Izklāstījis šos apstākļus, apkalpotājs no jauna pārlaida skatienu plati atplestajām mutēm un piebilda:
— Vai apjēdzat?
— Velns lai parauj! — sulainis sacīja, indīgi paskatīdamies uz pavāru, kurš šoreiz nekliedza «blēņas!», tikai sarūgtināti papurināja galvu virs treknā jērgaļas gabala. — Kā tad viņš varēja gadīties savā numurā?
— Ja ne caur balkonu, tad tikai kā ods vai muša, — apkalpotājs paskaidroja, — pat pele nevarētu izlīst caur atslēgas caurumu.
— Bet ko teica pārvaldnieks?
— Viņš teica: «Hm… tikai, manuprāt, vai tik tu to nenosapņoji?» Tomēr es redzēju, kā viņš viegliem soļiem uzskrēja augšā, jādomā, lai pats paskatītos atslēgas caurumā; bet, kāpjot lejā, ģīmis viņam bija kļuvis trīsreiz garāks nekā pirmīt.
Tad nu visi sāka apspriest noslēpumainā iemītnieka personību un uzvedību.
— Viņš reti mēdz būt mājās, — apkalpotājs sacīja, turklāt atcerējās, ka Aišers priekšroku bija devis istabai augšējā stāvā, kaut gan tā bija sliktāka par brīvajiem apakšstāvu numuriem. Betsija dziedoši novilka:
— Reti miermīlīgs un pieklājīgs jauns cilvēks; no viņa vēl neviens nav dzirdējis aizrādījumus, pat ja ir piemirsies pārlaist istabai ar slotu vai spoguļodamās mirklī neesi ieradusies uz zvana aicinājumu.
Neviens nezināja, ar ko viņš nodarbojas, neviens viņu nebija apciemojis. Sad tad kāds bija dzirdējis, kā viņš sarunājas pats ar sevi vai, raugoties grāmatā, klusi smejas. Viņa istabā lieki likt pelnu traukus, jo tik un tā smēķu gali mētājas uz grīdas.
Pa tam sulainis bija iegrimis tā kā transā; arvien domīgāka, daudznozīmīgāka un izklaidīgāka vērtās viņa seja, un arvien augstāk pret griestiem, kur mundri sīca mušas, viņš vērsa skatienu. Iespējams, ka šajā gadījumā kukaiņiem bija tāda pati nozīme kā teiksmainajam Ņūtona ābolam, kas atsevišķiem domu graudiem bija piešķīris kristālcietu saistību; pacēlis roku, lai pievērstu sev uzmanību, viņš ar sadrūvējušos skatienu ieurbās pavāra zili pelēkajā degunā un vārgā balsī, aiz kuras šādos gadījumos slēpjas augstprātīga pārliecība, ka sacītais pārsteigs vairāk nekā pērkona dārdi, lēni sacīja:
—• Bet vai jūs zināt, kas ir simt trīsdesmit septītā numura iemītnieks, kas ir šis cilvēks, kas iekļūst istabā bez atslēgas, kas viņš ir, šis Simons Aišers? Jā, kas viņš ir, — vai jūs to zināt? Bet ja nezināt, tad gribat vai negribat zināt?
Noskaidrojās, ka zināt grib visi, tikai dažiem ne visai tīk, ja cilvēks māžojas un nepasaka skaidri un gaiši.
— Skaidri un gaiši?! — sulainis iesaucās. — Tad, lūk! — Viņš piecēlās, teatrāli apgāza krēslu un, labo roku pievērsis makaronu caurdurim, iekliedzas: — Cilvēks, kuram nav vajadzīga atslēga! Cilvēks, kurš kategoriski pieprasa telpas augšstāvā! Cilvēks, par kuru neviens nezina, kas viņš tāds, — šis cilvēks ir tas, kas lidojis cirkā!
Atskanēja sieviešu «ak!», un pārsteiguma saceltais troksnis nomāca pavāra uzbudinātos protesta kliedzienus. Šai mirklī ieskrēja izkāmējis zēns, vēl pa gabalu ar rokas mājienu aicinādams pie sevis Betsiju un saukdams: «Nāciet ātrāk, pārvaldnieks lika!»
— Jūsuprāt, visi ir blēži! — kopā ar zēnu skriedama projām, savās simpātijās aizskartā Betsija iesaucās, — Varbūt jūs lidojat, nevis Aišers!
VIII
Cilvēku attiecību neprātā ielaužas zibeņātrs un smalks aukstas gaismas stars — policijas lukturis. Kad apkalpotājs paziņoja viesnīcas pārvaldniekam, ka simt trīsdesmit septītajā numurā no iekšpuses raustījies durvju rokturis, — luktura stars vērīgi pievērsās pārvaldnieka sejai un, pavēloši iedzirkstīdamies, aicināja to pie rokas, kas lukturi turēja. Pa gabalu tā likās esam parasta roka, kuru apņēma ar kroņa pogām rotāts piedurknes atloks, bet tuvumā pārvērtās par cilvēku, kam tā piederēja. Tās pirksti bija cieti un plakani. Kā akmenī cirsta tā gulēja uz lielā galda stūra. Lukturis nozuda, to nomainīja zaļās lampas spožā gaisma.
Nakts beidzās; arī šī gaisma pagaisa, atdodama savu vietu rīta saules spozmei, kurā Betsija nostājās viesnīcas pārvaldnieka pētošo un vienaldzīgo acu priekšā. Viņš sāka runāt galējas neapmierinātības asajā tonī:
— Jūs apkalpojat augšu un tik nevīžīgi, ka par jums sākušas ienākt sūdzības. Man tas nepatīk. Man nācās dzirdēt nepatīkamas lietas. Galda piederumi netīrīti, mēbeles izvietotas neakurāti, jūs pasniedzat neasus nažus, izšļakstināt kafiju un tēju; padodat saburzītas salvetes. Līdz šim es neesmu jums izteicis piezīmes, uzskatīdams to par vienkāršu misēkli, bet šodien nolēmu beidzot darīt galu slinkumam un nebūšanām.
— Pārvaldnieka kungs, — meitene pārsteigumā teica, — atvainojiet, es,, goda vārds, itin neko nesaprotu. Cik jūs esat netaisns, nodarāt man tādu pārestību … — Viņa pacēla priekšautu un spieda to pie acīm. — Es tā cenšos, strādāju, muguru neatliekdama,
pašai nepaliek neviena brīva brītiņa. Jums laikam samelsuši nez ko. Kas jums sūdzējās? Kas? Kas?
— Vienalga, kas sūdzējās, — solīdiem iemītniekiem es ticu un jūsu klaigāšanu uzskatu par histēriju. Nepūlieties attaisnoties. Tomēr es izgudroju sodu, > kas vienlaikus pārmācīs jūs un |aUs man pārliecināties, vai sūdzības ir pareizas. Kopš šā brīža, pirms iznēsājiet kaut ko pa numuriem, lūdzu, esiet tik laipna un parādiet man galda piederumus, ēdienus un dzērienus; es pats uzraudzīšu, vai jūs darāt tā, kā nākas; mūsu sarunu nobeidzot, brīdinu, ka nākamreiz jūs tik lēti vis cauri netiksiet.
Istabene, mirkdama asarās, mocīdamās rūgtā nesapratnē un pēc sava prāta izskaidrodama šo piekasīša- nos, izgāja ārā ar smagu sirdi.
«Viņš man uzmācās,» Betsija izlēma, «saknaibīja man visas rokas, bet nekas neiznāca, un tagad atriebjas; tomēr, — lai viņš ir nolādēts, — nesīšu viņam apskatīt ne tikai galda piederumus, bet visus paklājus, un tā sapurināšu pašā degungalā, ka viņš dabūs norīt mārciņas piecas putekļu.»
Tādējādi vaļsirdīgi atklājusi savu attieksmi pret paklājiem, zvanu skaņu vajāta, viņa devās augšup. Uz signāldēļa parādījās trīs numuri, un to vidū simt trīsdesmit septītais; apskatījusi numurus, Betsija sajuta vieglas, ziņkāres pilnas šausmas, ko bija izraisījušas virtuvē dzirdētās tenkas. Divi iemītnieki pieprasīja rēķinu un važoni; balss no simt trīsdesmit septītā numura caur portjeru apvaicājās, cik pulkstenis, paziņoja, ka viņš vēl neesot apģērbies, palūdza kafiju un glāzīti liķiera, pēc tam Aišers nožāvājās.
«Vai tik tu, pagāns tāds, neesi sūdzējies?» atcerējusies, ka vakar numuru bija uzkopusi diezgan lielā steigā, Betsija nodomāja, «ak tu, divkosīgais radījums, pret mani izturies, it kā nekas nebūtu bijis; labi, es tev parādīšu, ka protu atbildēt ar cieņu.»
Kad viņa bija atminējusies vēl dažus grēciņus, aizdomas kļuva par dzelžainu pārliecību.
«Tomēr viņš ir skaists un lēnīgs kā eņģelis; pirmoreiz varbūt vajadzēs viņam piedot.»
Un viņa nedabiski možā balsī, kurā, pēc viņas domām, vajadzēja izskanēt skumīgam pārmetumam, atbildēja, ka pulkstenis rāda pusastoņus, ka katrs ģērbjas, kad grib, bet ka kafiju viņa atnesīs tūlīt.