīgu laiku, varbūt trešdaļu sekundes, — taču vispārējās uzmanības svaros tas līdzinājās milzīgas svaru bumbas kritienam salīdzinājumā ar loti, — tik neparasti visu priekšā pazibēja noslēpumainā parādība. Tomēr tā neizraisīja ne saltumu, ne sajūsmas degsmi, tikai slepena satraukuma mulsu: bija ienācis kaut kas tāds, kas atrodas ārpus cilvēciskas būtnes. Daudzi pielēca kājās; vispārējā kņadā tie, kuri nebija izsekojuši, kas par lietu, skaļi kliedzot, jautāja blakussēdētājiem, kas noticis. Jūtas bija dabūjušas triecienu, bet vēl nebija nedz no vietas izkustinātas, nedz otrādi apsviestas; skatītāji apmētājās replikām. Baleta kritiķis Fogards sacīja: «Tas nu gan ir elevācijas monstrs; kopš Agneses Djuportas laikiem nekā tamlīdzīga nav bijis. Bet baletā, žilbinošo kustību virpulī, viņa tik ļoti nepārsteidza.» Citā vietā varēja noklausīt: «Es redzēju nēģeru lēcienus Ugandā; viņiem tālu …» — «Faķīrisms, hipnoze!» — «Nē! To panāk ar spoguļu un gaismas efektu palīdzību,» — paziņoja kāda kompetenta persona.
Pa to laiku, sēdams satraucošas gaidas, kas neatturami pieauga, atpūzdamies vai nododamies pārdomām, pa arēnu iepriekšējā, nesteidzīgajā tempā skrēja «Dubultā Zvaigzne». Ko gaidīja saviļņotais skatītājs? Neviens nebūtu varējis sev uz to atbildēt, bet ikviens
juta, ka ir neredzamas rokas satverts, un nezināja, palaidīs tā viņu vaļā vai, neizprotamās ilgās nobālušu, trieks pret zemi. Kā vēlāk atzinās, tādas izjūtas bija pārņēmušas pat asu pārdzīvojumu mīļotājus, cilvēkus, kuru aukstasinība bija ne vienreiz vien pārbaudīta. Jau vairākkārt dāmu vidū gaisā uzlidoja skanīgs «ah!» ar nopietnāku nokrāsu nekā tās, kuras parasti piemīt šim universālajam izsaucienam. Augša, neko nesaprazdama, sauca «bravo» un skaļi aplaudēja. Tikmēr cirka artistu pūlī, kas bija aizsprostojis izeju, sākās kustība; šie daudz ko redzējušie cilvēki bija pārsteigti ne mazāk par skatītājiem.
Jau bija pagājušas apmēram desmit minūtes, kopš «Dubultā Zvaigzne» bija izgājis arēnā. Acīmredzot ieskriedamies viņš palielināja ātrumu. Seja viņam kvēloja, acis smējās. Tad pavisam negaidīti pāri cirkam skaidri aizskanēja sajūsmināta bērna kliedziens: «Mamma, mamma! Viņš lido… Skaties, viņš neskar zerni!»
Visas acis vienlaicīgi pievērsās tikai nupat pamanītajam. Kā migla nokrita no tām; vienmērīgo kāju kustību radītais māns izzuda. Paceldamies arvien straujāk un augstāk, «Dubultā Zvaigzne» lidoja gaisā kādu pēdu no zemes.
Tad pēkšņi, aiz kādas netveramas robežas, kuru pārlēkusi ievainotā uzmanība sabijās un sāka mētāties, — izrāde izgāja ārpus burvju trika ietvariem, kļūdama par brīnumu, t. i., par to, ko mēs visu mūžu klusībā gaidām, bet, tam momentāni uzzibsnījot, esam gatavi kliegt vai paslēpties. Pametis arēnu, Druds ar rokām aptvēra pakausi un uzlidoja līdz lustrām. Visu viņa ķermeņa šķietamo smagumu acumirklī uztvēra skatītāji ar iekšēju piepūli, bet tas tikpat ātri izzuda, un visi ieraudzīja, 'ka augstāk par galerijām, zem trapecēm, galvu atmetis, lidinās cilvēks, ar putna līgano ātrumu laiku pa laikam šķērsodams apaļo kupola telpu, •— tagad viņš bija baismīgs. Un lejā viņa ēna, ienirstot skatītāju rindās un iznirstot no tām, šaudījās šurpu turpu.
Apmulsušais orķestris apklusa; vientuļā oboja nepareizā tonī iekaucās un kā aizšauts putns aprāva griezīgo kliedzienu.
Izmisuma saucieni: «Ugunsgrēks!» nepanāktu to, kas tagad sākās cirkā. Galerija iegaudojās; kliedzieni: «Sātans! Nelabais!» vēl augstāk uzsita panikas vilni; galējs ārprāts pārņēma ļaudis; publikas vairs nebija: tā, zaudējusi kopu saiti, pārvērtās par mežonīgu baru, pār kura galvām, norāvušās no saprāta varenās ķēdes, ārprātā kaucot un zobus ņirdzot, auļoja Bailes. Daudzi pēkšņa vājuma vai reiboņa lēkmē sēdēja, seju rokām aizseguši. Sievietes krita bezsamaņā; citas, smakdamas nost, lauzās uz izejām; bērni skaļi raudāja. Visur krakstēja balustrādes. Bēgļi, piepildījuši arēnu, gāzdami cits citu no kājām, tvarstīdami un at- grūzdami priekšējos, sadrūzmējās pie izejām. Griezīgi spiedzieni reizreizēm nomāca visu šo ellīgo jandāliņu; atskanēja vaidi, lamas, krītošo krēslu rībieni. Bet virs cirka, augstāk par trapecēm un trīšiem, rokas sakrustojis, gaisā stāvēja «Dubultā Zvaigzne».
— Orķestri, mūziku!! — kliedza Agasizs, pats tik tikko apjēgdams, ko dara.
Vairākas trompetes iekaucās pirmsnāves vaimanās, bet tās drīz apklusa; iebrakšķējās apgāztās nošu pultis; estrāde kļuva tukša; muzikanti, instrumentus pametuši, bēga tāpat kā visi. Šai laikā ministrs Dago- vets, gausi berzēdams savas kaulainās rokas un raukdams sirmās uzacis, klusi sacīja diviem pieklājīgi, taču neuzkrītoši ģērbtiem cilvēkiem, kas steidzīgi
ienāca viņa ložā: «Tūlīt pat. Bez svārstīšanās. To uzņemos es. Naktī ar ziņojumu personīgi pie manis, un nevienam ne vārda!»
Abi nepazīstamie neatsveicinājušies izskrēja ārā un iejuka pūlī.
Tad Druds augšā sāka skaļi dziedāt. Vispārējā juceklī viņa balss skanēja tik spēcīgi kā varena vēja brāzma; tā bija īsa, nedzirdēta dziesma. Vairāki cilvēki bija uztvēruši tikai dažus vārdus: «Tā gaita bez ceļa …» Kadence pagaisa dobjajā troksnī, bet varēja domāt, ka ir vēl trīs pēdas ar vīrišķajām atskaņām, par ko liecināja skaidri sadzirdamais vārds «klērs»[3]. tad atkal vārdus nevarēja saprast, iekams kādā trokšņa pauzē tie nenobeidzās ar noslēpumainu un gari stieptu: «kas saulainus apvāršņus vērš».
No ministra ložas arēnā iznāca meitene, ko apņēma balta zīda viļņi. Bāla, kā apmāta, viņa pastiepa rokas uz augšu un iekliedzās. Neviens nesadzirdēja, ko viņa teica. Meitene nervozi smējās. Viņas mirdzošais skatiens vērsās augšup. Izņemot gaišu bezdibeni, kas uz šīs dienas drupām uzliesmoja kā brīnumaina uguns, viņa neko nesaprata, neredzēja un nejuta.
Halls piegāja viņai klāt, paņēma pie rokas un aizveda prom. Visa drebēdama, viņa gandrīz neapzinīgi paklausīja Hallam. Tā bija Rūna Beguema.
VI
Kad «Dubultā Zvaigzne», atkal pieskāries zemei, spēji devās uz izeju, panika ejā pieauga. Visi, kas bija spējīgi skriet, paslēpties, — nozuda no viņa ceļa. Daudzi burzmā bija pakritusi; un viņš netraucēti sasniedza kulises, paņēma tur cepuri un mēteli, bet tad caur staļļiem izgāja bulvāra alejā.