Aizsedzis seju ar šalli, viņš pazuda pa kreisi laternu gaismas virzienā. Tikko viņš bija gabaliņu pagājis, nežēlīgi sitieni sāka birt pār viņa pleciem un galvu; laternas gaismas šaltī pazibēja nazis. Viņš strauji pagriezās; asmens iestrēdza apģērbā. Cenzdamies atbrīvot kreiso roku, kurā bija ieķērušies divi cilvēki, ar labo viņš saspieda kādam seju un asi atgrūda uzbrucēju; pēc tam ātri uzlidoja augšup. Divas rokas atlaidās; divas citas iekārās viņa elkonī ar satracināta buldoga niknumu. Drudam tirpa roka. Pacēlies virs jumtiem, viņš ieraudzīja ielu naksnīgo ilumināciju un apstājās. Tas viss prasīja tikai vienu mirkli. Noliecies ar riebumu aplūkoja šausmu pārņemto aģenta seju; cīnīdamies ar ģīboni, tas, kājas pievilcis, turējās pie viņa, taču pēc brīža ģībonis pieveica to. Druds izrāva roku; aģenta ķermenis sāka strauji krist lejup; tad no ielas dzīlēm, ko pildīja riteņu rīboņa, atskanēja dobjš troksnis.
— Nu viņš ir miris, — Druds teica, — pagalam ir viena dzīvība un, bez šaubām, arī lieliskā balva. Mani gribēja nogalināt.
Viņam bija bijusi tāda nojauta, un tā viņu nebija pievīlusi. Viņš bija gaidījis uzstāšanās dienu ar smaidu un skumjām — ar instinktīvajām kalnieša skumjām, kurš no kalnu virsotnēm noraugās uz plašajiem miglas vāliem ielejās, kurp neaizplūst pat skaņa. Un ja viņš smaidīja, tad tikai tīkamām, neiespējamām lietām — kaut kam līdzīgam jūsmīgu balsu korim, kas izprašņā-, neliek mierā un aizrauj sev līdzi līksmi starojošu seju lokā: un kas ir tur, tajā pasaulē, kur viņš lidinās un elpo brīvi? Un vai uz turieni, aiz bailēm aizverot acis, nav iespējams viņu pavadīt?
Druds, naidpilns un triumfējošs, traucās pār pilsētas ugunīm. Vilcinādamies atgriezties mājās, viņš domās kavējās pie uzbrukuma. Čūska metās virsū ērglim. Līdz ar to viņš apzinājās, ka viņam draud briesmas. Viņi mēģinās iznīcināt vai, ja to neiespēs, centīsies viņa dzīves ceļu pakļaut mūžīgām šausmām. Viņa mērķi ir neaptverami. Bez tam jau pati viņa eksistence ir absurds, neciešama parādība. Ir situācijas, kas ir skaidras bez to loģiskas attīstības: Milas Venēra pārtikas preču bodē; pa dzelzceļu nosūtīta lāde ar lodveida zibeņiem; sprādzieni, ko izraisa lielā attālumā. Viņš atminējās cirku — tik skaidri, ka, šķita, gaisā atkal pazibsnīja gaisma, kurā visā to nejēdzībā iedegās tumsonīgā afekta ainas. Vienīgais mierinājums bija nepazīstamās sievietes uzvaras saucienā augšup paceltās rokas; un viņš atcerējās mājas zosu baru, kas, ieraugot zemāk par mākoņiem lidojam savus savvaļas brāļus, sāka gāgināt: viena zoss, izstiepusi kaklu un krampjaini plivinot spārnus, arī sagribēja augšup, taču tauki neļāva.
Tuvojās spārnu švīkoņa; naktsputns ietriecās krūtīs, sāka sisties gar seju un ar drausmu vaidu uzlidoja, izgaisdams tumsā. Druds atstāja aiz sevis pilsētas robežu. Virs ostas viņš šķērsoja prožektora staru, prātodams, ka tagad novērotāji droši vien berzēs spoguli vai acis, domādami, ka laikam uz piekrastes klinšu fona tikai rēgojies cilvēka siluets. Patiesi, cietoksnī kaut kas bija noticis, jo prožektora stars sāka graizīt tumsu visos virzienos, lielākoties trāpīdams mākoņos. Druds pagriezās atpakaļ, uzjautrinādamies parastajā rotaļā; viņš atdzīvināja savu ceļu ar gaisa laiviņām, no kurām skanēja mīlas pārīšu čuksti; tās slīdēja pretī mēness sirpim — pretī tā sidrabainajam šķidrautam, kas pār zaļzāles paklājiem un ziediem sedza savu dzidro baltumu. To stūrmaņi, jautri, nelieli gaisa gariņi, spārnus pasituši padusē, centās uzvilkt buru. Viņš dzirdēja smieklus un stīgu strinkšķināšanu. Vēl augstāk klusēja svinīgs tukšums, no kurienes, no jūdžu miriādēm uz pievērtu aci stiepās zvaigžņu staru adatas; pa tām kā skolnieki, kas laižas lejā pa kāpņu margām, grūstoties, taisot grimases, līdzīgi mērkaķiem krītot augšpēdus, šurp turp šaudījās resnvēderīgi morīši. Visām skaņām, kas pacēlās no zemes, bija fizisks atbalsojums; augstu lidoja zirgi, velkot rēgainu karieti, kas bija stāvgrūdām pilna ar jautru kompāniju; cigāru dūmi aizmigloja zvaigžņu starus; važonis, vicinot pātagu, ķēra noripojušu cilindru. Kaut kur sāņus slīdēja apgaismotie tramvaja logi, aiz kuriem kāds kungs lasīja avīzi, bet švīts, šķielējot uz blakussēdētājas piemīlīgo sejiņu, sūkāja spieķi. Gan šur, gan tur bija redzami balkoni, gaismas svītras sašķelti, ko meta durvis, ieslēptas zaļumos, kuri ļāva saskatīt kurpes purngaliņu vai acu bīstamo spožumu, ar kādu mednieks no slēpņa uzglūn medījumam. Vicinot avīžu saini, steidzās gaisa avīžu pārdevējs; kaķis ko nagi nes aizlaidās pa neredzamajiem jumtiem, un tie, kas pastaigājās, apstājās virs pilsētas un palokoties sasveicinājās siltajā tumsā.
Līdzko Druds nogura, šī rotaļa izgaisa kā odu bars, ko pēkšņi ķēris lietus. Viņš piesēda uz torņa pulksteņa ģēveles, no apakšas pulkstenis atgādināja mirdzošu apli šķīvja lielumā, turpretī tuvumā tā bija divas asis plata ambrazūra, ko aizsedza kādas trīs collas biezs stikls ar dzelzs cipariem divarpus pēdu augstumā. Aiz stikla dārdot griezās zobrati, riteņi un ķēdes; kaktā, nesteidzīgi malkojot kafiju, sēdēja mašīnists ar melnu svītru šķērsām pāri neskūtajiem vaigiem; instrumentu, pakulu saišķu un skārda eļļas bundžu vidū kūpēja krāsniņa, uz kuras vārījās kafijkanna. Stikla ārpusē uz ass nostiprinātas divas milzīgas bultas rādīja desmit minūtes uz diviem. Ass nodrebēja, minūšu rādītājs iečīkstējās un nokrita par pēdu zemāk, rādīdams vienpadsmito minūti. Uz karnīzēm, dūdojot un klabinot knābjus, rindās spiedās miegaini baloži. Druds nožāvājās. Cirks un uzbrukums bija viņu nogurdinājuši. Viņš nogaidīja, kamēr pulksteņa zvani, atzīmējot ceturksni pāri diviem, noskandināja senas melodijas takti, un steidzās uz viesnīcu, savu pagaidu mitekli.
VII
Nākamajā dienā pilsētnieki avīžu lappusēs velti meklēja mīklainā notikuma aprakstu; spēks, kas no mūžseniem laikiem ir iedarbojies ar spalvu un draudiem, redakcijām bija izsūtījis slepenu cirkulāru, kurš pavēlēja «aizmirst» neparasto notikumu; to pieminēt bija aizliegts, biedinot ar izdevuma slēgšanu; šai sakarā nekādi paskaidrojumi netika sniegti, un redaktori atdeva atpakaļ autoriem bezmiega nakts augļus — garu garos rakstus, ko greznoja visvilinošākie virsraksti.
Pa tam baumas guva tik plašu vērienu, tādus apmērus un kontūras, kad jau zūd paša notikuma jēga, līdzīgi tam, kā gigantiska, bet izplūdusi kļūst ēna, ja cilvēks pieiet cieši klāt laternai. Aculiecinieki savus iespaidus izplatīja pa malu malām, un katrs tos pasniedza tā, ka pārējiem būtu par ko strīdēties, — tas ir labākais uztveres savdabības pierādījums. Druda lietā masu jaunrade, par kuru tagad, kā dzirdams, ārkārtīgi rūpējas, izpaudās tik neatturami kā histērijas lēkme. Tiesa, izglītotās iedzīvotāju daļas sīkais skepticisms palaida izsmalcinātu «bet», kura dziļdomīgajā bezjēdzībā attiecīgi noskaņota auss sadzirdēja bezgala daudzus asprātīgus izskaidrojumus. Uz šā «bet» kā uz spoles tinās staigājošās enciklopēdijas raibais pavediens. Kāds minēja hipnozi, burvju mākslu, kāds cits — tehnikas brīnumus; atsaucās arī uz senajiem triku meistariem, kas ar oderē paslēptu gais- pūtes ierīci darījuši neaptveramus brīnumus. Nebija aizmirsts ne kinematogrāfs, ne burvju lukturis, ne slavenie automāti: Vēbera mehāniskais cilvēks taču uzvarēja sava laika izcilākos šahistus. Tā kā jebkurš notikums ir līdzīgs ar sarežģītu zīmējumu klātai bumbai, aculiecinieki, aprakstot notikumu, cits citam runāja pretī un viņu izklāsti nesaskanēja, jo katrs bija redzējis vienīgi viņam pievērsto bumbas pusi ar virs- tāmes fantāzijas piedevu, vai arī, vēlēdamies pārsteigt ar sausu precizitāti, atmeta detaļas; tādējādi pat acīm redzamais kļuva pa pusei strīdīgs. Turpretī «dieva balss», tas ir, ziņas no staļļiem un galerijām, rotājušās ar visu, kas cilvēkā ir muļķīgs, ja viņam sagribējies pasaciņu un ja viņš pats tās sacer, svinēja lieliskas dzīres. Šīs ziņas radīja leģendu par velnu, kurš izjājis baltā zirgā; pēc citu precīzas informācijas, sātans nolaupījis meitenīti un ar to aizlidojis pa logu; vēl citi piemetināja, ka mazulīte pārvērtusies baigā vecenē. Galīgi šķērsām šiem brīnumiem paklīda valodas par eņģeļiem, kuri publikai virs galvas sākuši dziedāt par pasaules galu, taču visi labprātāk piekrita «Niagāras» bufetnieka izskaidrojumam, ka iebraucējs grieķis izgudrojis lidierīci, ko varot glabāt kabatā; grieķis izlidojis no cirka uz ielas un nogāzies, jo ierīcei salūzusi skrūve. Visa sajukuma kronis bija satraucošās ziņas par baru lidojošu miroņu, kuri ieradušies cirkā, dzēruši un ēduši, bet tad sākuši ālēties, noraudami skatītājiem cepures un nezināmā valodā izkliegdami apdullinošus vārdus.